12 dienas aiz polārā loka jeb ceļojums uz Zviedrijas ziemeļiem

Nedaudz vairāk kā pirms diviem mēnešiem bijām devušies ceļojumā uz pašiem Zviedrijas ziemeļiem. Mērķis – noiet daļu no slavenās Zviedrijas dabas takas Kungsleden un uzkāpt augstākajā Zviedrijas kalnā – Kebnekaise. Kopumā ceļojums ilga 12 dienas, no kurām 9 tika aizvadītas ārpus mūsdienu civilizācijas – bez ceļiem, apdzīvotām vietām un lielākoties arī bez mobilo sakaru pārklājuma. Ceļojuma rezultāts beidzot ir tapis pieejams video formātā, ko varat noskatīties zemāk. Uz līdzpaņemto mantu svaru tika spēcīgi taupīts, tāpēc nekāds statīvs vai ārējais mikrofons līdzi ņemts netika. Nu ok, ārējā mikrofona nemaz nebija un labi vēl, ka laicīgi tika sagādāta kompakta kamera filmēšanai (Olympus E-P1) ar vairākām baterijām un atmiņas kartēm. Skatieties video un, lūdzu, izsakiet arī konstruktīvu kritiku vai komentārus par video tehnisko pusi, jo ir doma kaut ko tādu veidot arī nākotnē. Jāatzīst, ka šis ir pirmais veikums video pasaulē, tāpēc daudzi trūkumi jau ir pašu pamanīti un, protams, iegūta neatsverama praktiskā pieredze.

Kungsleden and Kebnekaise from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Motivācija

Nolēmām, ka, ja reiz dzīvojam Zviedrijā, tad tā arī godam jāapceļo un jāapskata. Uzsākts tas tika šī gada maijā ar ceļojumu uz Zviedrijas dienvidiem, kam kā loģisks turpinājums sekoja Zviedrijas ziemeļi jūlijā. Sākumā vēl nebija pilnīgi skaidrs, vai labāk nenomainīt ieplānoto ceļojumu pret ceļojumu uz Špicbergenu, tomēr kopīgi nolēmām, ka Kungsleden būs laba sagatavošanās kaut kam tālākam, jo aukstums un klimats aiz polārā loka tomēr ir diezgan atšķirīgs no ikdienā pierastā. Pirmo reizi par Kungsleden dabas taku uzzināju no sivna, un tad arī sāku arvien vairāk interesēties un lasīt par to. Kad biļetes jau bija iegādātas un atvaļinājums pieteikts, atpakaļceļa zināmā mērā vairs nebija un bija jāuzsāk plānošanas darbi.

Gatavošanās

Līdzšinējā pieredze ar ceļošanu pārgājienu formā, kad viss nepieciešamais tiek ņemts līdzi un nests uz saviem pleciem, bija diezgan paplāna, tāpēc arī sākumā bija diezgan grūti saprast, ko vispār vajadzētu ņemt līdzi. Nebija skaidrs, kas skaitās smags un kas viegls gan individuālajā aspektā, gan kopējā līdzpaņemto mantu apjomā. Tomēr viena pēc otras šīs lietas tika izpētītas – no sākuma telts, tad somas, tad apavi, tad zeķes, tad jakas, tad guļammaisi, līdz gandrīz viss nepieciešamais tika nokomplektēts. Par telts izvēli jau rakstīju, par pārējo ekipējumu varbūt uzrakstīšu vēlāk, bet internets jau ir pilns ar informāciju, atliek vienīgi meklēt. Jāsaka, ka tas viss prasīja diezgan daudz laika un arī finansiālā ieguldījuma. Skaidrs ir viens – vienam ceļojumam to visu vākt un pirkt neattaisnojas. Lai to darītu, tam ir jābūt aicinājumam. Bet vai mums bija šis aicinājums? Nojauta, ka tas varētu patikt, jā, bet kamēr neesi pārlecis, tikmēr nesaki ‘hop’, un mēs neteicām, tikai bailīgi skatījāmies uz 12 priekšā esošajām dienām, jo, uzsākot ceļojumu, tā pa lielam atpakaļceļa vairs nebūs, ne tikai pārnestā, bet arī vārda tiešā nozīmē.

Priekšvakars

Bija  vakars pirms izbraukšanas, tika drudžaini krāmētas somas, man 65 litru, Valdai – 50. Viss tika svērts un reģistrēts vēlākai atskaitei, lai saprastu, kas bija paņemts par daudz, kas noderēja un kas nē. Secinājām, ka bijām iekļāvušies diezgan pieklājīgā apjomā – kopējais abu somu svars bija zem 25 kilogramiem. Lasot citu cilvēku aprakstus, tas šķita neticami maz, jo bija tādi, kam viena soma vien svēra tik pat, cik mums abas kopā. No vienas puses bijām priecīgi, ka tik kompakti sakrāmējušies, no otras puses valdīja tāda nedrošības sajūta – ka tikai kaut kas nav aizmirsts. Ātrais uzskaitījums – nauda, kartes, telefons, biļetes, telts, drēbes, …, ūdens, higiēnas līdzekļi ir… kaut kāda pārtika arī ir. Nekādas uzturvielu tabulas sastādītas netika, bet no Valdas sapratu, ka badā jau nenomirsim, lai gan pilnīgi visām dienām pārtika vēl nebija sagādāta. Nekas, vēl atliek Kirūna, tur tač ar kādam veikalam jābūt, kā nekā lielākā Zviedrijas pilsēta aiz polārā loka, tiesa tikai divreiz lielāka nekā mana dzimtā Gulbene. Bet Gulbenē jau veikali ir… it kā. Rīts gudrāks par vakaru, dodamies pie miera.

Ierašanās

Stokholmas Arlandas lidosta

1. jūlijā pēcpusdienā ielidojām Kirūnas lidostā, kas bija maza, bet cilvēku pilna. Viss mudžēja kā tāds skudru pūznis, kas sajauca mums galvu, un ātrumā nesapratām, kā iespējams nokļūt līdz centram. Kamēr tika apmeklētas labierīcības un izpētīts ziņojumu dēlis, lidosta bija  kļuvusi tukša kā izslaucīta. Monitoros bija redzams, ka šodien ielidojušas  četras lidmašīnas, visas no Stokholmas, un pie tuvāko izejošo un ienākošo reisu saraksta rēgojās viens vienīgs tukšums. Skaidrs, bijām  ielidojuši ar pēdējo reisu dienā, lai gan pulkstenis bija tikai 14:00 pēcpusdienā, un vienīgais autobuss no lidostas uz pilsētu šodien jau bija aizbraucis. Taksists jocīgi smīnēja, bet vēl nenojauta, ka viņa smaids bija velts un viņam būs vienam jādodas atpakaļ uz centru, jo mēs profilakses nolūkā izlēmām doties uz pilsētu paši savām kājām. Galu galā, ja plānojam noiet vairāk nekā 100km, tad kas tie 5km ir – tāda iesildīšanās vien. Ejot pa ceļa malu, likās, ka esam nonākuši liliputu zemē, jo visi kociņi visapkārt bija ļoti zemi – tundra. Tālumā slējās kalni, kurus steidzām fotografēt, bet vēl nenojautām, ka tas nav nekas no patiesā Kungsleden skaistuma un tikko uzņemtās bildes vēlāk tiks dzēstas.

