Archive for the 'Movies' category

Dokumentālās filmas #3

Sep 03 2012 — Movies

Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.

  • Why We Fight (2005, http://www.imdb.com/title/tt0436971/) – dokumentālā filma par ASV karu Irākā un ne tikai. Tajā kārtējo reizi tiek parādīts tas, ka neviens no kariem pēdējos 50 gados nav bijis par ASV aizstāvēšanu vai tās drošības garantu, bet gan finansiālu apsvērumu vadīts. Filma neatklāja nekā tāda, ko es nebūtu redzējis jau pirms tam, tomēr tāpat bija gana interesanta.
  • The End of Suburbia: Oil Depletion and the Collapse of the American Dream (2004, http://www.imdb.com/title/tt0446320/) – interesanta dokumentālā filma ar īsu vēsturisku pārskatu par priekšpilsētu izveidi, iemesliem, kāpēc tās tika izveidotas, kā arī fakti, kāpēc tām nav ilgtspējīgas nākotnes. Ja sākotnēji to ideja bija atrasties tālāk no pārapdzīvotām pilsētām, rūpnīcām, piesārņojuma, atrasties tuvāk dabai, kokiem, pļavām, tad tagad no šiem  plusiem nav palicis gandrīz neviens. Priekšpilsētās rindu  vai tipveida mājas ir saceltas viena pie otras, katrai mājai atvēlēts tikai mazs pleķītis tās priekšā, turklāt tas pats ir mākslīgi izveidots mauriņš. Un tomēr lielākā problēma tās sagaida tikai nākotnē, jo, izsīkstot naftas un dabasgāzes resursiem, šo priekšpilsētu iedzīvotājiem būs arvien grūtāka un dārgāka noļūšana līdz savai darbavietai. Atklāts, protams, ir arī jautājums, kādus darbus kā tādus darīsim pēc desmit vai divdesmit gadiem un kur cilvēkiem būs jānokļūst šajā laikā.
  • Taste the Waste (2010, http://www.imdb.com/title/tt2018129/) – filma sākas kā kaut kas jau redzēts un pazīstams – cilvēki rokas pa lielveikalu miskastēm, lai atlasītu veikalu izmesto, bet nemaz ne tik beigto pārtiku. Pirmajā brīdī šķiet, ka neko jaunu šī filma neparādīs, tomēr nākamie sižeti ir interesanti un saistoši. Filma neko neuzspiež, vienkārši ataino to, kā dažādās pasaules malās regulāri tiek izmesti vēl ēdami produkti un kā daži indivīdi vai cilvēku grupas cenšas ar šo problēmu cīnīties. Filma lielākoties ir vāciski ar angļu subtitriem. Noteikti iesaku noskatīties.
  • We Feed the World (2005, http://www.imdb.com/title/tt0478324/) – atkal ieskats megakorporāciju pārveidotajā pārtikas ražošanas procesā. Šoreiz par Spānijas plēvju tuksnesi (siltumnīcām) Almeriā, sojas audzēšanu Brazīlijā, zivju zvejošanu Francijā, vistu audzētavu Austrijā un dārzeņu audzēšanu Rumānijā. Varēja uzzināt par dažām nedzirdētām korporācijām, piemēram, Pioneer, un īpaši patika viena tās vadītāja paustais personiskais viedoklis. Es tomēr uzskatu, ka tādas korporācijas vadīšanu nevar attaisnot ar vienkāršu nepatiku pret to, ko tā dara. Ja tas tiešām ir pretrunā ar personiskajiem uzskatiem, tad darbs tajā vienkārši jāpamet. Un ļoti interesanta bija viena Nestle šefa runa filmas beigās. Šoreiz filmas veidotāji viņu nepārtrauca ar dažādiem jautājumiem vai pretargumentiem, bet ļāva izteikties līdz galam, ko tas arī godam izdarīja. Privatizēt ūdeni? Tiešām?

