Archive for the 'Travel' category

Azoru salas, 3. daļa

Okt 24 2011 — Travel

Trešajā dienā izdomājām paveikt kaut ko nopietnāku, tāpēc devāmies garākā pārgājienā, kura ietvaros plānojām noiet trīs atsevišķas takas. Viena no tām tika uzrādīta kā īslaicīgi slēgta, bet, tā kā tam ne vienmēr var ticēt, tad izlēmām skatīties situāciju uz vietas un nepieciešamības gadījumā doties atpakaļ. Ceļojumam vajadzēja sākties Azoru salu bijušajā galvaspilsētā Villa Franca Do Campo, bet beigties salas dienvidaustrumos esošajā pilsētā Povocao. Līdz Povocao vajadzēja paspēt līdz pieciem pēcpusdienā, kad no turienes atiet pēdējais autobuss uz Ponta Delgada. Gandrīz viss takas ceļš gāja pa okeāna piekrasti. Tā kā šāda veida taku bijām gājuši arī Madeirā, tad domājām, ka tai noteikti vajadzētu attaisnot uz to liktās cerības.

Autobuss uz Villa Franca Do Campo izbrauca neilgi pēc astoņiem no rīta, tāpēc kārtējo reizi viesnīcā ieturējām agrās brokastis. Iznākot ārā no viesnīcas, varēja redzēt, ka naktī bija lijis, tomēr pa dienu lietu te sastapuši vēl netikām. Visapkārt bija spirgts rīta gaiss, tomēr laiks nebija vēss. Valda bija uzvilkusi jaku katram gadījumam, bet jau līdz autobusa pieturai secināja, ka tajā ir par karstu, un vilka to nost. Ieradāmies Villa Franca neilgi pirms 9:00. Pilsēta izskatījās ļoti interesanta un tajā noteikti varētu pavadīt veselu dienu, tās ielas bija izrotātas ar kokos iekārtām dažādu krāsu spuldzītēm. Tās te palikušas no vēl nesen svinētās svēto dienas. Katrai pilsētai ir savs svētais, kuru tā katru gadu godā ar lielām svinībām. Tas ir viens no salu lielajiem notikumiem, par kuru bieži var dzirdēt arī vietējā Azoru televīzijā. Mums no šīm svinībām pāri bija palikusi tikai pēcgarša.

Continue Reading »

No responses yet

Azoru salas, 2. daļa

Okt 09 2011 — Travel

Lieki laiku netērējām un jau otrajā dienā devāmies savā pirmajā pārgājienā. Tomēr, lai dotos plānotajā pārgājienā, mums bija jānokļūst līdz tā sākumpunktam. Vēl pirms ceļojuma pētījām pārvietošanās iespējas pa salu un visi kā viens apgalvoja, ka obligāti esot jāīrē automašīna, savādāk nu nekādi. Mēs gan vairāk gribējām braukt ar autobusu, galu galā automašīnas īre ir tikai mīkstajiem. Tā jau gluži arī nav, automašīnas īre ir arī steidzīgajiem un komfortu mīlošajiem, viss ir atkarīgs no situācijas. Ja mēs te būtu tikai uz pāris dienām, tad droši vien arī izmantotu automašīnas īri, jo tā iespējams apskatīt daudz vairāk daudz īsākā laikā. Bet tā kā mums uz salas bija vesela nedēļa, tad plānojām to apceļot nesteidzīgi ar autobusu, izbaudot vietējo kultūru. Iepriekšējā vakarā ieklīdām tūrisma informācijas centrā, kur mums laipni apstāstīja situāciju un iedeva autobusu sarakstu. Internetā neko no tā atrast nevarējām. Līdzīgi kā Madeirā, arī tur ir vairākas autobusu kompānijas, kuras katra apkalpo savu salas daļu. Vēlu vakarā sākām pētīt kur un kā varētu aizbraukt nākamajā dienā. Autobusu pienākšanas/atiešanas laiki nebija tie ērtākie, pārsvarā paredzēti vietējiem, kas no rīta brauc uz darbu Ponta Delgadā, bet vakarā dodas atpakaļ. Mums bija nepieciešams tieši pretējais – no rīta braucam prom no Ponta Delgada un vakarā dodamies atpakaļ. Kamēr Valda bija jau aizmigusi, tikmēr es pusmiegā plānoju maršrutu, šo to arī izdevās sakombinēt.