Abisko

Tā kā Kungsleden taka sākas (vai beidzas, kā nu kuram labpatīk) nevis Kirūnā, bet vairāk nekā 80km attālajā Abisko, tad šo ceļu nākamajā rītā nācās mērot ar kādu transportlīdzekli. Internetā, Zviedrijas dzelzceļa mājaslapā http://sj.se, laikus tika iepirktas vilciena biļetes uz agro vilcienu septiņos no rīta. Cēlāmies ap pieciem un laicīgi devāmies uz staciju, lai atklātu, ka mūsu vilciens patiesībā būs autobuss. Izrādās, ka ne visiem reisiem tiek nodrošināts vilciens, jo pāris tūristus ar veselu sastāvu vest neatmaksājas. Mūs tas, protams, nesatrauca, tāpēc lēcām tik iekšā un ceļojums varēja sākties. Autobuss bija silts, atšķirībā no āra, kur temperatūra tajā rītā nebija augstāka par 7 grādiem. Nonākuši pieturā ar nosaukumu Abisko tūristu stacija, pametām autobusu un devāmies iekšā nacionālajā dabas parkā. Parka tūristu stacija ir tik populāra un liela, ka tai ir pat sava dzelzceļa stacija, un tūristi šajā rītā tiešām čumēja un mudžēja visapkārt – te aizskrēja bariņš rīta skrējēju organizētā jogging skrējienā, te aizgāja pavecāku cilvēku grupa, bet netrūka arī tādu pašu vientuļu mugursomnieku kā mēs. Par apkārt esošo cilvēku daudzumu nejutāmies pārsteigti, jo no aprakstiem bijām lasījuši, ka, jo tālāk no apdzīvotām vietām dabas takā dosieties, jo šķidrāka kļūs cilvēku masa, kamēr beigās taka piederēs jums vieniem pašiem. Milzīgo cilvēku daudzumu nevajag iztēloties kā galvaspilsētas centrālo laukumu, tik traki te, protams, nebija, tomēr ap kādiem 20 cilvēkiem apkārt grozījās gan. Tā kā nekādas dižās brokastis nebijām ieturējuši, tad nolēmām pabrokastot turpat pašā takas sākumā. Pirmo reizi brīvā dabā izmantojām degli ar gāzes baloniņu un vieglmetāla katliņu, lai uzvārītu brokastīs paredzēto putru. Līdzi bija paņemts vitamīniem bagāts putras pulveris, kas ļoti atgādināja mannu. Diemžēl putra izdevās pārāk šķidra, tāpēc turpmāk to vārījām tikai kopā ar auzu pārslām, izmantojot maisījumu kā piena pulveri. Ūdens turpat blakus gāzās straumēm, tāpēc ar ūdens uzpildi un trauku mazgāšanu problēmas neradās. Citi droši vien uz mums jocīgi noskatījās, jo brokastojām pašā takas sākumā, kamēr lielākā daļa cilvēku bija tikko izvēlušies no siltajām mājiņām tūristu stacijā un tikai uzsāka savu ceļu. Tomēr mums rīts bija iesācies agrāk, tāpēc nelikāmies traucēti un izbaudījām brokastis, klausoties putnu dziesmās un krāču čalošanā.

Abisko riffles

Pirmās dienas plānā ietilpa pieveikt Abisko dabas parku, jo tā teritorijā nedrīkst celt teltis, bet kas tad tas ir – nieka 18 kilometri. Šis attālums nebūtu nekas, īpaši ņemot vērā, ka dabas parkā taciņas ir daudz iemītākas nekā ārpus tā un purvainās vietas daudz biežāk ir noklātas ar koka laipiņām, tomēr brīnišķīgie dabas skati, kas ik uz soļa nebeidza pārsteigt, bija tie, kas lika mums ik pēc pārssimt metriem novirzīties no takas, lai priecātos par katru jaunatklāto ūdens krācīti un kalnu. Rezultātā mēs dienas beigās, ap 18:00 vakarā, jutāmies diezgan pārguruši, bet vairījāmies celt telti, tāpēc ka vakars likās vēl tāls, tāls. Tomēr, kamēr uzcēlām telti, atpūtāmies, pavakariņojām, tas bija nemanot piezadzies un varējām mierīgi doties gulēt. Aizmigām gandrīz acumirklī, turklāt ne tikai šajā dienā, bet arī visās pārējās, laikam fiziskā slodze un svaigais kalnu gaiss darīja savu.

Alesjaure

Nākamais rīts iesākās diezgan apmācies pretstatā saulainajai dienai Abisko ielejā. Lietus par laimi nelija, tiesa tikai tik ilgi kamēr mēs bijām sakrāmējuši mantas un devušies ceļā. Lai arī pēc tam sāka smidzināt un arī nedaudz līņāt, mēs novērtējām to, ka vismaz mantas varējām sakrāmēt, kamēr vēl sauss, un neuztraukties par to, ka somā būtu jānes slapja telts. Cilvēku apkārt bija kļuvis daudz mazāk, šķiet pa visu dienu satikām vien kādus desmit pretimnācējus un apdzinām arī ne vairāk par duci. Šajā dienā sākām tā patiesi izjust kalnu plašumu un maldīgos attālumus. Garām vienam kalnam gājām gandrīz vai pusi dienas, bet nospraustais galamērķis Alesjaure, kas tālumā bija saredzams jau neilgi pēc pusdienlaika, tika sasniegts tikai uz vakarpusi. Līdz šim nebijām nožēlojuši savu apavu izvēli, kas bija viegli un zemi hiking tipa apavi, jo visas mazās upītes un krācītes vienmēr bija iespējams pārvarēt sausām kājām, bet pāri lielākajām upēm pat bija uzcelti metāla konstrukcijas gājēju tilti. Tomēr šajā dienā mūs sagaidīja viens varens pārbaudījums – upīte, kas nesamērcējoties ar mūsu apaviem noteikti nebūtu pieveicama. Devāmies nost no takas tuvāk tās ietekai, tad iztekai, bet skaidrs bija viens, ka to šķērsot varēsim tikai basām kājām. Domāts, darīts, apavi vienā mirklī bija nost un gajām pāri. Ūdens šķita auksts, ļoti auksts, aptuveni 4 grādi pēc Celsija skalas. No sākuma diezgan viegli varējām izturēt šo aukstumu, bet pēc pārdesmit sekundēm kājas sāka strauji atdzist. Otrā krastā, tās noslaukot, un ievelkot apavos, bija patīkama svaiguma un atslābuma sajūta, kas kājām noteikti palīdzēja. Necik ilgi, kā arī nospraustais dienas mērķis bija sasniegts un varējām celt telti, lai pavadītu otro nakti kalnu ieskautajā Kungsleden takā. Ēdot vakariņas, runājām par dienā piedzīvoto un abi esam vienisprātis, ka katra nākamā teltsvieta ir skaistāka par iepriekšējo. Dodamies pie miera.