No responses yet

Millenium triloģija

Laikam jau man nav jāsniedz īss ievads par Stīga Lārsona Millenium triloģiju, jo galu galā tā ir visu laiku vispārdotākā zviedru autora noveļu sērija. Īsāk sakot, pēdējo pāris mēnešu laikā esmu gan izlasījis visas trīs grāmatas, gan noskatījies visas trīs zviedru/dāņu kopražojuma filmas un arī svaigāko amerikāņu/angļu versiju. Grāmatas lasīju angliski, zviedru filmas skatījos zviedriski un amerikāņu versiju, protams, arī skatījos oriģinālvalodā.

Grāmatas man likās aizraujošas un ļoti interesantas. Manuprāt, arī tulkotājs Reg Keeland (īstajā vārdā Steven T. Murray) bija paveicis teicamu darbu to tulkošanā uz angļu valodu, atstājot grāmatā visu zviedrisko. Ironiski, ka grāmatas savu īsteno popularitāti ieguva tikai pēc autora nāves. Sākotnēji viņš tās nemaz neplānoja izdot, bet rakstīja vairāk sev pašam, tāpēc arī grāmatu galvenais varonis Mike Blomkvists ir tik ļoti līdzīgs viņam pašam vai drīzāk viņa paša ideālajam sev. Lai arī saukta par triloģiju, patiesībā autors vēlējās uzrakstīt veselas 10 grāmatas un pirms savas nāves bija sarakstījis 3,75 no tām. Vēl joprojām nav skaidrs vai ceturtā grāmata tiks kaut kādā veidā pabeigta un izdota bez autora līdzdalības. Un man jāsaka žēl, ka autors nepaspēja uzrakstīt visas desmit grāmatas, jo lasīju es tās gandrīz vai katru vakaru, vienā piegājienā pieveicot 50-100 lappuses. Tas man, kas gadiem bija pametis novārtā grāmatu lasīšanu, ir diezgan daudz. Tāpēc arī savā 101 lietas sarakstā biju iekļāvis 10 grāmatu izlasīšanu angļu valodā.

Jo īpaši interesanti grāmatas bija lasīt tādēļ, ka pats dzīvoju Stokholmā jau 2,5 gadus un varēju gandrīz katru autora pieminēto vietu, ielu, rajonu asociēt savā galvā ar amiņām, kad pats tur biju bijis. Visa tā zviedriskā izturēšanās un uzvedība, lasot grāmatas, bija tik ļoti man pazīstama.

Pēc katras grāmatas izlasīšanas noskatījos tai atbilstošo zviedru filmu. Kā jau tas parasti gadās šādos gadījumos, filmā ļoti daudz kas bija izlaists un daudz ko nemaz nebija iespējams parādīt, tomēr, manuprāt, filmas bija izdevušās lieliskas, īstenā zviedru stilā. Vienīgi pirmās filmas beigās bija neliels spoileris par otro grāmatu, ko vēl tikai plānoju lasīt, tāpēc neiesaku skatīties pirmo filmu uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas. Nedaudz uzjautrināja arī filmā atveidotā Ērika Bergere, kura izskatījās tik naiva, cik vien iespējams, lai gan grāmatā man par viņu bija radies pavisam cits priekšstats.

Amerikāņu versijā, kā jau noprotams, bija daudz vairāk piestrādāts pie kinematogrāfijas un specefektiem. Viena lietas, kas mani kaitināja, īpaši jau filmas sākumā, bija aktiera Daniel Craig murmināšana zem deguna, likās ka viņš gandrīz vispār nespēj skaidri un akcentēti izteikties. Tomēr filmas gaitā, vai nu viņš sāka runāt skaidrāk, vai es vienkārši biju jau pieradis pie viņa runas manieres, bet tas man vairs netraucēja. Brīžiem, skatoties filmu, likās, ka vairākas ainas ir 1:1 kopijas no zviedru filmas versijas, bet kopumā ņemot tā tomēr bija pilnīgi savādāka un līdzības bija manāmas tikai filmas sākumā. Pozitīvi jānovērtē fakts, ka amerikāņi gandrīz visu bija filmējuši uz vietas Stokholmā, nevis izmantojuši kaut kādu butaforiju. Nedaudz par daudz reizēm likās uzspēlētais zviedru akcents, jo patiesībā lielākā daļa zviedru, īpaši jau Stokholmā, runā gandrīz vispār bez akcenta, tīrā American English, vienīgi skaņu “č” neprot izteikt. Turklāt Robin Wright  tas akcents bija vairāk austrumeiropiešiem līdzīgs, kas diez ko labi neiederēsies gadījumā, ja viņi plānos ekranizēt arī otro un trešo grāmatu. Kopumā ņemot amerikāņu filma daudz labāk parādīja visu grāmatā aprakstīto, es pat teiktu, ka tā izcili parādīja visu to, kas zviedriem neizdevās. Nevaru vienīgi piedot viņu diezgan spēcīgi izmainītās filmas beigas, bet, iespējams, tas visu par daudz samudžinātu. Jā, amerikāņu filmā bija pat kaķītis, kurš varbūt nespēlēja tik lielu lomu un tika izlaists zviedru versijā.

