Puzzle no 1001 gabaliņa

Lieta numur 69 no 101 lietu saraksta – salikt puzzli no 1000 gabaliņiem. Vienkārši tāpat, gribējās atsvaidzināt bērnības atmiņas, kad pužļu likšana bija topā. Pēc lietas ierakstīšanas sarakstā pat tika nopirkta speciāla puzzle ar 2 x 500 gabaliņiem. Uz tās bija attēlota vintage stila pasaules karte, 500 gabaliņi katrai puslodei. Tomēr aizķērusies bija arī kāda cita puzzle, kas bija iegādāta jau daudz senāk un kurai ir īpašs stāsts. Tas bija 2009. gada janvārī, kad pirmo reizi bijām aizbraukuši līdz Londonai. Tur uzgājām tādu 1 mārciņas veikalu, kurā, protams, viss maksāja vienu mārciņu. Latvijā šādi veikali tolaik vēl nebija tik populāri, tāpēc to noteikti vajadzēja iemēģināt. Veikalā starp citām lietām tika noskatīta arī jau pieminētā puzzle. Par tādu cenu bija grēks nepirkt, tāpēc izvēlējāmies to kurai visskaistākais attēls un ņēmām ciet. Tajā brīdī gan jau nojautām par priekšā stāvošajām problēmas tāda izmēra kasti pārvest rokas bagāžā, jo lidojām ar Ryanair. Tagad atceroties, jāsaka, ka tas arī bija viens no imigrantu top rajoniem, saucās viņš Barking. Nez vai viņi šādus vienas mārciņas veikalus arī demolē, internetā runā, ka neaiztiekot tikai grāmatu veikalus. Pēc internetā atrodamajām bildēm, šķiet, ka arī puzzli no 1000 gabaliņiem viņi nesmādētu, īpaši jau ar tik skaistu un ugunīgās krāsās rotātu attēlu. Bet jokus pie malas, puzzle tika iegādāta un tās ceļš mājup varēja turpināties.

Tiesa, ceļš puzzlei nevarēja turpināties kastē, jo tā bija pārāk liela, lai to ietilpinātu jau tā piebāztajā somā. Pēc nelielām pārdomām pie vakariņu galda risinājums bija rokā – jāved tikai pati puzzle, kaste jāatstāj. Un tiesa, bez kastes puzzle patiešām aizņēma daudz mazāk vietas, nu tā satilpa vienā pavisam mazītiņā maisiņā. Puzzle aizceļoja līdz Latvijai un uz kādu laiku tika aizmirsta. Vēlāk tajā pašā gadā pārvācāmies uz Zviedriju un, protams, ka tādu mantu tak ārā nemetīsi, patiesībā sakot es tiešām nesaprotu, kāpēc jau toreiz viņu neizsviedu, jo, Valda, mēģinājusi to pirms tam salikt, zvērējās, ka tas nav iespējams un griezdama zobus lūdza man atļauju izmest viņu ārā. Tomēr es šādu atļauju nedevu, tā bija mana godīgi iztērētā mārciņa un ja jau puzzle ir tik tālu ceļu mērojusi, tad viņa ir arī pelnījusi, lai kāds viņu saliek. Tā nu viņa atceļoja līdz Zviedrijai un tur tika uz kādiem diviem gadiem aizmirsta.

Pēc diviem gadiem es viņu uzgāju un nospriedu, ka man tā ir vai nu jāsaliek vai jāmet ārā. Tas bija svētdienas rīts, kā tagad atceros, ka zvanīja baznīcas zvani, un es ķēros tai klāt. Papildus stimulu deva tas, ka Valda vēl joprojām apgalvoja, ka puzzle ir nesaliekama. Viņas nesaliekamības teorija bija pamatota ar vairākiem faktiem

  •  puzzlei nav kastītes, līdz ar to neviens īsti nezina/neatceras, kam tur galā ir jāsanāk
  • puzzle ir taisīta no plāna kartona gabaliņiem, kur gandrīz katru otro var salikt ar katru otro gabaliņu (1 mārciņas puzzle, doh!)
  • pa lielam puzzle sastāv no četru veidu gabaliņiem: melns, dzeltens, sarkans, dzeltensarkans miksētais

Izbēru puzzli uz grīdas, apsēdos un domāju tā – sākšu ar maliņu, tad ņemšu pa krāsām vidu. Plāns šķita vienkāršs un ģeniāls. Pirmais darbs bija izlasīt maliņas gabaliņus. Te nu nāca mans pirmais pārsteigums – atradu 5 stūrus. Labi padomāju, bet pēc atmiņas šķita, ka piecstūru puzzle tā tomēr nebija, nu vismaz pa vienu mārciņu jau nu noteikti ne. Tomēr arī šis atklājums mani neatturēja. Ilgi liku, bet maliņu saliku, izrādījās, ka tas piektais stūris bija lieks (vismaz tajā brīdī es tā cerēju). Tomēr pamazām liekot puzzli tālāk sāku aizdomāties, ka kaut kur jau tam piektajam stūrim vajadzēja rasties, varbūt no kādas citas puzzles. Bet ja jau tas varēja iekrist pie manis no kāda cita puzzles komplekta, tad tas nozīmē, ka arī kāds no manas puzzles gabaliņiem varēja kaut kur izkrist. Tālākais stāsts vairs nebija tik aizraujošs – liku puzzli, tad nedaudz vēl liku puzzli un tad atkal liku puzzli. Ar nelielu pusdienu pārtraukumu, kopumā liku puzzli no vietas 10 stundas, sāku ap 10:00 un beidzu ap 20:00. Un saliku. Biju ļoti gandarīts, ne tik daudz par to, ka saliku puzzli, cik par to, ka apgāzu nesaliekamās puzzles teorēmu. Viens gabaliņš tik tiešām palika pāri, tāpēc arī ieliku rakstam nosaukumu “Puzzle no 1001 gabaliņa”. Kā saka: “Te ir jūsu mašīna puzzle, un te – liekās detaļas!” Zemāk var redzēt manu veikumu.

Puzzle no 1001 gabaliņa

Viens mīnuss šādai likšanai bija tas, ka nākamajā dienā diezgan stipri sāpēja mugura, jo, liekot puzzli, visu laiku nācās rāpot pa zemi un stiķēt kopā puzzles gabaliņus ne pārāk ērtās pozās. Tagad tikai jāsaka otrai puzzlei: “Zemeslode, es jau nāku!” Otra puzzle ar kvalitatīviem gabaliņiem, redzamu galarezultātu un uzrakstiem uz puzzles gabaliņiem (jo tā ir zemes karte) tagad liksies kā saldais ēdiens.

2 responses so far

  1. es nekad neuzņemtos likt tik lielu puzzli, kad nav attēla uz kuru skatīties. Nespēju noticēt, ka tas ir paveicams 10 stundās

  2. Drusku mazohistiski jau bija, bet, ja es kaut ko kārtīgi apņemos, tad mēdzu būt ļoti ietiepīgs.

Leave a reply