Tent place on Kungsleden

Tjäktja

Naktī uzmodināja lietus, kas grabinājās gar telts pārvalku un rosināja uz pārdomām, kā no rīta piecelsimies un sakravāsim mantas, ja lietus līdz tam laikam nemitēsies. Nebija skaidrs, cik agrs vai vēls tajā brīdī bija, jo bija pats jūlija sākums un saule šajos platuma grādos līdz jūlija vidum nenoriet. Guļot guļammaisā, bija slinkums meklēt un skatīties, cik ir pulkstenis, un, tā arī nesaņemoties, lai apskatītos, nu jau iemidzinošajai lietus čaboņai skanot, aizmigu un gulēju tālāk. Nākamajā reizē pamodos no tā, ka netālu no telts bija dzirdamas agro ceļinieku balsis. Lietu vairs nemanīja un likās, ka vajadzētu celties arī mums, kad pēkšņi atkal uznāca diezgan spēcīgs gāziens. Laikapstākļi te mainās ļoti strauji – šajā rītā lietus te parādījās, te pazuda nemitīgi. Sapratuši, ka neko labāku nesagaidīsim, lēnām cēlāmies, gatavojām brokastis turpat, neizejot no telts, un pamazām kravājām mantas. Tad, sagaidījuši īsu brīdi, kad lietus nelīst, rāpāmies ārā un kārtīgi izpurinājuši telti, ielikām to somā pie pārējām mantām, uzvilkām somām ļoti noderīgos lietus pārvalkus un devāmies tālāk. Redzējām, ka “kaimiņi” pārssimt metrus attālajā teltī vēl turpina gaidīt, kamēr laiks noskaidrosies. Ja pirmajā dienā domājām par to, cik ļoti piekusušas kājas, tad šobrīd vienīgais, kas uztrauca, bija slapjums, kas nāca no debesīm. Līdz ar to gājām diezgan ātri un ceļojuma beigās aprēķinājām, ka šajā dienā bijām nogājuši vislielāko ceļa gabalu visātrākajā laikā. Līdz šim nebijām redzējuši nevienu ziemeļbriedi, kuriem te būtu jābūt diezgan lielā skaitā. Un, lai arī par to esamību noteikti liecināja milzīgais briežu spiru skaits gan uz takas, gan tās apkārtnē, tomēr no pašiem dzīvniekiem nebija ne vēsts. Likās jau, ka šajā dienā tā arī neieraudzīsim neko ievērības cienīgu, jo nodurtām galvām, lai lietus nesitas sejā, tikai gājām uz priekšu, līdz aiz maza uzkalniņa ieraudzījām sākotnēji diezgan sirreālu skatu – vesels bars ziemeļbriežu mierīgi ganījās uz takas tieši mums priekšā. Nepārspīlējot varu teikt, ka viņu tur bija vismaz divdesmit – cits mazāks, cits lielāks, bet visi kā viens ļoti ieinteresēti skatījās uz mums. Kā vēlāk noskaidrojām no kāda pieredzējuša STF darbinieka, ziemeļbrieži ir ļoti ziņkārīgi, bet tai pat laikā arī ļoti bailīgi. Tieši tāpēc viņi nesteidzās mukt prom, bet visi aizrautīgi pētīja mūs, tiesa, ieturot zināmu distanci. Tā kā viņi mums parādījās lietus laikā, tad mēs viņus iesaucām nevis par “reindeer”, bet gan par “raindeer” jeb lietusbriežiem. Lietusbriežus satikām arī vēlāk, un secinājām, ka viņiem patīk pārvietoties baros, tāpēc visdrīzāk vai nu ieraudzīsiet veselu baru, vai neieraudzīsiet nemaz.

Papildus lietum mūs ceļā gaidīja vēl kāds pārbaudījums – kārtējā upe, kuru šķērsot nācās bez apaviem. Šoreiz šī upe bija vēl dziļāka un brist nācās gandrīz līdz ceļiem ūdenī. Papildus lietum un aukstajam laikam, šķita, ka tas nu ir “pilns komplekts”, bet nesūkstījāmies, drīzāk uztvērām to kā piedzīvojumu. Pārvarējuši upi, devāmies augstāk kalnā, līdz sastapām kādu jaunu zviedru tūristu pāri. Noprasījām viņiem, vai kalnos redzamais punkts ir Tjäktjas nometne, tomēr viņu domas manāmi atšķīrās – kamēr meitene piekrītoši māja ar galvu, tikmēr puisis teica, ka nē, tā neesot gan. Abi, kaut ko pārsprieduši, beigās nonāca pie secinājuma, ka tā tik tiešām ir Tjäktjas. Laikam puisi samulsināja fakts, ka pa šo pusdienu, ko viņi bija pavadījuši ejot, tie tā arī nebija attālinājušies no sākumpunkta pat tiktāl, lai tas pazustu no viņu redzesloka. Tjäktjas nometni mēs sasniedzām ap 17:00 vakarā un sirsnīgi aprunājušies ar tās saimnieci, steidzām tālāk. Viņa vēl beigās noprasīja, no kurienes konkrēti mēs nākam, un iesprauda “knopīti” uz kartes, sakot, ka šogad esam te pirmie no Latvijas. Izrādās šogad šim gada laikam te bija neparasti maz sniega, un tas kūstot radīja tādu kā upi visa kalna platumā, līdz ar to mums nācās lavierēt un lēkāt no akmens uz akmens, līdz nonācām Kungsleden takas augstākajā punktā – Tjäktjas pārejā. Tā atrodas aptuveni 1100 m virs jūras līmeņa un tajā atrodas neapdzīvota koka būdiņa ar Jotul krāsniņu, kā arī sausā tualete un malka. Ziemā vai vētras laikā te cilvēki var ienākt un apsildīties vai pavisam kritiskos apstākļos pat pārlaist nakti. Vispār uz Kungsleden takas atrodas divu veidu mājiņas – tādas kā šī, neviena nepieskatītas, bet STF uzturētas, kur cilvēki var nākt bez maksas, kā arī otras “nometnes tipa” mājiņas, kurās iespējams par samaksu pārlaist nakti gultā, ieiet pirtī, izmantot virtuvi un citas labierīcības. Elektrības un tekoša ūdens, protams, arī maksas mājiņās šā kā tā nav. Tjäktjas pārejas mājiņā bija arī ‘viesu grāmata’, kurā varēja ierakstīt to, kas tu esi, no kurienes nāc, kad te esi piereģistrējies un uz kurieni dodies. Cik sapratām, tad tas ir vairāk drošībai, jo, ja tu te piereģistrējies ziemā un saki, ka iesi, piemēram, uz Tjäktjas nometni, bet tur neatnāc, tad tevi dodas meklēt. Bet vasarā laikam cilvēki vairāk to izmanto kā viesu grāmatu, kur iečekoties, ka tu tur esi bijis. Atradām arī četrus latviešus, kas pirms aptuveni nedēļas tur bija iečekojušies un devās tajā pašā virzienā. Tas bija jau minētais sivns ar ģimeni. Tālāk nokāpām no kalnu pārejas, kur atradāmies gandrīz mākoņos vai vismaz ļoti dziļā miglā, sasveicinājāmies ar kārtējo ziemeļbriežu bariņu un sākām meklēt teltsvietu. Nu jau instinktīvi visās potenciālajās teltsvietās novērtējām vietas līdzenumu, krūmu un purvu (odu) neesamību, kā arī tekoša ūdens tuvumu. Tādu vietu arī izdevās atrast, un, ieturot tradīcijas, tā bija vēl iespaidīgāka par iepriekšējo – kalnu ieskautas ielejas uzkalniņa pašā galā, visapkārt milzīgi akmeņi, un garām plūst no kalnu strautiņiem un kūstošā sniega veidojusies upe. Naktī izbaudījām arī pusnakts sauli, kas 1:46 deva tikpat daudz gaismas kā vēlas pēcpusdienas saule Latvijā.

