Ceļojums uz Zviedrijas dienvidiem

Garajā nedēļas nogalē no 13. līdz 16. maijam devāmies ceļojumā ar auto uz Zviedrijas dienvidiem. Nedēļas nogale sanāca gara tāpēc, ka 13. maijā zviedri atzīmē Jēzus atdzimšanas dienu, bet nākamā diena ir brīva atslodzei pēc iepriekšējās dienas svinībām. Nekur tālu doties nevēlējāmies, bet arī veltīgi laiku izniekot nē, tāpēc izlēmām apskatīt tepat blakus esošos Zviedrijas dienvidus. Bija maija vidus un arī laikam nevajadzēja būt nemaz tik sliktam (uzsvars uz nevajadzēja). Par to, kā tas viss izvērtās, turpinājumā.

Stenshuvud National Park

Pirmā diena – Stokholma

Pulkstenis rāda 9:00 no rīta un ceļojums var sākties. Plānotais starts pulksten 7:00 aizkavējās par divām stundām, bet pēdējā laikā tas šķiet jau ierasti. Labi, ka neplānojām uzsākt ceļojumu 9:00, jo tad droši vien ātrāk par 11:00 nebūtu izkustējušies. Šodien jāpievar ap 600km. Laikapstākļi aiz loga gan nešķiet diezko iepriecinoši, bet galvenā jau ir attieksme.

Jocīgi, jo braucam tikai uz 4 dienām, bet bagāžnieks sapakots pilns līdz malām. Kā mēs iesim pārgājienā uz 11 dienām, ja tikai uz 4 jau esam pārpakojušies? Būs laikam jāmācās saprast, kas patiešām ir nepieciešams un bez kā tomēr var iztikt.

Netālu aiz Stokholmas robežas piepildām pilnu bāku un turpmāk visus ceļojuma izdevumus uzskaitīsim. Uzpilde notiek JET uzpildes stacijā, kas ir viena no lētākajām uzpildes vietām Zviedrijā. Parasti par kādām 30 orēm zemāka cena nekā citur, tiesa reizēm Preem piedāvā tikpat labu cenu. Pie JET uzpildes stacijas pamanām pamestu un nevienam nevajadzīgu auto vraku. Komiskā kārtā auto atrodas uz ķieģelīšiem, bet riepas ar visiem diskiem ievietotas auto salonā. Tā arī neizdodas saprast šāda gājiena jēgu.

Abandoned car in JET

Turpmākas dienas laikā plānots aizbraukt līdz pašiem Zviedrijas dienvidiem, Ronneby, ja gribam būt precīzi. Uz kartes tāds štrunts vien šķiet, bet iespaids var būt ļoti mānīgs, jo Zviedrijas kopējie apmēri nav salīdzināmi ar pierasto, mazo Latviju. Pa ceļam plānots atrast dažus kešus, bet pirmā lielā pietura ir Kalmāra.

Pirmā mazā pietura bija pie keša Giant’s kettle at Fallingeberg. No sākuma bijām pārliecināti, ka esam kaut kur nomaldījušies, jo nācās braukt zem zīmes iebraukt aizliegts un mērot šauru zemes ceļu, kurā divām mašīnām būtu ļoti pagrūti izmainīties. Beigās nācās noparkoties uz zālītes pie barjeras, jo tālāk braukt vairs nevarēja (tā bija rakstīts arī keša aprakstā), un doties ar kājām pāri ļoti “mīnētam” buļļu laukam. Tomēr mūsu pūles attaisnojās un pirmais geokešs bija atrasts. Pulksten 13:30 bijām atraduši miera oāzi ezera malā. Atradām arī ceļojošo monētu, kuras mērķis ir apskatīt Somiju. Četru gadu laikā tā tā arī nav redzējusi Somiju. Ievietosim to kādā no Stokholmas kešiem, lai tā, iespējams, ar prāmi aizceļotu uz savu izredzēto zemi.