Ja kāds vēl šaubās, vai ķerties klāt šai grāmatu sērijai un to izlasīt, tad varu teikt – ne mirli nešaubieties, vienkārši sāciet lasīt, īpaši jau tad, ja Zviedrija jums tuva un zviedru mentalitāte nav pārāk sveša.

4 responses so far

Dokumentālās filmas #2

Feb 16 2011 — Movies

Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.

  • Addicted to plastic (2008, http://www.imdb.com/title/tt1572965/) – filma par mūsdienu sabiedrības atkarību no plastmasas. Patiesībā, ja tā labi piedomā, tad gandrīz ik uz soļa ikdienā sastopamies ar plastmasu. Filmas mērķis nav atturēt mūs no plastmasas izmantošanas ikdienā, jo tas patiesībā tuvākajā laikā praktiski nav iespējams, drīzāk novērtēt tās vērtību un vienkārši neizmest atkritumos, kur tā nekad netiks pārstrādāta un nesadalīsies, savukārt izmetamā plastmasa jāražo bioloģiska.
  • McLibel (2005, http://www.imdb.com/title/tt0458425/) – dokumentālā filma par to, kā divi vienkāršie Apvienotās Karalistes iedzīvotāji tiesājās ar fast-food gigantu McDonald’s. Nav jau gluži tā, ka viņi bija pavisam vienkāršie pilsoņi, savulaik viņi bija piedalījušies zaļo aktīvistu klubiņā un izplatījuši skrejlapas, kuras informēja iedzīvotājus par McDonald’s pārtikas kaitīgumu un ļaunumu dabai, kas tiek nodarīts, ražojot šo pārtiku. McDonald’s viņus izsekoja un iesūdzēja tiesā, kā rezultātā viņiem nācās katru rakstu, katru teikumu šajās skrejlapās atspēkot tiesas priekšā, jo Apvienotajā Karalistē, atšķirībā no ASV, nepastāv vārda brīvība un tu esi apmelotājs tikmēr, kamēr neesi pierādījis pretējo.
  • In the Shadow of the Moon (2007, http://www.imdb.com/title/tt0925248/) – filma par daudzajiem NASAs Apollo lidojumiem uz mēnesi. Tajā tiek intervēta lielākā daļa vēl dzīvo astronautu, kuri piedalījušies Apollo lidojumos. Neizpaliek arī liels daudzums dokumentālo kadru un līdz šim pasaules acīm vēl neredzēta materiāla. Šī tēma nenoliedzami ir viena no top konspirācijas teorijām, tāpēc atstāšu spriedumu par filmas patiesumu jūsu pašu ziņā. Runā, ka NASA izveidojusi šo filmu, lai parādītu pasaulei, ka tā visa bijusi patiesība un ka amerikāņi tiešām pirmie spēruši kāju uz mēness. Zinot, cik ļoti Padomju Savienība tolaik sacentās ar ASV, nešaubos, ka, varbūt, neiztika arī bez kādām blēdībām, tomēr daļa no konspirācijas teorijās pieminētajiem faktiem ir tiešām smieklīga. Piemēram, kāpēc fotogrāfijās ASV karogs nav sašļucis pie masta, ja uz mēness neesot vēja. Varbūt tāpēc, ka viņi zināja, ka tur nav vēja un ielika karogā kādu stiepli kā karoga rāmi? Filmas tajā un tajā minūtē var redzēt, ka ektrāna augšpusē ir kaut kāds stienis kurš pēc tam pazūd, tas noteikti ir kāds statīvs studijā, kur šis tika filmēts. Tikai digitālajā pasaulē dzīvojušajiem droši vien nekad nav nācies saskārties ar kaut kādu gružu iekļūšanu filmas priekšā vai tās saskrāpēšanu attīstīšanas procesā. Labi, varbūt es kļūdos, un amerikāņi tiešām melo, tieši tāpēc necenšos apgalvot ne vienu, ne otru.
  • The Power of Nightmares: The Rise of the Politics of Fear (2004, http://uk.imdb.com/title/tt0430484/) – dokumentālo raidījumu cikls (kopā 3 raidījumi) par to, kā politiķi cenšas iegūt varu savās rokās. Ja agrāk viņi to varēja panākt ar tukšiem, bet grandioziem solījumiem, tad tagad kritiskā cilvēku masa ir izglītojusies tik tālu, ka šādiem solījumiem vairs netic. Jaunais veids, kā pakļaut cilvēkus ir no sākuma tos kārtīgi iebiedēt, bet pēc tam solīt viņus no šīm bailēm paglābt. Raidījumos atainotā ideja nav balstīti uz “no pirksta izzīstu” teoriju, bet gan politiskā filozofa Leo Strausa teoriju. Filmas centrā ir Afganistāna, rietumu cīņa ar padomiju, kā arī to, kā arī notikumu attīstība pēc “iedomātā” ļaunuma sakaušanas.
  • GasLand (2010, http://www.imdb.com/title/tt1558250/) – saņēmusi Oskara nomināciju un citus atzinīgus vārdus, filma vēsta par dabasgāzes ieguves veidu, kas piesārņo dzeramo ūdeni ar toksiskām ķimikālijām. Metode saucas hydraulic fracturing un tās pamatā ir ķimikāliju ievadīšana dziļurbumā, kuras tālāk rada plaisas augsnē un ļauj dabasgāzei nokļūt virszemē. Diemžēl šī metode piesārņo gruntsūdeņus un izmantoto ķimikāliju tvaiki brīvi iztvaiko gaisā. Tas viss dēļ starp augstām amatpersonām parakstīta nolikuma, kas ļauj dabasgāzes ieguves firmām neatklāt ķimikāliju sarakstu, kas tiek izmantots šajā dabasgāzes ieguves veidā. Rezultātā no urbumiem netālu esošajās mājās iespējams aizdedzināt ūdeni, kas nāk no krāna, precīzāk sakot, gāzes un ķimikālijas, kas atrodas ūdens sastāvā. Un, ja šos urbumus izvieto uz kartes, puse ASV tiek noklāta ar maziem sarkaniem punktiņiem. Kārtējais iemesls, kas varbūt kādu var atturēt no dzīvošanas ASV.