Midnight sun

Sälka

No rīta pamodāmies, jo ārā plosījās neliels negaiss. Sākām jau apsvērt domu, ka varbūt labāk būtu iet pa naktīm, jo izskatās, ka naktīs vienmēr spīd saule, ir skaidras debesis un ārā tāpat ir gaišs. Valdu šī ideja diezko nesajūsmināja, bet iekšēji jutos diezgan drošs, ka gan jau nākamnakt viņu pierunāšu. Tā kā vakar visu dienu gājām pa lietu, tad šodien līst ārā no telts pārāk negribējās un nolēmām, ka nedaudz atpūtīsimies un paliksim teltī līdz pusdienlaikam. Ap pusdienlaiku pabāzām galvas ārpus telts un ielejas tālumā redzējām skaidru laiku, tomēr apzinājāmies, ka tas ir aptuveni četru stundu gājiena attālumā. Bet tā kā vējš pūta tieši no ielejas un šķita, ka lietus arī bija nedaudz pierimis, tad saņēmāmies un devāmies ceļā. Šodien, kā katru dienu, arī neiztika bez piedzīvojumiem. Nonākuši pie neliela ezeriņa, gājām tam garām, līdz es ieraudzīju, ka Valdai no gaisa tieši virsū galvai metās kāds putns. Es sāku kliegt, lai viņa izvairās un ka viņai uzbrūk putns, uz ko viņa palika dusmīga, jo domāja, ka tas ir mans kārtējais “stulbais” jociņš. Jā, atzīstu, ka esot diviem vien pasaules nostūrī, mēģināju uzturēt jautrību un jokoties, tiesa daži joki tiešām varēja būt no kategorijas “stulbs joks”, bet šis tāds noteikti nebija. Šī bija runa par dzīvību un nāvi, jo izskatījās, ka putns bez Valdas galvas prom nekur nedosies. Es sāku grābt akmeņus, kuru tur netrūka, un mērķtiecīgi raidīt putna virzienā, bet viņš bija veiklāks par mani, acīmredzot bērnībā būšu par maz trenējies “vardītēs”. Kamēr mēs bēgām no šī radījuma, viņam pievienojās vēl viens putns un šķita, ka viņiem abiem nepatika manas izdarības ar akmeņiem, tāpēc viņi sāka uzbrukt arī man. Viens pat ieķērās man galvā cauri adītai cepurei, bet man tomēr izdevās izvairīties un paturēt gan savu cepuri, gan galvu. Mainījuši taktiku viņi sāka apmētāt mūs ar “mīnām” jeb izkārnījumiem, uz ko es teicu, ka tie nu gan ir cūkas, bet vēlāk mainīju savus vārdus uz putniem raksturīgāku apzīmējumu un saucu viņus par maitām. Bijām noskrējuši aptuveni 200m, vicinoties gan ar rokām, gan cepurēm virs galvas, līdz izdevās no viņiem atrauties vai viņi vienkārši likās mierā. No šī brīža putnu čivināšana un dziedāšana, kas likās tik skanīga iepriekš, nu likās kā draudu signāls, un tiklīdz izdzirdējām kādu pārstāvi no šīs sugas, uzreiz skatījāmies apkārt, vai kāds mums atkal netaisās uzbrukt. Nonākuši nākamajā nometnē Salka, pārrunājām notikušo ar nometnes pārvaldnieku, kurš pavisam mierīgā balsī teica, ka tas ir tikai normāli un ka šie putni ligzdo pie šī ezera un uzbrūk katram garāmgājējam, sargājot savas ligzdas. Tad viņš lēnā garā izvilka grāmatu un parādīja mums, kas tas ir par putnu. Tas esot arktiskais zīriņš. Tā neko sev zīriņš, šķiet pirms pāris dienām es vienu tādu uzfilmēju, kamēr tas lēnām čāpoja pa zālienu un izdvesa interesantus pīkstienus. Mēs vēl nospriedām, cik piemīlīgs putniņš. Šis vīrs mums ieteica šādos gadījumos paņemt nūju un turēt to taisni virs galvas, jo putni vienmēr uzbrūkot augstākajam punktam. Tā kā mēs neesam nūjotāji un nūju mums nebija, tad mēs cerējām, ka turpmāk mums šādi putni un to ligzdošanas vietas ceļā vairs negadīsies. Atlikusī dienas daļa mums noritēja bez milzīgiem pārpratumiem un, neaizgājuši līdz nākamajai nometnei Singi, mēs uzcēlām telti un likāmies uz auss, pirms tam vien nomazgājoties aukstajā kalnu strautiņā.

Kebnekaise fjällstation

Nākamais rīts pienāca ar necerēti saulainu un vasarīgu laiku, tīri vai aicinot ātrāk uzsākt ceļu, lai pieveiktu pēdējos 18 kilometrus līdz Kebnekaises kalna bāzes stacijai. Tā nav nekāda dzelzceļa stacija vai kas tamlīdzīgs, tā ir vieta, uz kuru dodas visi kalnākāptgribētāji, lai sagaidītu labus laikapstākļus un dotos iekarot Zviedrijas augstāko virsotni. Arī mums plānos ietilpa to pieveikt, bet no sākuma kā pirmo uzdevumu bijām nosprauduši nokļūšanu līdz šai bāzes stacijai un tikai tad domāt, kad un kā pieveiksim arī sniegoto virsotni. Ceļš uz nometni veda caur varenu kalnu ieskautu ieleju. Ja visu iepriekšējo ceļa laiku bijām virzījušies uz dienvidu pusi, tad šis bija pirmais lielais pagrieziens un tālākais ceļš mūs veda uz austrumiem. Visu laiku apzinājāmies, ka kaut kur tepat netālu, kreisajā pusē viens no šiem kalniem ir Kebnekaise – kalns, kurā arī mēs tuvāko dienu laikā uzrāpsimies. Priecājāmies par saulaino laiku, bet arī sūkstījāmies par to, ka šodien gan būtu lieliska diena, lai kāptu kalnā, un ka nevar zināt, cik drīz atkal izdosies sagaidīt tik labu laiku. Īstam uztraukumam gan nebija pamata, jo laiks mums bija ierēķināts pat nedaudz rezervē – šodien aizritēja piektā diena, kopš bijām uz takas, kas nozīmēja, ka mums būs vēl 3 dienas, lai sagaidītu vēlamos laikapstākļus un dotos lielajā izaicinājumā.