View from geocache in southern Sweden

Interesanti šajā Zviedrijas daļā bija tas, ka uz ceļa visu laiku bija trīs braukšanas joslas, tikai ik pa pāris kilometriem mainījās tas, kurā virzienā ir divas braukšanas joslas. Tas nozīmē, ka pāris kilometrus visiem jābrauc smuki rindiņā (jo joslas ir atdalītas ar barjeru), bet pēc tam pāris kilometrus var mierīgi veikt apdzīšanu. Pa ceļam uz nākamo geokešu tieši šādā šosejā nokļuvām sastrēgumā. Interesanti, ka zviedri neaizņēma abas joslas, lai arī atradāmies divu joslu zonā, jo tāpat beigās visiem būs jāiebrauc vienā joslā. Tā vietā visi stāvēja godīgi viens aiz otra.

Nepaejot pat divām stundām, bijām ne tikai veiksmīgi izkļuvuši no sastrēguma, bet pat jau atraduši nākošo kešu. Atkal bija jādodas uz nekurienes vidu un jāmēro kāds ceļa posms kājām. Keša Darkness awaits you apraksts vēstīja, ka būšot jāiet cauri pamestai raktuves šahtai, bet tuvumā nemanīja neko citu, kā vien kokus un pļaviņu. Biju diezgan pārliecināts, ka nekādas šahtas te tuvumā nav, līdz neieraudzīju tvaiku mākoni paceļamies virs atvēruma klints sienā. Pa tā gultni lēnām tecēja auksts ūdens un temperatūras atšķirības rezultātā pie šahtas ieejas veidojās milzīgs kondensāta mākonis. Sajūtas šajā brīdī bija nedaudz baisas – līst caur slapju un peļķēm pārpilnu tuneli, kurā knapi var nostāties stāvus, platumā tāds, kā izstieptas rokas uz abām pusēm, turklāt 80 m garš. Un, protams, tam visam pa virsu pilnīga tumsa un aukstums.

Mine shaft

Tomēr izlēmām doties, un nokļuvuši galā attapāmies salīdzinoši milzīgā telpā, kurā sakrājies ūdens un kuru no augšas apspīdēja dienasgaisma, kas ielauzusies pa caurumu klintī aptuveni 20 m augstumā. Lai nokļūtu pie keša jāpārvar šī ūdenstilpne, kuras dziļums esot līdz pat 100 m. Tai pāri pārmesti trīs apsūnojuši un glumi baļķi, it kā prātīgi ejot nav nekas bīstams, bet apziņa, ka apakšā ir dziļa dziļa ūdenstiplne, pilna ar metāla atlūzām, liek sirdij pukstēt nedaudz straujāk. Beigās kešs veiksmīgi tika ielogots, uzfilmēts neliels video, un varējām doties prom. Izgājuši no šahtas sajutām vasarīgu karstumu, tik liela bija temperatūras atšķirība.

Inside mine shaft

Līdz Kalmārai nolemjam vairs geokešus nemeklēt, jo priekšā vēl gandrīz 200 km. Tā arī praktiski nonstopā aizbraucam līdz Kalmārai, pa ceļam baudot dienvidnieciskās Zviedrijas dabasskatus. Skaisti.

Pirmās dienas turpinājums – Kalmāra

Kalmārā nokļuvām ap 18:00, tomēr atviegloti nopūsties vēl nevarējām, jo līdz naktsmājām vēl patāls ceļš braucams – aptuveni 100 km. GPS ierīce mūs veiksmīgi aizved līdz Kalmāras pilij, tiesa ar nelieliem apvedceļiem, jo dažas no ielām tiek remontētas. Šī ir tā lieta, kas man patīk TomTom – ja tu aizbrauc pa nepareizo ceļu, viņš automātiski pārrēķina tev nākamo izdevīgāko maršrutu.

