Archive for the 'Movies' category

Dokumentālās filmas par latviešu emigrantiem

Apr 19 2010 — Life, Movies

Nesen noskatījos Ivara Zviedra dokumentālo filmu Bēgums par latviešu emigrantiem jeb tā sauktajiem “gliemežu vācējiem”.  Filmu var noskatīties sekojošā adresē, kas, acīmredzot, ir ierakstīta LNT translācija:

http://stagevu.com/video/iqrwzzzchxpw

Dažādus rakstus par filmu var palasīt gan baltic-ireland.ie, gan laikrakstā sveiks.ie, tai skaitā arī interviju ar pašu filmas režisoru vēl pirms filmas iznākšanas. Filmas režisors ir arī televīzijas sēriju SIBĪrija līdzautors, padarot šo kā savu turpinājumu izpētei par latviešu gaitām Īrijā. Par ko tad īsti ir filma? Protams, tā nav par tipiskiem mietpilsoņiem vai kādu veiksmes stāstu, tā ir par melnstrādniekiem, kuri reizēm balansē uz izdzīvošanas robežas un nepārtraukti ir kādam parādā. Šis kāds ir “gliemežu vācēju vadonis” Valdis Budahs, kurš lielākajai daļai no filmā redzamajiem strādniekiem ir palīdzējis nokļūt Īrijā un ir aizdevis naudu, lai uzsāktu tur dzīvi. Viņš organizē mājas īri, pārtikas iegādi, pašu gliemežu lasīšanu, strādniekiem atliek vien maksāt un strādāt. Jā, dažiem izdodas šo to nopelnīt pa virsu, bet daži diezgan ilgu laiku paliek Valdim parādā. Vai viņa rīcību vērtēt pozitīvi vai negatīvi, tas paliek katra paša ziņā. Es vairāk sliecos domāt, ka neviens jau nespiež doties uz Īriju un lasīt gliemežus, tā ir cilvēka paša izvēle, lai arī reizēm viņam varētu likties, ka citas iespējas vienkārši nav.

Filmas nosaukums izvēlēts diezgan interesants. Bēgums tāpēc, ka šos gliemežus var lasīt tikai tad, kad jūra atkāpjas, bet to var uztvert arī kā latviešu bēgšanu prom no dzimtenes. Ir jau cilvēki, kas pārmet Ivaram par to, ka šis ir pasūtījuma darbs, lai tikai parādītu to, cik ārpus Latvijas latviešiem ir grūti un ka viņus citur neviens negaida, lai gan patiesībā ļoti liela daļa dzīvo labi un pārtikuši. Bet es to tā neuztveru, jo filma jau nav veidota par visiem latviešiem, tā neparāda to, kā dzīvo visi latvieši pēc emigrēšanas, tā ir filma par konkrētiem cilvēkiem, kas šajā gadījumā ir gliemežu lasītāji. Arī pats filmas autors saka, ka viņš filmē kaut ko tādu, kur ir stāsts, nevis filmu par visu tautu. Šajā vasarā viņš plānojis doties uz Austrāliju, lai veidotu filmu par to, kā “vecie” latviešu emigranti ķenguru zemē satiekas ar “jaunajiem” iebraucējiem, kas nu par savu mērķi, sakarā ar krīzi, ir izvirzījuši tieši šo zemi. Redzēsim kā viņam veiksies un, iespējams, varēsim sagaidīt vēl kādu dokumentālo filmu no Zviedra.

Mani personīgi interesē šādas filmas, jo arī pats šobrīd esmu emigranta statusā. Bet tas nav vienīgais iemesls, arī pirms tam skatījos daudzas dokumentālās filmas par latviešu izceļošanu uz ārzemēm (skatīt zemāk). Nevarētu teikt, ka tas mani iedvesmoja pārcelties uz dzīvi ārzemēs, patiesībā par to biju domājis jau senāk, jo nejūtos vienai vietai piesiets, patiesībā gluži otrādi – vēlos dzīvot daudz un dažādās vietās savas dzīves laikā, bet palikt kādā konkrētā vietā tikai savas dzīves nogalē. Nu gan aizrunājos tā itkā būtu milzīgs ceļotājs, lai gan patiesībā pat gadu neesmu nodzīvojis ārpus dzimtenes, tomēr iekšēji domāju, ka man viss vēl ir priekšā.