Pēc kāda laika nonācām krustojumā. Tādi te negadās bieži, varbūt viens krustojums divās dienās. Izrādījās, ka uz Singi mēs varēsim nemaz neiet, jo tā atrodas 3km uz dienvidiem, kamēr mēs varējām doties pa taisno uz Kebnekaises kalna staciju, kas ir 10km attālumā. Zīmes vēstīja, ka Singi ir jau ierastais, bet ne katrā mājiņā sastopamais, SOS telefons, kamēr Kebnekaises stacijā ir gan restorāns, gan viesnīca, gan, kā vēlāk noskaidrosim, arī visas citas ekstras, ieskaitot pašiem savu mobilo pakalpojumu sakaru torni. Un tas viss neskatoties uz faktu, ka pati bāzes stacija atrodas 18km no tuvākās apdzīvotās vietas un neviens sauszemes transportlīdzekļu ceļš uz to neved.

Izgājuši cauri ielejai, tālumā kā tādu mazu adatu ieraudzījām jau minēto mobilo sakaru tornīti, bet maldīgie attālumi mums jau laicīgi lika saprast, ka tas būs vismaz divu stundu gājiens, tāpēc īpaši nesatraucoties lēnām devāmies uz mūsu mērķi. Pa ceļam redzējām, ka tālumā, kalna nogāzē cilvēki ir uzcēluši teltis, viena oranža ap kalna vidu, otra zaļā krāsā pārssimt metru zemāk. Iekšējā balss sāka mūs mudināt uz domām, vai mums arī nevajag doties šajā virzienā, tomēr devāmies tikai uz priekšu. Vēlā pēcpusdienā jeb agrā pievakarē bijām sasnieguši Kebnekaises bāzes staciju, iekšā bija neviltots prieks un saviļņojums, apkārt bija daudz, daudz cilvēku, ik uz soļa kāds bija uzslējis telti, pāri galvai aizlidoja viens helikopters, tad vēl viens. Tad vērojam, kā viens no tiem ir atvedis un lēnām nolaiž tam pieāķētos kokmateriālus. Kebenakaises bāzes stacija sastāv no vairākām mājiņām. Atšķirībā no citām nometnēm pa ceļam, te ir arī no krāna tekošs ūdens, restorāns, viesnīca, kur pārlaist nakti, bet nav vairs tās brīnišķīgās sajūtas, kas mūs pavadīja pirmo dienu laikā. Pirms uzsākām šo ceļojumu, satikām kādu vācu tūristu Kirūnā, kurš teica, ka šī ir brīnišķīga vieta, kur var pavadīt vairākas dienas. Var jau piekrist, vieta ir skaista un cilvēkam, kurš pieradis pie visām mūsdienu ērtībām, liekas jauki pavadīt laiku skaistā dabas nostūrī, nezaudējot ne kripatiņu no ierastā komforta, bet tad savā ziņā pazūd tā saikne ar dabu. Mēs viņu nezaudējām, jo apskatījuši un “iereģistrējušies” mūsu kārtējā kontrolpunktā, devāmies kādu gabaliņu atpakaļ pa taku Kebnekaises virzienā un uzcēlām telti kopā ar citiem dabas draugiem. Tomēr bija arī  tādi cilvēki, kas uz šejieni atlidojuši ar helikopteri, apmetušies viesnīcā, un ja pareizi sapratu, tad pie labvēlīgiem laikapstākļiem arī kalnā lidos ar lidaparātu.

Pirms pametām Kebnekaises kanla staciju, kārtīgi izpētījām laika ziņas, kuras tur tiek piespraustas pie sienas un mainās vairākas reizes dienā. To avots ir Norvēģijas meteoroloģiskais institūts http://www.yr.no/. Un tas ir labākais laika ziņu avots, ko līdz šim esmu lietojis. Šis institūts ir par brīvu informācijas pieejamību ikkatram, līdz ar to tur var redzēt tik detalizētu laika prognozi, par kādu citi servisi parasti prasītu samaksu. Lieliski var redzēt pa stundām, cik mm nokrišņu konkrēti nolīs vai uzsnigs. Paskatījāmies un sapratām, ka kalnā mums būs jākāpj nākamajā dienā, jo temperatūra būs ap 7 grādiem un nokrišņi praktiski nebūs gaidāmi, kamēr abās nākamajās dienās solīja vien 2-5 grādus un diezgan biežu lietu. Tas nedaudz izjauca mūsu plānus, jo bijām plānojuši kādu dieniņu atpūsties un tikai tad kāpt kalnā, bet bija jāpakļaujas dabas likumiem un tas jādara jau rīt. Tas nozīmēja, ka laicīgi jādodas gulēt, ko arī darījām. Pirms tam gan iekūrām ugunskuru, vairāk noskaņai, nevis ēdiena gatavošanai, kam lietojām gāzes degli. Tā kā bijām plānojuši te pavadīt vairākas dienas, tad atradām īpaši skaistu vietu kalna nogāzes vidū ar skatu uz plašo kalnu ieleju. No šejienes noteikti varētu vērot brīnišķīgu saulrietu, bet tajā dienā saule nenorietēja, tāpat kā arī nākamajās piecās dienās.

Kebnekaise

Tas rīts bija pienācis, beidzot mums bija jādodas un jāpieveic Kebnekaise. Piecēlāmies jau neilgi pirms astoņiem, bet kamēr sataisījāmies un izgājām, bija jau pusdeviņi. Priekšā esošais nedaudz biedēja, jo bijām dzirdējuši gan tādu vairantu, ka kāpiens nav no vieglajiem, gan arī, ka tur jau katrs opis varētu uzkāpt. Realitātē tas neprasa nekādu speciālu kalnā kāpšanas ekipējumu, vien veselo saprātu, jo ceļš uz virsotni ir kā ļoti stāva kalnu taka. Tieši kā radīta mums, kuriem nebija nekādas kalnā kāpšanas pieredzes. Vidēji kāpiens augšā un lejā kopā prasa aptuveni 11-12 stundas. Ar to arī rēķinājāmies, bet nebijām droši, vai ņemt somu, kur varētu ielikt ēdienu, vai aprobežoties ar ap vidukli liekamo somiņu, kas ļoti atvieglotu kalnā kāpšanu no fiziskās piepūles viedokļa. Izvēle krita par labu otrajam vairantam. Mazajā somiņā tika ielikta viena puslitra ūdens pudele, daudz enerģijas batoniņi un šokolādes, fotoaparāts, saulesbrilles. Savukārt cepures un cimdi tika ielikti kabatās, un ceļš augšup varēja sākties.

