Archive for the 'Life' category

Pasaule bez garšas

Feb 07 2012 — Life

Nu jau aptuveni divas nedēļas mokos ar kaut kādu šausmīgu vīrusu vai baktēriju, kas ir pārņēmusi mana organisma elpceļu sistēmu. Pastāv pamatotas aizdomas, ka tās varbūt ir bijušas pat divas secīgas infekcijas. Pēdējās 5 dienas man ir pilnībā pazudusi smaržas un garšas sajūta. Nav jau nekāds brīnums par to garšas sajūtu, ņemot vērā, ka patieso ēdiena garšu mēs sajūtam ar tā smaržu (http://www.youtube.com/watch?v=2-x9E1xUxqc via @janiskr). Un ar “pazudusi” es domāju tā pa nopietnam pazudusi. Es varētu pat dzert benzīnu bez problēmām, jo es nejustu pat ne mazāko kripatiņu tā smaržas. Es paņemu Extra Stark (īpaši stipro) mentola konfekti – pilnīgi nekādu emociju, es ieelpoju svaigi sarīvētu parmezāna sieru – pilnīgi nekādu sajūtu. Ir gan arī dažas pozitīvās puses smaržas sajūtas neesamībai – gaiss vienmēr ir svaigs un neliekas sasmacis, mājās vienmēr viss smaržo neitrāli – gan virtuvē, gan… tualetē pēc kārtīgas meksikāņu maltītes.

No ēdiena garšas es varu atšķirt tikai – sāļš, rūgts, salds, bet pat šīs sajūtas ir savādākas, jo salds nav tāds salds, kādu es biju iztēlojies pirms tam. Mani pēdējā laika komentāri par ēdienu ir aptuveni šādi: “Mmm, diezgan laba tekstūra.” vai arī “Labs sāls daudzums ēdienā.” Mana atbilde uz jautājumu, ko es vēlētos ēst, ir “Vienalga, es tāpat nejūtu garšu.” Es mierīgi varētu ēst vienus pašus makaronus katru dienu, jo atšķirības manā gašas sajūtā tāpat nebūt. Un tas mani tracina, jo personīgi man ēšana bija un es ceru, ka arī būs, viena no dzīves lielākajām baudām. Pašlaik es jūtos izmisis un ceru, ka atgūšu savu garšas sajūtu jau tuvākajā laikā. Tikmēr man ir jābauda pasaule bez garšas un smaržas. Bezcerīgi!

 

5 responses so far

Asins grupa

Nov 10 2011 — Life

Dzīvojot Zviedrijā, nākas pielāgoties Zviedrijas laika ritumam un arī zviedru brīvdienām. Tā, piemēram, laikā, kad latvieši svin 18. novembri, man jādodas uz darbu, savukārt tad, kad latviešiem jāstrādā, man iespējams ir brīvdienas. Tā arī šoreiz, apvienojot pāris brīvās dienas ar pāris atvaļinājuma dienām, sanāca brīva nedēļa, ko izlēmām pavadīt Latvijā. Ja labi sagatavojas, tad šādā īsā laika posmā iespējams sadarī diezgan daudz lietu, ko ikdienā varbūt nepagūsi. Bijām aizstaigājuši līdz Innocent Coffee kafejnīcai un beidzot apmeklējām arī slaveno Kalnciema tirdziņu. Vītolberga sieru, ko tur meklējām, gan neatradām, bet varbūt vienkārši bijām ieradušies pārāk vēlu vai slikti meklējām.

Viena lieta, kas mani jau ilgāku laiku tirdīja bija savas asins grupas noskaidrošana. Biju to ielicis arī savā 101 lietas sarakstā, lai neatliktu uz pavisam vēlu laiku. Nav jau tā, ka man vajadzēja viņu noskaidrot kādu īpašu iemeslu dēļ, vienkārši māca ziņkāre. Un, ja gadās kāda akūta operācija, asins grupu tāpat noskaidro uz vietas, nekādus zīmogus pasē vērā neņem. Un, ja nav laika noskaidrot, tad laiž iekšā O- asinis, kas der visiem. Tā vismaz man teica mans kolēģis, izbijis ķirurgs. Tad nu pie reizes, noskaidroju arī to.

No responses yet

Geocaching in Västerås

Aug 28 2011 — Life


No responses yet

Velopārvadājumi

Aug 25 2011 — Life, Zviedrija

Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

No responses yet

Geocaching nightmare

Aug 22 2011 — Life, Zviedrija

Fona mūzika: Kings of Leon – The End.

Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka  slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.

Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami  gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.

Continue Reading »

5 responses so far