Dokumentālās filmas par latviešu emigrantiem:

  • Viens reiz viens, dokumentālā filma, 2009, Gints Grūbe
  • Bēgums, dokumentālā filma, 2009, Ivars Zviedris
  • SIBĪrija, 7 sēriju televīzijas raidījumu cikls, 2007, Ivars Zviedris, Inese Kļava (http://www.boms.lv/Video.aspx?VID=8424)
  • Atrasts Amerikā, dokumentālā filma, 2003, Sandis Jūra (http://faili.clan.su/load/10-1-0-31)
  • Sprīdītis Amerikā, dokumentālā filma, 2003, Ieva Salmane

Jāatzīst gan, ka “Viens reiz viens” pats nemaz vēl neesmu redzējis, turklāt tā lielākoties ir par jau sen aizbraukušiem latviešiem.

No responses yet

Movie: Oldboy (South Korea)

Park Chan-wook režisētā filma Oldboy neatstās vienaldzīgu nevienu. Kādam tā liksies izcila, kādam tā liksies tukša, bet šķebinošas sajūtas raisoša domājams tā būs visiem. Filma sākas ar galvenā varoņa Dae-su Oh nolaupīšanu un ieslodzīšanu 18 kvadrātmetru lielā dzīvoklī, kas adaptēts kā cietuma kamera, uz 15 gadiem. Pēc atbrīvošanas viņam tiek dotas 5 dienas, lai noskaidrotu, kurš un kāpēc bija viņu tur ieslodzījis. Jāsaka, ka, lai arī filmā ir ļoti daudz vardarbības, ar savu sižetu tā notur skatītāju pie ekrāna neatraujot acu skatienu ne mirkli, ja nu vienīgi dažos brutālākajos brīžos, kad tiešām nākas novērsties.

Filmas stāsts ir balstīts uz japāņu mangu (kaut ko līdzīgu komiksam), tiesa tā beigas ir pilnīgi atšķirīgas no filmas, bet sākotnējais sižets ar ieslodzīšanu uz 15 gadiem, nepaskaidrojot nekādus iemeslus, ir labs pamats jebkādai psiholoģiski spēcīgai filmai. Un ja jau šī filma bija izdevusies tik laba un skatītāju atzīta, tad ko ar to varētu gribēt izdarīt amerikāņi? Protams, uztaisīt remake, ko Stīvens Spīlbergs ar Vilu Smitu arī mēģināja izdarīt. Tiesa autortiesību problēmu dēļ viņiem nācās pārtraukt šo projektu, un labi vien ir, jo nevaru iedomāties kā Vils Smits varētu tik pat labi nospēlēt filmas galveno varoni, kā to izdarīja korejietis Min-sik Choi. Tiesa pilnīgi šo domu Spīlbergs atmetis nav, jo nu viņam ir ideja balstīt savu remake nevis uz filmas sižetu, bet uz oriģinālo japāņu mangu, kas gan laupītu filmai korejiešu variantā izveidoto nobeigumu. Katrā gadījumā IMDB pagaidām remake iznākšanas gads ir pārbīdījies no 2010 uz 2012.

Lai arī filmas ar cilvēku ieslodzīšanu slēgtās telpās nav nekas jauns, piemēram, My Little Eye, The Hole, House of 9, kā arī piemetot klāt visas zāģu filmas, jāsaka, ka šī filma bija savādāka ar to, ka mums netiek dota atbilde vai jebkāds paskaidrojums, kāpēc cilvēks ir ieslodzīts, bet šai ieslodzīšanai tiešām ir kāda jēga un nozīme, kuru tiesa, iespējams, daļai rietumnieku būs grūti saprast. Arī man bija grūti saprast un pieņemt filmas notikumus, turklāt ne viss, kas filmā tika parādīts, šķita reāls, bet kā jau teicu, man ir daudz grūtāk izprast austrumu cilvēkus, pašam tādam neesot.