Nedaudz bailīgi, bet no lasītajiem aprakstiem, šķietami droši, atstājām visas mantas, mugursomas un visu pārējo teltī. Līdzi bija vien jau pieminētas mantas, kā arī pases un nauda. Cerējām, ka pa visu garo dienu tās nevienu neieinteresēs. Vēlāk ejot gan atcerējos, ka pirms ceļojuma, skatījos sludinājumus, lai iepirktu ekipējumu, un redzēju pāris sludinājumus, kur vienā sludinājumā tika tirgotas kādas 3 teltis, 6 guļammaisi, vairākas somas un apavi, kas manī raisīja pārdomas, nez no kurienes visas šīs mantas šim pārdevējam uzradušās. Iztēlojieties – ieleja pilna ar teltīm, kuras pilnas ar dārgu tūrisma ekipējumu un cilvēki, kas aizgājuši prom uz aptuveni 10 stundām. Nē, labāk par tādām lietām nedomāt, un doties tik tālāk kalnā.

Pa ceļam sastapām vēl pāris cilvēkus, kuri arī mērķtiecīgi soļoja Kebnekaises dienvidu virsotnes virzienā. Kebnekaisei ir divas virsotnes – dienvidu virsotne, kas klāta ar šļūdoni un ir aptuveni 2111m augsta, kā arī ziemeļu virsotne, kas ir fiksēti 2097m augsta. Šobrīd dienvidu virsotne ir augstāka, bet globālās sasilšanas ietekmē tā var nokust un ziemeļu virsotne var gūt virsroku. Ar šādām globālās sasilšanas domām turpinājām ceļu, ik pa laikam papildinot puslitra pudeli ar svaigu dzeramo ūdeni. Pa ceļam apdzinām kādu grupiņu jauniešu, no kuriem kāda meitene teica, ka mēs nu gan ceļojam “viegli” – nekādu somu, tik mazā somiņa ap viduklu, uz ko es atbildēju, ka mums līdzi ir viss nepieciešamais. Viņa tikai noteica: “Es ceru…”, es neatbildēju, bet pie sevis nodomāju: “Es arī tā ļoti ceru!” Kebenkaises dienvidu virsotne ir sasniedzama līdzīgā veidā kā daudzas citas kalnu virsotnes, piemēram, Montblāns. No sākuma jāuzkāpj kādā mazākā kalnā, ja to var nosaukt par mazu, Kebnekaises gadījumā, tas ir 1700m augsts, no kura ir jānokāpj nedaudz lejā, lai atkal turpinātu ceļu augšup uz pašu Kebnekaises virsotni. Tālumā redzējām šo it kā mazāko kalnu un jutāmies jau diezgan noguruši, bet mierinājām sevi ar domu, ka no šīs virsotnes jau būs jākāpj nedaudz lejā un tad augšā uz Kebnekaisi, tomēr liela bija mūsu vilšanās, kad, uzkāpjot šajā 1450m augstajā kalnā, sapratām, ka mums jāmēro vēl 250m augstums aptuveni 55% slīpumā. Tomēr arī to mēs pieveicām – kalnā izbaudījām pirmo “ilgo” atpūtu, iestiprinoties ar līdzi paņemtajiem šokolādes batoniņiem pie kalniem jocīga atribūta – sarūsējušas krāsniņas.

On a way to Kebnekaise

Saņēmām spēkus un devāmies tālāk lejā no pirmās sasniegtās virsotnes. Diezgan depresīva sajūta – kāpt lejā un it kā zaudēt tikko iegūto augstumu, tomēr cita ceļa nav, ir jādara tas, kas jādara. Nokāpuši lejā sastapām pirmo pretimnācēju, kurš bija izgājis jau 6:00 no rīta, lai pabūtu viens pats kalna virsotnē. Vairāk tā arī nevienu pretimnācēju nesatikām, visi pārējie jau pulcējas virsotnē un bijām kādi padsmitie cilvēki tajā dienā, kas pieveica šo virsotni. Pa ceļam vēl bija divas koka mājiņas, diemžēl izdemolētas. Jaunākā no tām, kuras nosaukums ir “jaunā mājiņa”, celta 1986. gadā. Jājautā, kādam ir jābūt cilvēkam, ka viņš pieveic šo fiziski garo un nogurdinošo ceļu un izdemolē ēku, kas domāta visiem kalnākāpējiem, tai skaitā viņam pašam. Otrajā mājiņā nemaz neiegājām, tā vietā devāmies tālāk augšā. Tālumā jau varējām redzēt pašu spici un cilvēkus kā mazus punktiņus. Daži no viņiem jau izmantoja kalna virsotni kā slidkalniņu un šļūca no tās lejā.

Pēc neilga brīža arī mēs bijām pašā kalna virsotnē. Cilvēku, kuri jau devās lejā, sejas izstaroja nepārprotama prieka un laimes sajūtu, viņi bija pieveikuši vienu no saviem mērķiem, piepildījuši vienu no savām vēlēšanām, vienu no savām 1o1 lietām, šeit es, protams, runāju par sevi. Un arī man iekšā bija šī īpašā sajūta. Cilvēki vienkārši skatījās viens uz otru, neko neteica, vārdi bija lieki. Pēcāk atceroties, likās, ka tas bija nedaudz pārgalvīgi tur stāvēt un fotogrāfēties pašā kalna galā, jo no abām pusēm bija diezgan stāva un augsta krauja. Sniegā nedaudz paslīdot un uzsākot šļūcienu, apstāties varēja būt ļoti grūti, nezinu precīzu augstumu metros, bet tas bija pietiekošs letālam vai vismaz turpmāko dzīvi ietekmējušam iznākumam. Panorāmas skats gan no kalna bija to vērts, varēja izteikti nošķirt Zviedriju no Norvēģijas. Ja Zviedrijas kalni un ielejas bija daudzmaz zaļi un atgādināja vasaru, tad visas kalnu virsotnes Norvēģijā bija klātas ar sniegu un no vasaras tur nebija ne smakas. Mēs atradāmies kā starp divām dažādām pasaulēm.