View from Kalmar Castle

Kalmāras pils iekšiene jau ir slēgta apmeklētājiem, bet tā kā laika trūkuma dēļ to nemaz neplānojām apmeklēt, tad pārāk nepārdzīvojam, jo pils pagalms un teritorija ir brīvi izstaigājama. Tiek nofotografētas pāris lieliskas fotogrāfijas ar pelēkajām debesīm kontrastējošo zaļo zālīti un miglu pārklāto apkārtni, lai jau pēc brīža dotos uz Olandes salu. Ceļš uz to ved pāri vairāk nekā 6 km garam tiltam, kas ir arī viens no garākajiem Eiropā. Tā kā visu apkārtni klāj migla, tad rodas sirreālistiska sajūta, jo, braucot pār to, nevar redzēt ne tilta galu, ne jūru apakšā. Otrā pusē mūs sagaida neliela pastaiga pa vientuļo salu, kur dienas laikā var izklaidēties un atpūsties zoodārza un atrakciju parka apvienojumā.

Öland bridge

Pirms došanās prom no Kalmāras vēl atrodam pāris kešus. Vienu pie McDonalds, kas nav nekas īpašs, otru meklējam teritorijā, kur tiks paplašināta vietējā lidosta. Kešs saucas “Happy Bug”, tomēr pēc ilgstošas un neveiksmīgas meklēšanas lasām padomu, ka jāmeklē “low down”, tas īpaši nepalīdz. Teritorijā ir diezgan daudz mazu armijas tipa bunkuru, no kuriem lielākā daļa ir applūdusi. Dažus puslīdz sausos izmeklēju, bet nekā – atrodu vien dzīvnieka galvaskausu un izlietotu aerosolu (domājot, ka tam kāda saistība ar kukaiņiem, jo keša nosaukums ir “Happy Bug”, tikai nez kāpēc kukainim būtu jābūt laimīgam no kukaiņu indējoša aerosola?). Nedaudz dusmīgs jau dodos prom un pa ceļam uz mašīnu ieraugu tādu kā baltu kastīti, kas paslēpusies zemē, bet tas izrādās tikai izlietots pusdienu trauciņš, jā, pirmās geokešotāja pazīmes – redz geokešus visur, kur vajag un kur nē.

Otrā diena – Ronneby

Vakarā pirms izbraukšanas no Kalmāras uz Ronneby, kur mūs laipni piekrita uzņemt mūsu draugi; paziņojam par savu potenciālo ierašanos, kas būšot aptuveni pēc stundas. Uz jautājumu, ko gribēsim vakariņās – kaut ko kārtīgu vai vieglu, atbildam, ka vieglu. Rezultātā mūs sagaida sautēta vista ar burkāniem, kartupeļi, salāti utt. Nez kas būtu bijis, ja mēs būtu izvēlējušies kārtīgās vakariņas?

Vakars tiek aizvadīts sarunās un laiks paskrien nemanot, gulēt dodamies tikai ap kādiem 2:00 naktī, kad jau acis krīt ciet, jo iepriekšējā “vakarā” biju aizgājis gulēt tikai 4:00. Nākamajā dienā draugiem lekcija, bet laimīgā vai nelaimīgā kārtā mēs noguļam līdz viņu lekcijas beigām, kas ir 12:00. Tālāk dodamies apskatīt pilsētu, kas ir maza, tikai ap 11000 iedzīvotāju, nu gluži kā mana dzimtā pilsēta. Mūsdienās klusa un mierīga, tā apvīta ar ne pārāk patīkamu vēsturi – 16. gadsimtā te notika viena no asiņainākajām kaujām starp zviedriem un dāņiem, kad zviedri atnāca un brutāli nogalināja visus dāņus. Mūsdienās cilvēki par to vairās runāt, tomēr vēsturi neviens izmainīt nevar. Uzkāpjam vietējā kalnā, kurā atrodas ūdenstornis, lai atrastu tuvumā esošu kešu. Pēc apraksta likās jau, ka būs jārāpjas ūdenstornī, bet “par nožēlu” tas bija paslēpies turpat blakus esošajos krūmos, no kuriem varēja pārredzēt teju vai visu pilsētu. Vakarpusē dodamies uz Karlskronu nelielā ekskursijā un vakariņās. Interesanti, ka šajās pilsētās diezgan populāras ir magnolijas, kas Zviedrijas dienvidu pusē jau uzziedējušas.