Otrās dienas rīts iesākās ar agrām brokastīm pulksten 7:20 un jau ap 8:00 mēs bijām ārā no viesnīcas. Skriešus devāmies uz piekrasti, kur atrodas visu autobusu pieturas. Paspējām uz autobusu tieši laikā un varējām doties uz vienu no zināmākajiem Sao Miguel salas apskates objektiem – Sete Cidades. Tas ir milzīgs vulkānisks krāteris, aptuveni 5km diametrā un 400m augstumā. Krāteris izveidojies, nobrūkot sānu sienām. Tomēr no vulkāna tur ir maz kas palicis, tā iekšpusē atrodas divi dvīņu ezeri, kuri patiesībā ir savienoti un tos atdala tikai mazs tilts.

Starp ezeriem, to rietumu piekrastē, atrodas mazs ciemats ar tādu pašu nosaukumu, un tajā mīt vien aptuveni 1000 iedzīvotāju. Viens no ezeriem ir zaļā krāsā, kamēr otrs ir zils, tādi arī to nosaukumi – Zaļais un Zilais ezers. Lai arī atšķirība nav tik izteikta un lielā mērā atkarīga no saules leņķa un laikapstākļiem, bija samērā interesanti redzēt ezerus, kuri ir savienoti, bet tai pat laikā atšķirīgi krāsā. Šo ezeru krāsa tiek skaidrota arī ar kādu leģendu. Tā stāsta par senseniem laikiem, kad karalis nav atļāvis savai meitai, princesei, tikties ar nevienu potenciālo precinieku. Tomēr viņa paslepus izlavījusies no pils un regulāri tikusies ar kādu ganu, kuru ar laiku iemīlēja. Kādu dienu viņa devās pie sava tēva, lai lūgtu viņa atļauju apprecēt ganu zēnu, bet karalis, protams, to aizliedza. Kad princese to pastāstīja ganu zēnam, abi raudāja ilgi jo ilgi, tā pieraudot divus ezerus – vienu zaļu, jo tāda bija princeses acu krāsa, otru – zilu, ganu zēna acu krāsā.

Continue Reading »

No responses yet

Azoru salas, 1. daļa

Okt 05 2011 — Travel

Pēdējā no Portugālei piederošajām teritorijām, kuru vēl nebijām apmeklējuši, bija Azoru salas. Turp devāmies rudenī – gadalaikā, kurš mums šķiet vispiemērotākais ceļošanai. Tiesa par silto laiku Azoru salās nav jāsatraucas pat ziemā, jo klimats tur ir vēl vienmērīgāks nekā Madeiras arhipelāgā un dienas vidējā temperatūra svārstās ap 20 grādiem visu cauru gadu. Daudz vairāk nekā temperatūrai uzmanība jāpievērš vēja stiprumam un virzienam, tieši tas nosaka to, cik silts vai auksts šķitīs laiks uz vietas. Klimats ir tik vienmērīgi silts, ka gada laikā iespējams novākt pat trīs kartupeļu vai citu dārzeņu ražas. Lauksaimniecība, lopkopība un zvejniecība ir arī salu galvenais ienākumu avots. Tāds ir arī tūrisms, un tieši tas pēdējā laikā ieņem arvien lielāku lomu Azoru ekonomikā. Lai arī augošs, tas ļoti atpaliek no Madeiras tūrisma līmeņa. Tam par iemeslu, protams, ir arī fakts, ka Azoru salas atrodas daudz tālāk no Eiropas krastiem – aptuveni 1500 km no Eiropas un 3900 km no Ziemeļamerikas tuvākā punkta. Madeira šajā ziņā ir daudz pievilcīgāks galamērķis ikdienas tūristam; turklāt uz to lido daudz vairāk aviokompānijas, tai skaitā, lētie easyJet. Arī atpūtas iespēju un restorānu Madeirā ir daudz vairāk.

Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka pat no dažādajiem dabasskatiem Madeirā ir vairāk ko redzēt – tuksnesīgs rags salas ziemeļaustrumos, necaurredzams lauru mežs salas vidienē, tomēr lielu dažādību iespējams vērot arī Azoru salās. Tiesa, tur tā nebūs sastopama vienkopus, jo Azoru arhipelāgs sastāv no deviņām krasi atšķirīgām salām. Te jāpiemin, ka mēs apmeklējām tikai vienu arhipelāga salu – Sao Miguel. Tajā atrodas arī Azoru galvaspilsēta Ponta Delgada. Azoru salas ir tik dažādas, ka katrai ir dots arī otrs nosaukums – kāda no krāsām. Sao Miguel sala ir zaļā sala; runā, ka uz tās iespējams redzēt visus iespējamos zaļās krāsas toņus. Šo salu pārsvarā klāj pļavas un meži, pa vidu pavīdot kādam vulkāniskas izcelsmes ezeram.

 

Diemžēl apskatīt visas Azoru salas ir diezgan problemātiski. Ja ne problemātiski, tad dārgi noteikti. Lieta tāda, ka salas ir izvietotas 3 salu grupās un attālums starp salu grupām ir aptuveni 200km. Regulāri prāmji starp salu grupām nekursē, jo, pirmkārt, tas prasa pārāk daudz laika, otrkārt, ir ļoti grūti nodrošināt regulāru prāmju satiksmi laika apstākļu nestabilitātes dēļ. Tomēr salas ir savienotas ar vietējās aviokompānijas SATA reisiem. Lidojumi ir regulāri un ērti, bet ne pārāk lēti. Lidojums vienā virzienā vienam cilvēkam var izmaksāt aptuveni 75-100 EUR. Vietējiem iedzīvotājiem ir īpašas cenas un tie var praktiski jebkurā laikā aizlidot jebkur par 50 EUR. Katras salu grupas ietvaros, savukārt, pastāv lielāka vai mazāka iespēja starp individuālajām salām pārvietoties ar prāmi, tā kā pilnīgi bezcerīga visu salu apmeklēšana gluži nav. Tomēr tā kā mēs ceļojumu uz Azoru salām pirkām caur tūrisma kompāniju kā charter flight un komplektā mums bija rezervēta arī viesnīca, tad lidot uz citu salu un apmaksāt vairākas naktis viesnīcā dubultā mēs, protams, negribējām.

Continue Reading »

2 responses so far

Madeira

Apr 22 2011 — Travel

Marta beigās bijām aizbraukuši tuvāk pavasarim – uz Madeiras arhipelāgu. Patiesībā saka, ka Madeiras salās valda mūžīgais pavasaris, jo vidējā gaisa temperatūra tur vienmēr ir 16-22 grādu robežās, kā arī puķes un koki uz salas zied cauru gadu, kulmināciju sasniedzot maija sākumā, kad tur tiek rīkots ziedu festivāls. Madeira atrodas Atlantijas okeānā, aptuveni 1000km no Eiropas un 500km no Āfrikas kontinenta krastiem. Pateicoties tās vienmērīgajam klimatam, nav tik ļoti svarīgi, kad uz turieni doties, tiesa jāņem vērā, ka ziemas mēnešos tur līs daudz vairāk. Vislielākais tūristu pieplūdums droši vien ir uz rudens pusi, kad citviet vasara jau beigusies, bet tur valda tāda kā atvasara. Vienmērīgā temperatūra Madeirā ir pateicoties ģeogrāfiskajam novietojam un siltajām vēja masām. Dienās, kad termometra rādītājs uzkāpj līdz 25 grādiem, liekas, ka ir pat karstāks nekā vidējā Latvijas vasarā.