Kāpiens no kalna lejā bija daudz vieglāks – ne fiziskajā, bet emocionālajā ziņā. Mēs kāpām lejā un uzsmaidījām katram, kas nāca pretī, es pat aprunājos ar vienu pavecāku zviedru zviedru valodā, kas nozīmē, ka pilnīgi bezjēdzīgi mani zviedru valodas kursi nav bijuši. Savukārt cilvēki pretī mums nāca ar pārguruma pārņemtām un noraizējušām sejām, tomēr mūs tas nesatrauca, ne jau tādēļ, ka viņi mums būtu vienaldzīgi, bet tādēļ, ka zinājām, kā viss izmainīsies, kad viņi sasniegs virsotni. Atgriezāmies pie mūsu telts, kura, starp citu, neskarta mūs sagaidīja ar visām mūsu mantām, neilgi pirms 18:00, kas nozīmē, ka pieveicām turp-atpakaļ ceļu aptuveni 10 stundās. Kopumā ceļš sastādīja 18km, 9km katrā virzienā, bet tas, protams, pa horizontāli, jo vertikāli kāpjot augšā un lejā mēs bijām pieveikuši 3,5km. Izklausās diezgan iespaidīgi un tā tas arī ir. Mūsu secinājums – kalnu tiešām varētu pieveikt pat sprigans opis, jo tehniski tas nav sarežģīts. Grūtu to padara fakts, ka jākāpj augšā un lejā kopumā ir aptuveni 10-12 stundas bez īpašiem pārtraukumiem, kā arī tas ir jāizdara vienā dienā, jo pa ceļam tā īsti, kur apmesties nav, visa kalnu virsotne ir klāta ar milzīgiem akmeņiem vai akmeņu šķembām.

Negaiss un Kebnekaises apkaime

Nakti pēc Kebnekaises kāpiena gulējām labāk kā nekad. Iekšā bija tāda miera sajūta, jo visi ceļojumā izvirzītie mērķi bija sasniegti un tagad varējām atpūsties. Jā, bijām 18km attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas, bet tas jau šķita nieks, ja salīdzina ar  vairāk nekā 100 jau pieveiktajiem kilometriem. Lai arī neviens mūs nemudināja, piecēlāmies tāpat ap 9:00 un devāmies uz bāzes staciju, lai izpētītu, ko todien varētu apskatīt tuvākajā apkārtnē. Nekas neliecināja, ka tajā dienā varētu būt negaiss, debesis bija vien nedaudz apmākušās, tāpēc devāmies uz netālu esošo Elbas tiltu. Pa ceļam sākam runāt par pārtiku, ko bijām paņēmuši līdzi un par lietām, ko vēlētos nobaudīt, kad atgriezīsimies no ceļojuma, piemēram, rabarberu pīrāgu, halvu, konfektes “Gotiņa”, maizes zupa, sautētus kāpostus. Minētās lietas bija nedaudz ar latviskuma pieskaņu. Diezgan mazohistisks pasākums, ņemot vērā, ka vēl pāris dienas to visu neredzēsim. Lēnām ejot, bijām nonākuši pie Elbas tilta un pāris milzīgiem akmeņiem, kad pēkšņi uznāca ļoti spēcīgs negaiss ar visām tam piedienošajām parādībām – lietu, zibeni, pērkonu un stipru vēju. Vēja stiprums mums spēlēja par labu, jo varējām paslēpties viena milzīga akmens aizvējā tā, ka arī lietus netika mums klāt. Jau atkal norvēģu laika prognoze nebija melojusi – kurā stundā viņi solīja negaisu, tajā tas arī bija.

Nikkaluokta

Pēc vienas atpūtas dienas beidzot devāmies atpakaļ uz civilizāciju, vismaz tā mums šķita, jo no mūsu dienas galamērķa Nikkaluoktas kursē autobuss uz Kirūnu. Tas iet divreiz dienā, ap 12:00 un ap 16:00, bet mēs neplānojām paspēt ne uz vienu, ne otru, jo sakarā ar to, ka man jau vairākas dienas bija nedaudz izmežģīta potīte, pārāk ātri paiet nevarēju. Bijām nolēmuši aiziet tikai līdz Nikkaluoktai, kur pārlaistu nakti un dotos uz Kirūnu tikai nākamajā dienā ar autobusu 12:00. Ja katru dienu mūs bija piemeklējis šāds tāds piedzīvojums, liksta vai kļūme, tad arī šī diena nebija izņēmums, jo mūs vārda tiešajā nozīmē centās apēst odi. Pirms ceļojuma mēs jau tikām brīdināti par lielo odu daudzumu, un divās nakšņošanas vietās to tiešām bija tik daudz, ka gandrīz nebija iespējams izlīst ārā no telts. Pirms gulētiešanas visi teltī esošie knišļi tika noslaktēti, lai vieglas viņiem smiltis, bet aiz iekštelts sieta tāpat varēja redzēt kā vesels mākonis sabiedroto gaida to brīdi, kad mums atkal kaut ko ievajadzēsies, un mēs atvērsim kaut nelielu spraudziņu telts rāvējslēdzējā. Tomēr tas bija paciešams un gandrīz jāsaka tīrais sīkums ar ceļu uz Nikkaluoktu. Šajā ceļa posmā bija tik daudz odu, cik es, manuprāt, visas savas dzīves laikā neesmu redzējis. Ja normālos apstākļos iespējams ātri iet un vicināties ar rokām, lai atvairītu odus, tad te nelīdzēja pat tas, jo konstanti viss ķermenis lielākā vai mazākā blīvumā bija noklāts ar odiem. Ik pēc 10 sekundēm, uzsitot ar roku uz katra pleca, plaukstā varēja redzēt vismaz 10 beigtus odus un ik pa kādam laikam vajadzēja izpurināt jaku un kabatas no laika gaitā nosistajiem odiem. Pretodu līdzeklis palīdzēja… uz aptuveni 20 sekundēm, turklāt arī tad ne pret visiem odiem. Īsāk sakot, mums ļoti pietrūka insektu tīkliņa, ko uzlikt virs galvas, un tas noteikti ir jāņem līdzi, īpaši, ja plānots ceļot jūlijā, kad odu esot visvairāk. Dzīvi, bet daļu asins zaudējuši, nonācām līdz Nikkaluoktai, kur pārlaidām nakti. Izrādās šī nav nekāda diži apdzīvotā vieta – tajā ir vien viesnīca, krogs, restorāns un pāris mazas mājeles, tiešām uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Autotransporta ceļš uz šejieni izbūvēts un pati vieta ierīkota tikai dēļ kalnākāpējiem, lai viss ceļš līdz kalnam nebūtu jāmēro kājām.

Kirūna

Ceļš uz Kirūnu likās ļoti ātrs, stundas laikā nobraucām 60 kilometrus, kas, salīdzinājumā ar kājām pieveikto ceļu, liekas daudz. Mums bija vēl pusotra diena, ko pavadīt šajā attālajā ziemeļu pilsētā, pirms devāmies atpakaļ uz Stokholmu. Apmeklējām slaveno Kirūnas baznīcu, kurā mums par pārsteigumu vakarpusē bija paredzēts operdziedātājas koncerts, kuru arī apmeklējām. Baznīca man tiešām patika, lai gan neesmu reliģisks cilvēks un dievam neticu. Patika tas, ka tā izveidota maksimāli vienkārši, kā vienkārša koka ēka, tā nav pārpildīta ar zeltu un citām vērtīgām lietām, tajā ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi krusti vai krustu atveidojumi. Man tā drīzāk atgādināja vietu, kur cilvēkiem vienkopus savākties un pavadīt svētdienas priekšpusdienas pēc smagās darba nedēļas dzelzs rūdas raktuvēs.

