Ceļojums uz Portugāles dienvidiem

Vēl nekad nebiju bijis pie okeāna, vēl nekad nebiju bijis siltajās zemēs, vēl nekad nebiju redzējis tik daudz palmu vienuviet, tā varētu īsumā raksturot mūsu ceļojumu uz pašiem Eiropas dienvidrietumiem. Liekas, ka dienvidiem ir kāds īpašs spēks, kas visu laiku mūs velk uz leju – no sākuma ceļojums uz Zviedrijas dienvidiem, tagad uz Portugāles dienvidiem, varbūt mums, esot ziemeļniekiem, nedaudz pietrūkst dienvidniekiem tik ļoti pierastā karstuma un saules, tāpēc mēs vienmēr raujamies nokļūt kādā siltākā vietā, lai tur pavadītu savas brīvdienas. Bet varbūt tas spēks ir nevis dienvidos, bet manā draudzenē, kura ne par ko nevēlējās pavadīt visas brīvdienas manis piedāvātajos, īsteni ziemeļnieciskajos variantos – pieveicot Kungsleden taku Zviedrijas pašā augšgalā, Arktikā esošajā Svalbārdas arhipelāga salā Špicbergenā vai Islandē. Nepārprotiet mani, nav jau gluži tā, ka es negribētu braukt uz dienvidiem, patiesībā es gribu darīt gandrīz visu, bet ir jāplāno, jāsaliek prioritātes. Ja man kāds jautā “Vai Tu gribētu aizbraukt tur un tur, darīt to un to?”, es gandrīz vienmēr atbildu “Jā, protams!” Vienkārši visu jau izdarīt nav iespējams, tāpēc šogad būs sava veida kompromiss – Algarves reģions Portugāles dienvidos no siltajām opcijām, bet vēlāk vasarā Kungsleden taka Zviedrijas ziemeļos no aukstajām opcijām. Bet nu pēc izplūdušā ievada var mest visas domas pie malas un doties uz vietu, kur vienīgais uztraukums ir nedabūt saules dūrienu vai apdegumu. Kā varēs redzēt, izlasot ceļojuma aprakstu, uztraukumu varētu būt daudz vairāk, bet tā jau laikam gadās tikai mums, kuriem vienmēr izdodas atrast problēmas jeb kā man to patīk saukt – piedzīvojumus.

Praia da Rocha

Ievads

Portugāli un jo īpaši tās dienvidu reģionu Algarvi vislabāk apmeklēt tieši maijā vai septembrī, jo tad vēl nav sākusies lielā tūristu sezona, bet ir jau pietiekami silts, lai pilnībā izbaudītu pludmales un citus šī reģiona priekus. Tā saka portugālis, kurš ir arī mans kolēģis – Rodrigo. Pats gan viņš no Portugāles ir visvairāk iecienījis netālu no Āfrikas krastiem esošo salu arhipelāgu Madeira. Pavisam Portugālei pieder divi no pašas Portugāles krastiem attālu esoši arhipelāgi – jau minētais Madeira un Atlantijas okeāna vidū esošais Azores, tādā veidā padarot Portugāles ekskluzīvo ekonomisko zonu par trešo lielāko Eiropas Savienībā, jo līdzi salām nāk arī 370 km plata ūdens josla apkārt tām. Parasti šī josla tiek dalīta ar kaimiņvalstīm un reti kad sasniedz šos 370 km, bet, ja tās ir nelielas salas okeāna vidū, tad situācija krasi mainās. Tiesa nav labuma bez sliktuma, jo Portugāle gūst ne tikai labumus no šīs teritorijas, bet ir arī atbildīga par to. Tādiem milžiem (ar lielāku teritoriju) kā Lielbritānija un Francija, kuru iedzīvotāju skaits ir virs 60 miljoniem, šīs teritorijas uzraudzība varbūt tāds sīkums vien ir, bet Portugālei ar saviem nieka 10 miljoniem sanāk diezgan stipri nopūlēties, lai uzraudzītu milzīgos okeāna plašumus. Bet šoreiz  ceļojums mūs veda uz kontinentālo Portugāli, nevis tās salām un sākās tas ar nosēšanos Faro lidostā.