No responses yet

Movie: 127 Hours

Jan 19 2011 — Movies

Noskatījies filmu 127 Hours, jutos nedaudz vīlies. Ne tāpēc, ka būtu pievīlis režisora darbs vai aktieru tēlojumus, nē, patiesībā gluži otrādi – filma bija meistarīgi uzfilmēta, ar lielisku mūziku un montāžu, ko es tik tiešām spēju novērtēt. Filma vienkārši nesniedza man nekā jauna. Es to salīdzinātu ar jebkuru I Shouldn’t Be Alive sēriju, jo tā vienkārši bija kā jebkura no šī raidījuma sērijām. Arī tās ir balstītas uz patiesiem notikumiem, arī tajās šie notikumi tiek reproducēti, balstoties uz galveno varoņu stāstīto, arī tajās galvenajiem varoņiem ir jāpārvar gan fiziskas, gan psiholoģiskas sāpes, arī tajās skatītājam tiek pateikts precīzi cik ilgi tad šīs mocības galvenajam varonim vilksies. Vienīgais ar ko šī filma atšķīrās bija tas, ka tā bija tehniski profesionāli veidota filma (aktieru tēlojums, režisora darbs, gaismas utt.), bet tas arī viss. Atstājot to visu pie malas, es vēl joprojām iesaku jums noskatīties šo filmu, jo tā nav slikta, un, ja neesat redzējuši neko no I Shouldn’t Be Alive, tad varbūt pat spēs atklāt jums ko jaunu.