Trešā diena – Stenhuvudas parks

Sestdienas rītā laiks doties uz nākamo ceļojuma pieturvietu – Stenhuvudas nacionālo parku. Parks atrodas kalnā Zviedrijas dienvidos, netālo no pilsētas Kivik. Laiks šodien ir vēl drausmīgāks nekā iepriekš, ir ne tikai apmācies un necaurredzama migla, bet ik pa laikam arī nolīst lietus. Bet esam apņēmības pilni un netaisāmies pārtraukt ceļojumu kaut kādu draņķīgu laikapstākļu dēļ.

Ja pirmās takas dabas parkā liekas kā no pasakas izrautas ainas, kad visapkārt visu ieskauj migla un parkā aug milzīga izmēra koki. Brīžiem liekas, ka esi nokļuvis filmā Labirints.

Stenshuvud National Park

Mūsu mērķis – apstaigāt parka dabas takas un nokļūt 97 metrus augstajā virsotnē, no kuras (skaidrā laikā) var redzēt Baltijas jūru. Skaidrais laiks mums, protams, nespīd, bet pievarējuši kalnu attopamies klints malā, no kuras kaut kur tālu lejā var knapi saredzēt koku galotnes, turklāt putni nu lido nevis virs mums, bet zem mums. Tā kā lāgā neko vairāk redzēt nevar, tad cenšamies nenokrist pār klints malu, jo tas, cik tālu lejā būs jākrīt, īsti skaidrs nav. Ak jā, protams, vēlāk dabas parkā tiek atrasts arī kārtējais geokešs. Diemžēl koki maisa noķert labu GPS signālu, tāpēc diezgan daudz jārāpo pa zāli un beigās kājas ir viscaur slapjas.

Trešās dienas turpinājums – Ales akmeņi

Netālu no Ystad pilsētas uzejam Ales akmeņus, kas novietoti tā, ka viedo kuģa formu. No dažādiem avotiem tie tiek datēti ar dažādu vecumu, tautā tos sauc arī par “zviedru stounhedžu”. Apkārt tiem ganās govis, kuras vietām ir ierobežotas ar elektrisko ganu, no kura arī man izdevās atrauties. Patiesībā nekas traks jau nav un pat nesit uzreiz un ne stipri, tomēr nepatīkami jebkurā gadījumā.

Trešās dienas turpinājums – Malmo

Trešās dienas vakarā nokļūstam Malmo, kas ir arī vieta naktsmājām. Tā kā pirms tam tika iegādāta telts ar domu to šī ceļojuma laikā izmēģināt, tad tā arī tiek darīt. Palūdzam TomTom’am atrast mums tuvāko kempinga vietu un sekojam norādēm, it kā jābrauc ap 30 km. Beigās viņš mūs cenšas ievest privātmājā, kurai priekšā stāv zīme iebraukt aizliegts, saprotam, ka nekas prātīgs te sanākt nevar. Metas jau tumšs, tāpēc atrodam tuvāko karti, kurā atrodam vietu, ko mēs saucam “te var nocirst eglīti” (ceļa zīme ar krēsliņu un eglīti) un dodamies taisnā virzienā uz turieni. Tur mūs jau sagaida viens kemperis, bet mēs netraucēti blakus cenšamies uzsliet svaigi iegādāto telti, kurai būtu mūs jāpasargā no drausmīgajiem laikapstākļiem – vēja, aukstuma un lietus. Rezultātā sanāks īsts telts tests (kā arī bija plānots). Pārlaiduši nakti, konstatējam, ka telts tiešām bijusi uzdevuma augstumos – izturējusi vēju, lietu un tikai vienā vietā nedaudz izveidojies kondensāts, jo neprecīzi biju uzslējis telti tā, ka iekšējā telts saskārās ar ārējo telti. Arī temperatūra ārpusē nebija diezko augsta – tikai 5 grādi pēc Celsija skalas. Vēl tikai rīta brokastis un ceļš var vest mūs uz Malmo. Apskatām griezošo ēku Turning Torso, kas nemaz negriežas, bet ir tikai nedaudz savērpta.