Lieku tai 10 no 10.

25. filma no movies from 200 countries.

114. filma no My IMDB Top 250.

No responses yet

Movie: El secreto de sus ojos (Argentina)

Brīdī, kad skatījos filmu El secreto de sus ojos jeb tās angliskajā nosaukumā The Secret in Their Eyes, tā atradās IMDB topa 237. vietā (tagad, kad pabeidzu un publicēju rakstu, jau 216. vietā). Diemžēl man nesanāca nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu (noskatīties filmu no 200 valstu filmu saraksta un IMDB Top 250), jo brīdī, kad fiksēju IMDB Top 250, tā vēl nebija tik augstu uzrāpusies.

Lielu lomu veiksmīgajiem filmas panākumiem un tās augstajam vērtējumam droši vien spēlē fakts, ka tā šogad ieguvusi Oskaru kā labākā ārzemju filma. Bet ne jau vienmēr iegūts Oskars nozīmē to, ka filma ir izcila, jo mums katram ir sava, “nedaudz” atšķirīga gaume. Tomēr nenoliegšu, ka filma man patika un tāpēc izpelnījās diezgan augstu vērtējumu arī no manas puses.

Filmas stāsts ir par kādu pirms daudziem gadiem pastrādātu noziegumu – izvarošanu un slepkavību. Tālajā 1974. gadā, kad norisinājās brutālie notikumi, filmas galvenais varonis Bendžamins, kurš ir arī federālais aģents, nespēja atrast vainīgo. Atgriežoties mūsdienās, kad aģents nu jau ir atvaļinājies, viņš nespēj rast mieru un grib atšķetināt mīklainos notikumus. Patiesībā tas viss sākas ar to, ka viņš vēlas uzrakstīt grāmatu par notikušo, kas arī pamudina viņu censties izprast visu līdz galam.

Ja man būtu jāapraksta filma vienā vārdā, tad es teiktu aizrautība, jo tas ir tas, ko filma vēlas parādīt – ka, lai arī kā mēs sevi varam ārēji izmainīt, mēs nekad nevarēsim izmainīt savu iekšējo būtību un lietas, ar kurām aizraujamies. Nezinu, vai tas atbilst pilnīgai patiesībai, jo, manuprāt, es savas aizrautības spēju mainīt un pat esmu jau to pāris reizes izdarījis, bet nenoliegšu, ka filmā tas parādīts labi un, skatoties filmu, es pat spēju tam noticēt.

Filmā spēlē lieliski aktieri un viņi arī lieliski spēlē, filmai ir interesants sižets, kā arī kāda dziļāka doma, tā ir lieliski uzfilmēta un montēta, tomēr tā pārāk lēkā laikā, aktieriem nenovecojot, ka grūti izšķirt, kas noticis tagad, kas pirms 25 gadiem. Un tie daži aktieri, kas tomēr noveco, dara to ar pielīmētām ūsām un sirmu parūku gandrīz kā Beastie Boys dziesmas Sabotage videoklipā. Kāda spāniete arī izteicās, ka viņa nevarot ciest spāņu valodas latīņamerikānisko akcentu, kas dzirdams filmā, bet to es diemžēl kvalitatīvi nemācēšu novērtēt, jo ne tikai neatšķiru spāņu valodas akcentus, bet biju arī pārāk aizņemts ar subtitru lasīšanu.

Lieku filmai 9 no 10.

31. filma no movies from 200 countries.