Madeiras arhipelāgs ir viens no diviem Portugāles autonomajiem reģioniem, otram esot Azoru arhipelāgam, kas atrodas vēl tālāk Atlantijas okeānā. Tomēr Madeira, tās dabas daudzveidības dēļ, vidējam ceļotājam ir daudz pievilcīgāks galamērķis nekā Azoru salas, kur daba vairāk vai mazāk uz visām tās salām ir vienāda, tomēr nekādā ziņā ne mazāk aizraujoša. No sākuma mūs nedaudz baidīja apziņa, ka atradīsimies tik tālu no sauszemes, noslēgti no ārpasaules, bet, kā vēlāk izrādījās, tad sajūtas, esot uz salas ir gandrīz tādas pašas kā atrodoties uz kontinentālās Portugāles. Un, ja vien neuzkāpām kādā virsotnē, apziņa, ka atradāmies uz salas brīžiem pat izzuda pavisam. Arhipelāga galvenā un apdzīvotākā sala, Madeira, ir aptuveni Kandavas novada jeb puses no Gulbenes rajona izmērā, tomēr dabas daudzveidība un atpūtas iespēju tajā ir prātam neaptverami daudz. Arhipelāgā ietilpst arī vēl pāris neapdzīvotas salas, kā arī Porto Santo sala, kas ir aptuveni Ventspils pilsētas izmērā. Porto Santo sala ir krasi atšķirīga no Madeiras, tajā ir diezgan gara balto smilšu pludmale, kamēr Madeirā mums ierasto pludmaļu nav vispār, izņemot dažas cilvēku veidotas, īsas pludmales strēmeles. Starp divām apdzīvotajām salām var pārvietoties vai nu ar vietējo lidsabiedrību, vai daudz lētāku un, manuprāt, interesantāku veidu – ar prāmi. Prāmis starp Porto Santo un Madeiru kursē ik dienu, nopirkt biļetes un sīkāku informāciju par prāmi var iegūt kompānijas mājaslapā http://www.portosantoline.pt. Lai arī bijām ieplānojuši, šoreiz uz Porto Santo salu tā arī neaizbraucām. Acīmredzot 9 dienas bija krietni par maz, lai iepazītu Madeiras arhipelāgu pilnībā.

Nokļūšana

Uz Madeiru visvieglāk nokļūt ar lidmašīnu, tiesa nosēšanās var būt diezgan ekstrēma dēļ spēcīgajām un mainīgajām vēja brāzmām. Tā kā Madeira ir vulkāniskas izcelsmes sala, tad tajā nav praktiski nevienas līdzenas vietas. Un pat, lai iegūtu lidostas skrejceļam nepieciešamo garumu, nācās izveidot speciālu uz pāļiem balstītu platformu. Starp portugāļu pilotiem var dzirdēt šādas sarunas: “Tu esi iesācējs vai arī lido uz Madeiru?”

Mums ar laikapstākļiem palaimējās un nosēšanās noritēja diezgan mierīgi. Uz Madeiru lido vairākas aviokompānijas, lielākajai no tām esot portugāļu kompānijai TAP. TAP piedāvā tiešos reisos no diezgan daudzām Eiropas pilsētām, kā arī samērā augsta līmeņa servisu. Ja esat nolēmuši uz Madeiru doties lētāk, iespējams izmantot easyJet, kas arī piedāvā tiešos lidojumus uz Madeiru no vairākām Eiropas pilsētām. Vislētākās biļetes ar easyJet uz Madeiru ir no Lisabonas un Londonas (Stansted un Gatwick lidostām). Tā kā Lisabona, manuprāt, pati par sevi ir viena no visdārgākajām Eiropas galvaspilsētām lidojumu ziņā, tad loģiski, ka mēs uz Madeiru izvēlējāmies lidot caur Londonu, izmantojot easyJet pakalpojumus. Agrāk uz Madeiru kursēja arī vairāki regulāri prāmju reisi, tomēr šodien vienīgais regulārais maršruts ar prāmi uz Madeiru ir no Portugāles dienvidu pilsētas Portimao. Naviera Armas prāmis kursē vienu reizi nedēļā un brauciens aizņem aptuveni 23 stundas. Tomēr tas nenozīmē, ka Funchal, kas arī Madeiras lielākā pilsēta, nav populāra prāmju vai kuģu pieturvieta. Tajā regulāri piestāj appasaules vai transatlantijas prāmji. Gandrīz katru dienu, ko pavadījām uz salas, ostā bija pietauvojies cits prāmis. Viens par otru iespaidīgāks. Funšalas promenādē bija iespējams iegādāties arī fotokartiņas ar lielākajiem pasaules prāmjiem, kas pietauvojušies Funšalas ostā. Interesants ir fakts, ka Funšalā var piestāt daudz lielāki prāmji nekā Lisabonā, jo Lisabonā tiem ir jāiebrauc upē, kuras gultne nav tik dziļa, savukārt Funšala atrodas vulkāniskas salas piekrastē, kur kritums ir ļoti straujš.