Airplane landing in Faro airport

Ierašanās

Faro lidosta ir orientēta uz zemo cenu aviokompānijām, lai arī tā ir otrā lielākā lidosta Portugālē. Pēc tās atvēršanas pagājušā gadsimta 60tajos gados, Algarvē necerētā ātrumā uzplauka tūrisma industrija, jaunā lidosta bija kā veiksmes stāsts šim reģionam un arī pašai lidostai. Faro ir arī Algarves centrālā pilsēta, kam seko citas lielas pilsētas kā Albufeire, Lagosa, Laosa, Portimão. Tā kā šis ir populārākais tūrisma galamērķis Portugālē, dīvains šķiet fakts, ka pārsvarā tikai zemo cenu aviokompānijas izmanto šo lidostu, ne-zemo cenu kompānijām, manuprāt, paliekot zaudētājos. Jau tuvojoties lidostai var just, ka esi nokļuvis pavisam citā klimatiskajā joslā, jo pa mazo lidmašīnas lodziņu ārā dominē oranžas krāsas un tikai ik pa vidam pavīd kāds zaļš krūmiņš.

Dīvaini, bet nosēžoties viss izskatās pavisam savādāk, un, lai arī dominē dzeltenīgo smilšu krāsa, viss apkārt šķiet zaļš un košām krāsām piepildīts. Izkāpjot no lidmašīnas, dēļ lielā gaisa mitruma, šķiet, ka esi ienācis siltumnīcā, tikai šai siltumnīcai nav logu, nav robežu, nu gluži kā filmā The Truman Show vai The Simpsons Movie, tiesa simpsonu filmā laikam robežas redzēt bija iespējams. Saņēmis jau pirmo aizrādījumu par mēģinājumu nofotografēt lidostu, dodos iekšā kondicionētajā Faro lidostā un ceļojums var sākties.

Pārvietošanās

Lidosta atrodas tikai kādas stundas gājienā no Faro pilsētas centra un uz to tiešām varētu doties kājām, ja vien nebūtu jāiet pa šoseju, tāpēc izvēlamies EVA autobusu, kurš vienam cilvēkam līdz centram maksā 1.65 EUR. Nav ļoti lēti, bet pēc Zviedrijas cenām no šādas naudas summas šķirties ir ļoti viegli, turklāt gaidot autobusu zemē atrodu 50 centus, kas sāk jau kļūt par ieradumu, jo iepriekšējos ceļojumos vienreiz, kāpjot ārā no lidmašīnas, atradu 2 EUR, un arī 2 EUR monētu citā ceļojumā pa ceļam uz lidmašīnu. Tagad vienmēr ceļā uz un no lidmašīnas pa reizei uzmetu skatienu zemei. Citi droši vien nepiepūlētos, lai paceltu nieka monētu, bet es tāds neesmu, jo nekad nevar zināt, kad tev var pietrūkt tieši šo 50 centu. Sagaidījuši autobusu, iesēžamies un esam jau ceļā uz centru. Ar satiksmi Portugālē ir interesanti, pirms devāmies uz turieni mums ieteica uzreiz noīrēt mašīnu, jo tā būšot daudz vienkāršāk. Teica, ka uz autobusiem te paļauties nevarot, bet ar vilcieniem neviens nebraucot, it kā cilvēki zinot, ka kaut kur esot tāda vilciena pietura, bet braucis neviens nekad nav un bijis pieturā arī ne. Tas, protams, ir nedaudz pārspīlēti, bet mans portugāļu kolēģis pirmo reizi ar vilcienu brauca ārpus Portugāles un tas viņam bija liels piedzīvojums. Bet mēs izmēģinājām laimi un devāmies ceļā ar autobusu, ar ko beigās arī bijām ļoti apmierināti. Izmantojām EVA pakalpojumus, kas ir dārgāki par “valsts” autobusiem, bet toties viņi pienāk un atiet gandrīz minūti minūtē. Autobusi kursē pa visu Algarvi un nav lielu problēmu nokļūt no viena punkta citā. Algarve stiepjas šaurā horizontālā līnijā pašos Portugāles dienvidos un visa tās piekraste ir nosēta ar brīnišķīgām pludmalēm. Atliek vien izvēlēties, kas labāk patīk, un doties uz turieni. Mūsu izvēle krita uz Portimão blakus esošo pludmali Praia da Rocha, kas tulkojumā nozīme klinšainā pludmale. Pludmale portugāļu valodā ir praia, tāpēc Algarvē gandrīz ik uz stūra var redzēt norādes kas var jūs aizvest uz “praia”. Lai arī pēc nosaukuma var spriest, ka mūsu pludmalei jābūt īpaši klinšainai, jāatzīst, ka visa Algarves piekraste ir diezgan klinšaina, kas arī to padara brīnišķīgi skaistu un savādāku nekā mūsu pierasto Jūrmalu.