Turning Torso

Rajons, kur tā uzcelta atgādina Canary Wharf rajonu Londonā – moderna vide, kur industriālās būves mijās ar dzīvojamo rajonu. Skats uz Oresund megabūvi – tiltu starp Dāniju un Zviedriju, neliela pastaiga pa vecpilsētu un tālāk jau uz Landskronu, kur jāsatiek vēl kāda latviešu draudzene.

Oresund Bridge

Ceturtā diena – Landskrona un Helsingborga

Pēdējā dienā pēc īsās Malmo apskates, dodamies uz Landskronu satikt Ievu, kura mums izrāda  šo mazo Zviedrijas pilsētu. Salīdzinam savus iespaidus un pieredzi par dzīvi Zviedrijā. Ieturam pusdienas ēstuvē, kur pica vienam cilvēkam karājas pāri milzīga šķīvja malai, bet ģimenes picu esot grūti ienest pa dzīvokļa durvīm, ja tā ņemta līdzņemšanai.

Pēc Landskronas ceļš ved uz Helsingborgu, kas ir viena no smukākajām Zviedrijas dienvidu pilsētām gan arhitektūras, gan reljefa, gan noskaņas ziņā. Ilgi te uzkavēties nevaram un ap 15:00 dodamies 600 km garajā ceļā uz Stokholmu. Pa ceļam vēl caurbraucam Jonkopingai, kas atrodas blakus milzīgam ezeram Zviedrijas dienvidu vidusdaļā. Kopējais priekšstats par Zviedrijas dienvidiem gūts un 4 brīvdienas steidzīgā veidā piepildītas.

No sākotnējā plāna tika izņemts pārbrauciens pāri Oresund tiltam uz Dāniju, Gēteborga un citas lietas, kuras pašas par sevi ir apmeklēšanas vērtas, taču jābūt reāliem – 4 dienās to visu paspēt nav iespējams.

Finišs

Finišs mājās 22:00, rītdien uz darbu, bet neticās, jo laiks paskrējis mežonīgi ātri, kā jau tas parasti mēdz notikt kaut kur ceļojot. Tiek izkravātas mantas, no kurām dažas nav izmantotas ne reizi, laikam jau tas nozīmē, ka pārgājienā līdzņemamās mantas būs jāplāno daudz rūpīgāk.

Vēl viens ceļojums noslēdzies.

4 responses so far

  1. Nu Jončopinga (un Vetterns) pēc zviedru izpratnes atrodas vai nu Viduszviedrijā vai Dienvidzviedrijas pašos ziemeļos, bet katrā ziņā ne “Zviedrijas dienvidu vidusdaļā”.
    Bet tie dižskābarži pirmajā bildē man vēl tagad no Zviedrijas laikiem murgos rādās, Dienvidzviedrijas īpašā pazīme.

  2. Es paņemu karti, paskatos un man pēc latviešu izpratnes sanāk Zviedrijas dienvidu vidusdaļa :)

  3. Nu pag, pēc latviešu izpratnes Tu vari skatīties Latvijas katri, Zviedrijas karti jāskatās pēc zviedru izpratnes:)

  4. Cik jauks apraksts! Iedvesmoji paceļot pa Zviedriju mazliet :)

Leave a reply