Funchal port in Madeira

Continue Reading »

19 responses so far

Kā es braucu ziemeļblāzmu lūkoties

Dabas fenomeni mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Personīgi man vienmēr bija kārojies ieraudzīt ziemeļblāzmu dzīvē, pārliecināties, vai tā tik tiešām ir tik iespaidīga un spoža, kādu to var vērot fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un citām ziemeļos pieejamajām izklaidēm.

Zviedrija ir ļoti izstiepta valsts un liela daļa cilvēku nemaz nenojauš cik ļoti izstiepta tā patiesībā ir. Salīdzinājumam, ja Zviedriju tās galējā dienvidu punktā pieturētu un apgrieztu otrādi, tās ziemeļi sniegtos līdz pat Romai. Līdz ar to nokļūšana līdz mūsu galamērķim – Abisko, nebija nemaz tik vienkārša. Kā jau tiku rakstījis iepriekš, tad pārsvarā ir divi veidi, kā iespējams tur nokļūt – lidot ar lidmašīnu vai braukt ar vilcienu. Te jāpiemin, ka Norwegian ir pārtraucis lidojumus uz Kirūnu, tā kā pa lielam atliek vien SAS, kas ir nedaudz dārgāks, bet, laicīgi pērkot biļetes, lidojumam no Stokholmas nevajadzētu maksāt vairāk kā 85 EUR vienam cilvēkam abos virzienos. Tomēr, tā kā lidošanu jau bijām izmēģinājuši un 18 stundu brauciens vilcienā šķita piedzīvojumu vērts, nolēmām doties turp ar vilcienu. Turklāt vilciens mūs aizvesda uzreiz līdz Abisko, kamēr, lidojot ar lidmašīnu līdz Kirunai, atlikušos 100 km tāpat nāktos mērot ar vilcienu vai autobusu.

Jāsaka, ka tipiskā gadījumā vilciens nav ne ātrāks, ne lētāks variants. Tomēr pa reizei SJ lapā pavīd kāda akcija. Tādu brīdi izdevās noķert arī mums un varējām doties turp par puscenu. Diezgan lētas ir arī biļetes sēdvietās, bet tas jau ir sava veida mazohisms. Kopā bijām četri braucēji un paņēmām divas trīsvietīgas kajītes guļamajā vagonā (Sovvagn). Vilcienā ir pieejamas vietas arī kopējās kajītēs cita veida guļamvagonā (Liggvagn). Tāpat tur ir arī Bistro vagons, kurā iespējams ieturēt kādu maltīti, iedzert kafiju, vai vienkārši retro atmosfērā palasīt avīzi vai grāmatu. Vilciens kursē maršrutā Stokholma – Narvika (Norvēģijā), tas atiet no Stokholmas vakarā ap 18:00 un pienāk Abisko stacijā nākamajā dienā ap 12:00. Vilciens nav rentabls un ir vairāk kā piedzīvojums nevis ierasts pārvietošanās līdzeklis. Par tādu to mēs arī uztvērām un devāmies savā trīs dienu piedzīvojumā.

Sovvagn

Continue Reading »

3 responses so far