No responses yet

Movie: Osama (Afghanistan)

Osama ir filma par 12 gadīgu afgāņu meiteni, kurai nākas izlikties par zēnu, lai tikai nodrošinātu iztiku savai ģimenei – mātei un vecmāmiņai, jo afgāņu sievietēm ne tikai nav atļauts strādāt, bet pat atstāt māju bez vīrieša pavadības. Tā kā meitenes tēvs ir miris, tad viņiem nav neviena vīrieša, kurš spētu viņas apgādāt, un māte pieņem lēmumu uzdot savu meitu par zēnu. Lieki piebilst, ka meitenei, kurai nākas iziet cauri visām šīm šausmām, teikšanas tajā visā nav pilnīgi nekādas.

Šī ir pirmā filma pēc talibu režīma krišanas jeb drīzāk (ar ASV palīdzību) gāzšanas, un filmai ir viens vienīgs mērķis – parādīt, cik drausmīga un necilvēcīga bija dzīve šī režīma laikā. Brīžiem pat liekas, ka šī ir dokumentālā filma un visu laiku nākas paturēt prātā, ka tā tiešām ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Filmā tiek parādīta liela daļa necilvēcību, ko nācās pārdzīvot sievietēm, to visu izciešot un piedzīvojot filmas galvenajai varonei.

Filmu skatīties bija diezgan smagi, jo tā radīja nolemtības sajūtu, ka tu jau tur neko nevari mainīt un tāpat viss beigsies slikti, bet varbūt tā arī bija filmas veidotāju galvenā ideja – parādīt, cik traģisks bijis šis laika posms valstī un ka, lai kā arī gribēdami, viņi neko tajā nevarēja ietekmēr.

Lieku filmai 7 no 10.

44. filma no movies from 200 countries.

One response so far

Movie: Milarepa (Bhutan)

Filma stāsta par Milarepa, kurš ir viens no zināmākajiem (tiesa man viņš nebija zināms pirms filmas noskatīšanās) Tibetas dzejniekiem un burvjiem. Milarepa, dzimis kā Thopaga, dzīvoja pārtikušā ģimenē, mazā ciematā Tibetas kalnos. Viņu dzīve ritēja bez raizēm līdz viņa tēvs, smagi sasirdzis, gulēja uz nāves gultas un novēlēja visu savu mantību savam dēlam. Diemžēl pēc tēva nāves viss nenotika kā plānots un viņa brālis un māsa atņēma visu īpašumu no Thopagas un viņa mātes. Tie nostrādināja viņus laukos, turēdami tos vien uz dzīvības robežas. Thopaga māte pamazām ieguva līdzekļus, par ko sūtīt viņu skoloties burvestības un atriebt ģimenei nodarīto, ko Thopaga arī sekmīgi izdara. Diemžēl nodarītais viņu vajā tik ilgi, kamēr viņš saprot, ka atriebība nav atbilde un ka īsto mieru viņš varēs atrast tikai ar mūku palīdzību. Bet tā jau ir nākamā filmas daļa, kuru bija ieplānots izlaist 2009. gadā. Meklējot informāciju par to, neko neatradu, kas nozīmē, ka turpinājumu ekranizētā veidā varam arī nepiedzīvot.

Filmas galvenā vērtība kārtējo reizi nebija filmas sižets, jo tā ir izsena vēsture jeb leģenda. Galvenais pienesmus filmā ir tieši Tibetas vides attēlojums. Filmas veidošanā un kā aktieri tajā piedalījušies arī daudzi Tibetas mūki un bāreņi, kuriem tika novirzīta arī daļa filmas ienākumu. Filma vizuāli ir ļoti baudāma, jo filmēta Lahaul un Spiti reģionā ziemeļindijā, tomēr sižets tai likās pārāk izstiepts, manuprāt, to visu varēja parādīt pusstundas laikā. Īpaši komiski izskatījās sižets, kurā burvestību skolotājs aizsūta savu dēlu uz ciematu, noskaidrot, vai Thopaga saka taisnību. Nākamajā kadrā viņš aizdesou uz ciematu kā Tazs no Lonely Tunes un paziņo, ka “jā, Thopaga sakot taisnību”.

Lieku filmai 6 no 10.

161. filma no movies from 200 countries.

One response so far