Ielidojuši Faro ap 16:00 pēcpusdienā un nokļuvuši līdz Faro centram, pārsēžamies autobusā, kas mūs vedīs uz Portimão. Autobuss brauc lēnām un nesteidzoties, iebraucot katrā ievērības cienīgā pilsētā krasta malā, tādējādi veicot tikai ļoti mazu ceļa gabalu pa portugāļu lepno Auto-Estrada A22, kas mūsu gadījumā patiesībā arī ir labi, jo no autobāņiem, autostrādēm un citādiem šāda veida radījumiem tiešām būtu jāizvairās, savādāk sanāk tāpat kā lidojot – tu neredzi praktiski neko no dabas un valsts, kurā pārvietojies. Labi vēl, ka portugāļi bija izlīdzējušies tikai ar sētu šosejas malā, nevis kā vācieši, kuri uzbūvējuši neskaitāmus berlīnes mūrus viscaur Vācijai.

Pirmais, kas iekrita acīs pa ceļam uz Portimão, bija tas, ka portugāļi ļoti mīl apļus un katrs trešais krustojums ir izbūvēts kā aplis, turklāt viņiem tie iet pie sirds tik ļoti, ka viņi katrā apļa vidū izveido kaut ko īpašu – sākot no vienkāršiem apstādījumiem un beidzot ar statujām, pieminekļiem vai pat strūklakām.  Ieliņas pilsētā bieži ir šauras, bet tas nemazina satiksmi pa viņām. Pa šaurāku, mūsu Vecrīgai tipisku ieliņu, iet pat regulāri autobusu maršruti.

Vēsture

Interesanti visu apkārt esošo un notiekošo vērot, zinot, ka šī teritorija sākot no 711. gada vairāku gadsimtu garumā bijusi mauru pakļautībā. Mauru laikā tā tika saukta par Al-Gharb Al-Andalus, kur Al-Gharb nozīmē “rietumi”, bet Al-Andalus – “musulmaņu Ibērija”. Tikai 12. gadsimta vidū Algarves teritoriju atkaroja Portugāles Karaliste un turpmāk to sauca par Algarves Karalisti. Tomēr neba nu viņi pēc tam ņēma un nojauca visu, ko vairāku gadsimtu laikā bija sabūvējuši mauri, gan mājas, gan pilis ir saglabājušās un apskatāmas vēl joprojām, kas veido interesantus kontrastus starp celtnēm, kas celtas tajā laikā un tām, kas pēc tam. Protams, visam pa virsu ir vēl pēdējā pusgadsimta zīmogs – klučveidīgas augstceltnes jūras malā, bet par to atsevišķs stāsts. Pats Algarves centrs agrāk tika dēvēts par Santa Maria, bet mauri, pēc tās iekarošanas, nosauca to par Faraon, kas nozīmē “karaļu mājvieta”. Tagad šī vieta pazīstama zem nosaukuma Faro, bet kādreizējais mauru izveidotais Algarves centrs Silves nu ir vairs mazs ciematiņš netālu no mūsu galamērķa Portimão. Vienīgais, kas liecina par tā kādreizējo varenību, ir milzīga pils, kas iekļauta arī mūsu apmeklējamo objektu sarakstā.

Tā nu mēs kratījāmies pa bruģētajām ieliņām kondicionētajā autobusā, jau pamazām aizmirstot, cik patiesībā ārā ir karsts, un skatījāmies uz mājām, kuras atgādināja kādreizējos Algarves laikus, no ārpuses tās bieži apflīzētas ar baltām flīzēm, kurus rotā zili motīvi.  Viena no tipiskajām šī reģiona iezīmēm.