Filmas notikumi norit Blue John kanjonā, Jūtas štatā. Filmā ir tikai viens galvenais varonis, kurš vienatnē dodas uz šo kanjonu un tiek tajā iesprostots. Šajā brīdī sākas filma, kuras nosaukums ir “127 studas”. Grūti pateikt kaut ko vairāk, neiekļaujot spoilerus, bet par maz ir teikts, ka pats filmas nosaukums ir viens liels spoileris.

Lieku filmai 7 no 10.

No responses yet

Movie: The Gods Must Be Crazy (Botswana)

Filma ir par kādas Āfrikas cilts piedzīvojumiem ar no debesīm nokritušu jeb dievu raidītu Coca Cola pudeli. Tā kā viņi līdz šim nebija sastapušies ar mūsdienu civilizācijas izpausmēm, tad šī dievu dāvana šķita jo īpaši apbrīnojama un unikāla.

Āfrikas kontinents ir veidots no 54 valstīm starp kurām robežas bieži vien ir novilktas kā ar lineālu, bet to patiesais etnisko kopienu sastāvs droši vien mērāms tūkstošos. Viena no šādām kopienām ir bušmeņi, kas tulkotos kā krūmu cilvēki. Tie mīt arī tuksnesī, kādā Botsvanas nomalē. Tuksnesis ne vienmēr nozīmē mūsu iztēloto Sahāras vidieni ar smiltīm visapkārt, tajā mēdz augt arī pa kādam kokam, krūmam un arī pa kādam dzīvniekam. Tuksnesim ir raksturīgs ilgstošs sausums un ierobežots ūdens daudzums, tomēr bušmeņi ir iemācījušies ar to sadzīvot, viņi prot iegūt sev tik nepieciešamo dzīvības dziru no augu saknēm, rītā sakrājušajām lietus lāsītēm uz augu lapām un ar citām metodēm, viņiem ar to pietiek. Viņi nekad nav sastapušies ar moderno civilizāciju un tās radītajiem objektiem, tai skaitā ar Coca Cola pudeli, ko kāds pāri tuksnesim lidojošs pilots izmeta pa sava lidaparāta logu. Šādus lidaparātus bušmeņi mēdz saukt par jocīgi un skaļi lidojošiem putniem. Nokritusī pudele ir kas unikāls – cietāks par jebko, ko bušmeņi jelkad ir redzējuši, turklāt tam var atrast 101 pielietojumu. Kaut kam tik labam noteikti ir bijis jābūt dievu sūtītam. Tomēr ar katru dienu arvien vairāk cilvēki sāka izjust vajadzību pēc šīs lietas, kas viņiem bija dota tikai viena. Cilvēku dzīve vairs nebija iztēlojama bez šīs pudeles. Nekad viņi nebija sastapušies ar tādām sajūtām kā skaudība, ļaunums un mantkāre. To visu viņiem atnesa šī dievu sūtītā pudele. Cilts vecākais, redzēdams kādas sekas tā nodara viņa tuvajiem, pieņēma izšķirošu lēmumu – aiznest pudeli līdz pasaules malai un atdot to dieviem, jo tā viņiem nesusi tikai ļaunu un vairs nav viņiem vajadzīga.

Filma ir viena no visu laiku labākajām Āfrikas komēdijām, kas tapusi sadarbojoties Botsvanai un Dienvidāfrikai. Tā kā filma ir angliski, tad tā ir arī ļoti viegli saprotama, izņemot epizodes, kad bušmeņi runā savā klikšķināšanas valodā, tomēr arī šīs epizodes ir nodrošinātas ar subtitriem.

Filmai sekoja arī vairāki turpinājumi, tomēr tie nebija ne uz pusi tik labi, cik filmas oriģinālā versija, tomēr arī tos ir vērts noskatīties, kaut vai tās galvenā varoņa N!xau jeb ekranizētajā vārdā Kiko dēļ.

Lieku filmai 8 no 10.

146. filma no movies from 200 countries.

One response so far