Dzelzs rūdas raktuves patiesībā ir vienīgais iemesls, kāpēc te atrodas šī pilsēta. Uz tām var doties arī ekskursijā, kas saucas LKAB Infomine. Mēs uz to diemžēl vai par laimi nebraucām, jo tās cena bija 295 SEK vienam cilvēkam, kas kopā sastādītu 60 EUR par abiem, tas šķita par dārgu par 1 stundas tūri uz raktuvēm. Kā pēcāk izlasīju, tad šis esot viens no tā sauktajiem “tourist trap”, jo vienīgais, kas tūrē ir iespaidīgs ir nobrauciens 500m pazemē, bet tālākais ir vien nokalpojušu iekārtu apstāsts, kā muzejā, nekāda īstā darbība raktuvēs tur rādītas netiek. Varbūt tāpēc arī cilvēki atpakaļ no šīs tūres brauca ar nedaudz sašļukušām sejām, grūti pateikt, kamēr pats neesi izmēģinājis.

Lai pa pilsētu nevajadzētu staipīt līdzi somas, vēlējāmies tās kaut kur atstāt. Tūristu informācijas centrā bija jāmaksā 25 SEK par vienu somu dienā, bet varam padalīties ar praktisku padomu – novietojiet tās autoostas somu glabātuvē, kur par 10 SEK var atstāt somas līdz pat vienai nedēļai, turklāt skapīši ir tik lieli, ka tajos var ietilpināt pat divas lielas tūristu mugursomas. Skapīšu gan tur ir tikai 8 un daži no tiem nedrabojas, bet daži ir tādi, kurus atslēdzot iemaksātā nauda izveļas uz grīdas, kas nozīmē pavisam bezmaksas somu glabātuvi, kādu izmantojām arī mēs, tiesa sākumā neapzinoties, ka naudu dabūsim atpakaļ.

Vēl Kirūnā uzkāpām netālu esošajā slēpošanas kalnā, no kura varēja pārredzēt gan visu Kirūnu, gan tālumā esošos kalnus, kuros bijām pavadījuši iepriekšējo nedēļu. Tā, pamazām atvadoties no piedzīvotā, arī teicām sveiki Kirūnai, vismaz pagaidām, jo Kungsleden taka un kalni mūs vilina atpakaļ jau šobrīd. Gribam redzēt arī ziemeļblāzmu, kuru ziemā te iespējams novērot gandrīz katru otro dienu. Nolaižoties Stokholmas lidostā un izkāpjot no lidmašīnas, pārņēma līdzīgas sajūtas, kā pirms pāris mēnešiem sperot kāju uz Portugāles zemes – tā it kā būtu iekāpuši milzīgā siltumnīcā. Stokholmā tāpat kā Latvijā ap šo laiku valdīja rekordlielais karstums un gaisa temperatūra bija iesilusi līdz 30 grādiem pēc Celsija skalas. Tomēr mēs bijām tam morāli sagatavojušies, jo izlasījām laika ziņas lidmašīnas avīzē. Tas, kam mēs vēl neesam gatavi teikt atā, ir kalni.

North Sweden

Kā teicis kāds gurds cilvēks, kura vārdu neatceros: “Vēl skaistāki par kalniem var būt tikai citi kalni!” Uz šīs pozitīvās nots arī mūsu ceļojums beidzās.

14 responses so far

  1. Nu skaisti, ko lai vēl citu saka :-)

  2. Ar lielu interesi izlasīju jūsu rakstu! Paldies! Biju Kirunā un Jukkasjarvi šā gada martā, baudīju ziemas priekus. Ir kaut kas īpašs tajā pusē, domāju, ka atgriezīšos turp arī vasarā, kā jūs. Gribu piedzīvot sajūtu, kad saule nenoriet :)

  3. Mums, savukārt, tagad ir mērķis tur pabūt arī ziemā – redzēt ziemeļblāzmu un polāro nakti. Arī vēlme atgriezties :)

  4. Lieliska filmiņa un raksts. Burvīgs ceļojums. Paldies!

  5. […] fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un […]

  6. […] gandarītas padarīta darba sajūtas. Tās sajūtas varētu raksturot līdzīgi kā brīdī, kad bijām uzkāpuši Zviedrijas augstākajā virsotnē Kebnekaisē. Pāris, kuru bijām panākuši, palūdza, vai mēs nevarētu viņus nofotografēt. Uzzinājām, ka […]

  7. […] garumā, kāpums 1.5km pa vertikāli, kritums tik pat. Grūtības ziņā gan tā nestāv ne tuvu Kebnekaises kāpienam vai takai starp Pico Ruivo un Pico do Arieiro Madeirā, tāpēc šis brauciens vērtējams vairāk […]

  8. Pavisam interesantā veidā uzgāju šo rakstu. Meklēju informācijas par teltīm, jo tieši esošā “atdeva galus” un uzgāju tavu rakstu par tām. Tajā piemini, ka grasies doties Kungsleden, kas arī ir viens no maniem plāniem :) Re kā sakrīt domas. Turklāt telšu rakstā izvēlies Marmot, kas arī ir viens no maniem variantiem. Es gan ļoti ļoti gribi atļauties Hilleberg. 99% no atsauksmēm ir “there are tents, and then there is hilleberg”. Bet nu redzēs. Paldies par rakstiem.

  9. Jā, Hilleberg nenoliedzami ir līderis, tomēr, kad pirku savu telti, tā likās daudz par “sālītu”, tagad varbūt arī būtu izdarītu citu izvēli. Ja tomēr skaties tajā virzienā, tad viņiem ir arī outlet (http://www.hilleberg.se/en/node/458). Helsport arī ir ļoti labs, bet mazāk zināms ražotājs (Norvēģu). Ja vajag tīri praktiskus padomus par Kungsleden – par nokļūšanu, sniega daudzumu dažādos mēnešos, odu apsēstām vietām un citām lietām, tad vari droši jautāt.

  10. Beigās pasūtiju REI relti, jo pēc parametriem pārsita minēto Marmot pie līdzīgas cenas. Vēl gaidu pastā. Tad jau ziņošu. Par Kungsleden arī jautāšu kad būs aktuāli ;)

  11. Jus Visbija neesat gadijuma bijusi?

  12. Pagaidām vēl nē, bet kaut kādos nākotnes plānos ietilpst aizbraukt arī uz turieni un apbraukt apkārt salai ar velosipēdiem. Kad to izdarīsim, tad droši vien arī blogā par to uzrakstīšu.

  13. financeserviss

    Nu tu dod, izskatās pēc iespaidīga ceļojuma.

  14. Jā, interesanti. Meklēju, kas no Latviešiem ir bijis uz Kungsleden. Atradu ne tikai to, bet arī informāciju par telti!
    Paldies par Kungsleden piezīmēm, došos pa līdzīgu maršrutu apmēram pēc 5 dienam, lai baudītu smukumu, un Kebnekaise.
    S.

Leave a reply