Portimão

Pulkstenis rāda ap 19:00 vakarā un beidzot esam ieradušies Portimão. Kaut arī devāmies ceļā jau 9:00 no rīta,  jāņem vērā, ka esam pārlidojuši pāri visai Eiropai. Lidojums ilga ap 4.5 stundām un bijis laikam ilgākais lidojums, kādu esmu veicis. Parasti pagūstu izlasīt kādu avīzi, žurnālu, nedaudz nosnausties, un tad jau ir jānosēžas, šoreiz nācās nedaudz vairāk padomāt, kā pakavēt savu laiku. Izkāpuši no autobusa, dodamies uz Praia da Rocha, kas ir nieka 20 minūšu gājienā no Portimão. Iečekojāmies viesnīcā, kas bija kārtējā četrstūra būve okeāna malā, bet tādas jau te ir visas, tāpēc pārāk nepārdzīvojam. Ienākam istabiņā un tik tiešām, nebija melojuši, ir numuriņš ar skatu uz okeānu. Papētot sīkāk evakuācijas plānu, nākas vien nobrīnīties, cik izmanīgi ir šie viesnīcu būvētāji – no vienā stāvā esošiem 9 numuriņiem, 7 ir skats uz jūru. Te būtu ko pamācīties latviešu būvniekiem, ne jau lai izveidotu māju ar 70% dzīvokļiem, kam skats vērsts uz dienvidiem, bet lai izveidotu sakarīgus dzīvokļu plānojumus kā tādus. Zinām jau, ka uz ielas, kas iet gar jūras malu, vakariņas ieturēt nevajadzētu, bet kamēr esam iekārtojušies un iepazinuši apkārtni, aizgājuši līdz jūrai, pulkstenis rāda jau 22:00 un uz vēl neiepazīto Portimão doties ir slinkums, tāpēc meklējam kādu vietu, kur pavakariņot turpat. Arī atradām vienu, kas lepni vēstīja, ka vieta un tās cenas nav mainījušās kopš 80jiem. Interesanti gan, kā cenas varēja palikt nemainīgas, ja eiro tika ieviests tikai 2001. gadā. Neskatoties uz to, mēs devāmies iekšā, jo šī izskatījās sakarīgākā vieta tuvējā apkaimē, un tik tiešām tajā bija tieši tas, ko sagaidījām – nekas īpašs. Nav jau slikti vakariņot okeāna krastā, bet jāatceras, ka ēdiena kvalitāte, cenas un viss pārējais būs uz tūristiem orientēts. Paēdām vakariņas un devāmies pie miera, lai nākamajā dienā sāktu īsto pirmo pilno dienu Portugālē.

Nākamā diena sākās agri, jo nezināmu iemeslu dēļ jutāmies ļoti labi izgulējušies un spara pilni, lai sāktu meklēt pirmos piedzīvojumus siltajās zemēs. Kā pirmais sekoja pilsētas Portimão apmeklējums, kur izstaigājām visus laukumus, strūklakas un ieliņas krustu šķērsu. Bijām iegājuši arī kārtīgā portugāļu tirgū, kas aizdomīgi spēcīgi atgādināja Rīgas centrāltirgu. Apskatījuši sortimentu, nopirkām Portugālei ļoti raksturīgās un garšīgās kūciņas Pastel de nata, kuras vēlāk arī notiesājām pie upes, sēžot uz soliņa un izbaudot saulaino laiku.

Silves un pirmais piedzīvojums ar motorolleri

Jau pirms ceļojuma nojautām, ka tikai ar sabiedrisko transportu visu laiku diez vai iztiksim, tāpēc plāns bija noīrēt mazu motociklu vai motorolleri, lai apceļotu ieplānotos apskates objektus, jo kurš gan šādā laikā vēlas sēdēt metāla kastē. Diemžēl mūsu favorīts – motonoma Almotos atradās Albufeirē un uz tik īsu laiku motorollerus nepiegādāja, tāpēc no vietējiem uzzinājām, ka turpat netālu no mūsu viesnīcas atrodas kāda motonoma, kas arī izīrējot motociklus un rollerus. Taisnā ceļā devāmies uz turieni un laipna vadītāja, labradora Makša īpašniece, mūs iepazīstināja ar piedāvājumu. Viņa arī bija pirmā, bet ne pēdējā, kas nezināja kur un kas ir Latvija. Pēc atbildes, ka nākam no valsts “Latvia” viņa uzdeva papildjautājumu “And what nationality do you have?”, uz ko es sapratu, ka tas ir diezgan bezcerīgi, bet tomēr paskaidroju kas un kur ir Latvija. Tā kā piedāvājumā tobrīd bija vien knaps 50cc motorolleris vai palieli enduro motocikli, tad izlēmām par labu mazajam motorollerim, kaut gan jau tobrīd mūs māca bažas, ka ar šo variantu mums varētu neiet gluži tik gludi kā gribētos. Vēl pirms atgriezāmies, lai to izīrētu, aizgājām līdz jūrai okeānam pasauļoties un nopeldēties. Atgriezušies paņēmām motorolleri, divas atvērtā tipa ķiveres un devāmies taisnā ceļā uz 15 km attālu esošo pilsētu Silves, kurā ir viena no vislabāk saglabātajām mauru celtajām pilīm, turklāt tā atrodas kādreizējā mauru noteiktajā Algarves centrā. Ceļš uz turieni izvērtās diezgan foršs – vējš, kas sitās sejā bija patīkami atvēsinošs, ņemot vērā karsto temperatūru, kas pirms tam mūs cepināja. Nokļuvuši galā konstatējām, ka pils ir slēgta, turklāt apkārt tās teritorijai ir uzcelta sēta, bet mājiņa, kurā tirgo ieejas biļetes ir nedaudz izdemolēta. Acīmredzot, lai neturpinātos mājiņas demolēšana, vieni vārti sētā ir atvērti, kas mums ļauj uzkāpt kalna galā, lai vismaz no ārpuses pavērotu iespaidīgo pili. Pilī iekšā gan netiekam, jo vārti uz to atstāti vaļā nav, turklāt pilis arī necēla tā, lai tām tik vienkārši varētu pārrāpties pāri sētai. Tā nu mēs palikām apskatījuši pili vien no ārpuses, bet par to pārāk nebēdājām, jo arī tā tā bija iespaidīga un ceļojuma vērta. Tajā brīdī mēs vēl nenojautām, ka mūsu piedzīvojumi vēl tikai sāksies.

View from Silves castle

Atpakaļceļā braucot, kļuva diezgan vēss, jo saule tur noriet ļoti strauji un jau ap pulksten 21:00 bija tumšs. Arī apģērbs, kas uz turieni braucot man šķita atbilstošs, nu tāds vairs nebija. Neskatoties uz to, mēs turpinājām savu ceļu un tā kā GPS telefonā līdz pat šim brīdim bija spītīgi atteicies darboties, tad mēģinājām vadīties pēc ceļazīmēm. Skaidri zinājām, ka mums jābrauc pa valsts nozīmes ceļu, bet uz šosejas mums ar savu mazjaudīgo motorolleri labāk nerādīties. Braucām, braucām un te vienā brīdī, pēc viena pagrieziena mani pārņēma tāda jocīga sajūta, kad iedomājos: “Cerams, ka šis nebija pagrieziens uz viņu bāni‘”, bet jau nākamajā brīdī man priekšā parādījās zīme,uz kuras attēlots nosvītrots pajūgs, velosipēds, traktors un… motorolleris, nu kāpēc viņiem vajadzēja mani nosvītrot! Un jau pēc brīža, gluži kā ņirgājoties parādījās zīme “minimālais braukšanas ātrums 60 km/h”. Bet mūsu motorolleris maksimāli gāja tikai kādi 55km/h. Nepaspējuši pat attapties, atradāmies jau uz viņu bāņa un ceļa atpakaļ īsti nebija, jo pretējā braukšanas josla jau te ir ar kārtīgu sētu atdalīta un atpakaļ īsti jau nebrauksi. Nolemjam ņemt nākamo izeju no šosejas, bet tajā brīdī vēl nezinām, ka tā būs tikai pēc 12km mūsu galamērķī Portimão. Ik pa laikam ceļa malā ir SOS Telefoni, kas tā vien uzrunā tevi: “Nu nāc, piezvani! Pasaki, ka esi uz bāņa ar motorolleri!” Bet es tik: “Nē, nu ko tu, tūlīt jau būs exits un tad jau es pats nobraukšu.” Tā nu nobraucām visu ceļu ar gāzi maksimāli ručkā, lai gan jāatzīst, ka arī citos brīžos gāze netika pārāk atlaista. Droši varu teikt, ka šie bija 12 garākie km manā mūžā.

Izdomājām, ka par šādu piedzīvojumu esam pelnījuši kārtīgas vakariņas, un dodamies uz pirms tam noskatīto vietu, kur dzīvo/strādā visi zvejnieki un kur ir lērums jūras velšu restorānu. Ienākam vienā, kur vēl pirms ieiešanas restorānā tev parāda: “Šodien esam noķēruši tādas un tādas zivis, kuru no viņām jūs izvēlēsieties?” un tad turpat blakus tev viņu uz grila pagatavo. Visapkārt gandrīz vieni vienīgi vietējie, kas nozīmē, ka vieta ir laba  un iespējams būs dabūt patiesi labu ēdienu par pieņemamu cenu.

Fish restaurants in Portimao

Aizejam kā beidzamie pirms slēdz restorānu un dodamies ar savu braucamo uz viesnīcu, kur to viesnīcas garāžā starp divām viesnīcas darbinieku automašīnām noparkojam. Jāsaka, ka visi portugāļi ir bezgala laipni un, ja vien tiem kaut ko pajautāsi, noteikti centīsies palīdzēt. Tā arī mums izdevās sarunāt drošāku vietu motorollerim pa nakti bez nekādas papildus samaksas. Miegs pēc šādas dienas, protams, nāca labi. Vēl pirms gulētiešanas spriedām par rītdienu – braukt vai nebraukt ar šādu braucamo uz 50 km attālo Vilamoura, no kuras paredzēts brauciens uz jūras alām. Skaidrs ir viens, ka ja trāpīsimies uz kāda lielāka ceļa, tad pārāk komfortabli ar mūsu braucamo nebūs, bet atcelt braucienu arī negribas. Beigās izlemjam, ka rīts gudrāks par vakaru un dodamies pie miera.

Jūras alas un Vilamoura

No rīta jau atkal moži augšā un gulēšanai pieticis ar nieka 6.5 stundām. Visi vakardienas negadījumi aizmirsušies un skaidrs ir viens – brauciens notiks. Esam lejā vēl pirms oficiālā brokastu laika 8:00, bet viesnīcnieki tāpat  atļauj mums pabrokastot. Līdz ar to jau ap 8:15 esam ceļā uz Vilamoura ostu. Šoreiz braucam pa valsts nozīmes ceļu, kas ir taisnākais ceļš uz Vilamoura (ja neskaita lielo šoseju). Ceļš ir diezgan plats un noslogots, pārāk komfortabli uz tā nejūtamies, bet, kad redzam, ka pa to brauc arī velosipēdisti, tad nomierināmies un turpinām ceļu. Galā nokļūstam ap 9:30, lai gan tikām piekodināti ierasties 9:15. Zvanam, lai noskaidrotu, kur precīzi jāierodas, bet izsniegtas tiek tikai GPS koordinātes. GPS mums darboties vēl joprojām atsakās, tāpēc izmantojam veco labo metodi un aptaujājam vietējos, kas mums arī palīdz. Ierodamies nedaudz aizelsušies un esam gatavi reģistrēties, bet darbiniece saka, ka nevarot mūs reģistrēt ar 10% atlaidi, kas pienākas par rezervēšanu internetā, jo mūsu rezervācija nav saņemta. Tā kā cenas uz vietas jau tā ir vairāk kā par 10% zemākas nekā internetā un braukt mēs gribam, tad pārtraucu strīdēties un samaksāju noteikto summu. Atkal kārtējais cilvēks, kas nezin, kur un kas ir Latvija. Blakus esošais vīrietis viņai skaidro, ka tā ir kaimiņvalsts Lietuvai un Igaunijai, uz ko viņa tikai saka: “Tas vīrietis ir gudrs, es esmu dumja,” uz ko es neko nesaku, bet tikai klusi un piekrītoši māju ar galvu.

Leaving Vilamoura port

Uzkāpjam uz aptuveni 50 cilvēkus nesošā kuģa, lai dotos pus dienu garajā ceļojumā uz jūras alām. Par jūras alām sauc vietas, kur viļņi klintīs ir izskalojusi dažāda izmēra un formas alas, un pie kurām nav iespējams piekļūt no sauszemes. Tā kā ceļš līdz tām ir kādi 30 km, tad pa ceļam paspējam arī pavērot skaisto un dažādo okeāna piekrasti. Brīžiem ir redzamas stāvas klintis, citkārt nedaudz lēzenāks krasts, bet brīžiem kolonnām līdzīgi smilšu veidojumi, kas nevienā ceļvedī netiek uzsvērti, bet ir acij tīkami un interesanti, ņemot vērā, ka tos veidojusi pati daba ne cilvēks.

Nokļuvuši galā izbraucam starp dažām alām un klintīm ar lielo kuģīti, bet lai vērotu tās pilnā krāšņumā un iekļūtu mazākajos eksemplāros, braucam ar diezgan lielu gumijas motorlaivu vairākās grupās. Motorlaiva man atgādina mūsu motorolleri – “gāze līdz galam, bet ne sūda neiet”. Alas ir brīnišķīgas un ir skaidrs, ka tām var piekļūt arī ar mazākām laivām no netālu esošajiem ciemiem, bet tur netiek organizēti tādi braucieni vai arī informācija par tiem nav pietiekami pieejama. Redzēto ir vārdiem ir grūti aprakstīt, bet brīžiem liekas, ka esi nokļuvis seriālā Lost, tik skaista un dažāda ir šī piekraste.

Atpakaļceļš ved pa to pašu maršrutu, tāpēc varam tik daudz uzmanību krastam vairs nepievērst un vienkārši izbaudīt braucienu. Iebraucot ostā Vilamoura redzam daudz un dažādus laivu nosaukumus, sākot no “Silly Me” un beidzot ar “Plan B”. Skatoties uz šo laivu, neviļus rodas jautājums “Kas gan notika ar ‘Plan A’?”. Pati osta un visa tai piederošā pilsētiņa ir ļoti skaista un grezna. To uzsācis būvēt ar nolūku kāds bagāts baņķieris no Lisabonas, un tāda arī ir sajūta, atrodoties tajā – tu jūties kā nokļuvis biezo rajonā. Pastaigājamies pa ostu, gūstam jaunus iespaidus un gatavojamies ceļam atpakaļ.

Vietējie

Gandrīz pirms pašas izbraukšanas no Vilamoura, beidzot noķeram GPS signālu un pēc tam tas ir stabils. Tā kā nu mēs daudz labāk varam orientēties, kur atrodamies, tad izdomājam, ka brauksim pa pavisam maziņiem ceļiem atpakaļ uz mūsu pilsētu, lai pēc iespējas vairāk iepazītu īsto Portugāli. Tā arī darām un jau šobrīd varu teikt, ka tā bija viena no foršākajām ceļojuma daļām – braukt pa serpentīniem, kalniem un lejām, redzot visu skaisto, ko Algarve spēj sniegt. Pa ceļam piestājam nelielai pastaigai dažās no pludmalēm, braucam, kur vēlamies, skatāmies ko vēlamies. Uz ceļiem praktiski nemana mašīnas, jo lielākā daļa no tām brauc pa šoseju. Mūsu ātrums 50 km/h šeit šķiet pavisam piemērots, jo ātrāk braukt pat būtu bīstami, tāpēc reizēm pat nākas sabremzēties. Pa ceļam redzam, ka ceļmalās tiek tirgoti apelsīni, tāpēc piestājam pie kādas vietējās tantiņas. Tantiņa nerunāja ne vārda angliski, savukārt mēs nerunājām ne vārda portugāliski, kā rezultātā sapratāmies ar zīmju valodu. Pēc ilgstoša mēģinājuma noskaidrot, cik maksā mandeles, viņa nedaudz satraukusies portugāliski teica: “Te ir Portugāle un tāpēc mēs runājam Portugāliski!” Tik daudz es apmēram sapratu un tajā pat brīdī atradu lapiņu ar cenu mandelēm, kas visu atrisināja, tiesa tās patiesībā tirgoja cita tantiņa, kas tajā brīdī bija kaut kur aizgājusi. Galu beigās nopirkām 5 kg svaigi plūktu apelsīnu par 2 EUR. Jā, 2 EUR par visiem 5 kg, kamēr veikalā par šo summu var nopirkt aptuveni 1 kg. Bija jau pieejami arī 5 kg par 1.5 EUR, bet tie bija tādi mazāki, tāpēc izvēlējāmies pirmā kaluma preci. Beigās portugāliete vēl mums iedeva vienu apelsīnu dāvanā, ko arī nogaršojām un sapratām, ka tas ir viens no saldākajiem un sulīgākajiem apelsīniem, ko esam ēduši.

Oranges bought in Algarve

Atgriezāmies pilsētā neilgi pirms 19:00, kad slēdz motonomu un atdevām iznomāto un kārtīgi nodzīto braucamo. Vakariņās devāmies kārtējos gastronomijas meklējumos, jo sapratām, ka portugāļi mīl ēdienu un vēl vairāk viņi mīl labu ēdienu. Nobaudījām neskaitāmas dažādas saldās maizītes, visām nemaz nezinot nosaukumus. Portugāļi tiešām saldumus taisa saldus, ne tā kā zviedri, kuriem saldumi ne vienmēr nozīmē ko saldu. Bijām arī sajūsmā par kafiju, kas te ir ne tikai garšīga, bet arī lēta. Tase kafijas var maksāt no 50 līdz 70 eiro centiem, bet par 1 EUR var dabūt grezni noformētu Caffe au Lait.

Pludmale

Pēdējo dienu pavadām pludmalē – pastaigājoties, sauļojoties un peldoties. Atrodam arī savas mazās jūras alas, kuras gan nav tik iespaidīgas un bēguma laikā viegli aizsniedzamas ar kājām, bet, peldot tām cauri, tās liekas pietiekami lielas. Uzfilmēju arī īsu (brīdinu, drausmīgas kvalitātes) video, kur var gūt aptuvenu priekšstatu par klinšainajām pludmalēm:

Pludmales te parasti ir atdalītas ar klintīm, bet bēguma laikā šīs klintis bieži iespējams apiet, kā rezultātā varējām izbaudīt diezgan garu pastaigu gar okeāna krastu. Viņiem esot arī viena pludmale, par kuru viņi ir īpaši lepni, jo tur varot vairāk nekā stundu iet bez šķēršļiem gar krastu, nu gluži kā mūsu Jūrmalā, tieši tāpēc uz to arī nedodamies, jo tas mums nešķiet nekas īpašs.

Faro

Atceļā uz Faro dodamies jau pusdienlaikā un dienas otro pusi veltam Faro apskatei, kas ir ne mazāk interesanta pilsēta. Nakšņot paredzēts lidostā, jo mūsu lidmašīna ir pirmā, kas paceļās jau 6:00 no rīta, kas nozīmē, ka uz drošības kontroli varam doties jau ap 5:00. Aizbraukuši ar pēdējo autobusu uz lidostu, nolemjam ar kājām aiziet līdz Faro lidostas pludmalei, kas ir pusstundas gājienā no lidostas. Pa ceļam sastopam kādu pāri, kurš apliecina, ka ar kājām tur tik tiešām var aiziet, tāpēc turpinām ceļu. Pirms pašas pussalas ir pārsimts metru gara šaura ceļa strēmele, kurai gājējiem ir atvēlēts knapi pusmetrs, bet tā kā iziet ir iespējams, tad tas arī mums nešķiet pietiekošs šķērslis. Nokļuvuši galā, izbaudām saulrietu okeāna krastā un atvadāmies no šīs vietas uz kādu laiku, jo 3 dienas noteikti bija par īsu, lai izbaudītu šo vietu kārtīgi, varbūt tas arī iemesls, kāpēc ceļojuma laikā nemeklējām nevienu slēpni – bija apziņa, ka kādreiz vēl te atbrauksim, nu un, protams, vēl tāds sīkums, ka nedarbojās GPS uztvērējs.

Atceļš

Atceļš no pludmales neizvērtās tik labs kā turpceļš, jo saule norietēja ļoti ātri un pēkšņi apkārt bija pilnīga tumsa. Tas it kā netraucētu, ja vien  priekšā nebūtu ceļš, kur mums atvēlēts knapi pusmetrs. Esmu braucis tumsā un zinu, ka auto tevi neredz pilnīgi nemaz līdz pēdējam brīdim, ja vien kaklā nav kāds atstarotājs vai lukturītis. Par laimi man telefonā bija programma, kas telefona ekrānu ieslēdz maksimālajā spožumā un izslēdz ar regulāriem intervāliem. To tad arī izmantojām un spīdinājām pretīmbraucošamajām automašīnām, kuras par laimi arī pievērsa uzmanību mums un lēnām mūs apbrauca, bet adrenalīna deva turpmākajam vakaram bija pietiekoša. Ieradāmies lidostā ap pusnakti un uz diviem soliņiem devāmies pie miera. Patiesībā bija diezgan jocīgi, jo temperatūra ārpus lidostas bija siltāka nekā iekšā, kas nozīmē, ka mierīgi gulēt varēja arī ārpusē. No rīta uz dušu tualeti iztīrīt zobus un tad jau pa taisno lidmašīnā uz mājām.

Iespaidi

Atmiņas un iespaidi par ceļojumu palikuši tie paši labākie. Jau tajā vakarā, kad nejauši uzbraucām uz lielās šosejas ar motorolleri, es zināju, ka atcerēsimies to visu ar smaidu uz sejas, un tā arī ir. Portugāle ir zeme, uz kuru noteikti vēl atgriezīsimies.

One response so far

  1. Manuprāt, ziemeļnieiem siltās zemes liekas vilinošākas tieši dēļ tā siltuma un saules trūkuma, kas mūs piemeklē 3 gadalaikus no 4iem.

    Mēs savukārt, Portugālei bijā atvēlējuši laikam 12 dienas un sākām no Z virzienā uz D. Varbūt arī tāpēc no D – Portugāles izbaudījām ļoti maz, jo nogurums, tomēr iestājas tik ilgi klejojot, atpūšoties un dzīvojoties svešumā un pilnu klapi, tādēļ D vairāk gulējām pludmalē :D
    Portugāle tik tiešām ir īpaša vieta, un lai ari ir virkne vietu, kas vēl jāapskata, zinam, ka arī Portugālē reiz atgriezīsimies :)

    ja runā par vietējiem, tad protams, arī mums jau apnika skaidrot – kur un kas ir Latvija :D taču bija jau arī zinoši portugāļi :D

    manuprāt, Portugāles sabiedriskā cenas, lai arī nav no lētākajām, tās tomēr ir ievērojami lētākas nekā daudzās citās valstīs. īpaši jau ceļš no “lētaajām” lidostām parasti maksā vismaz 10 – 20 latu personai.

    Runājot par motorellera nomu, visai interesanti – iespējams būs arī mums kas tāds kādreiz jāpameģina, jo pagaidām esam nomājuši vien velosipēdus ( kas Portugāles Z pilsētā, starpcitu, bija bezmaksas tūrisma birojā dabūjami) vai arī automašīnu.

    un lasot šo aprakstu, atkal sagribējās pasēdēt uz kādas klints okeāna malā ar portvīna pudeli līdzās baudot lielo viļņu šļakatas un izbaudīt brīnšķīgās jūras veltas (kuras līdz tam man negaršoja) un siltumu, un augļus un vietas… eh… atkal āķis lūpā :)

Leave a reply