Archive for the 'Travel' category

Ceļojums uz Portugāles vidieni

Jūl 24 2012 — Travel

Jau rakstīju, ka septembris un nosacīti arī oktobris pieskaitāms pie labākā laika, kad kaut kur aizceļot, jo aktīvā tūrisma sezona ir beigusies un lidojumu/viesnīcu piedāvājumi ir pietiekoši vilinoši, lai no tiem nespētu atteikties. Arī šoreiz mēs kritām par upuri šādam piedāvājumam un oktobra vidū devāmies kārtējajā ceļojumā uz Portugāli, šoreiz, lai apskatītu Portugāles vidieni – Lisabonu un tās apkārtni. Te gan jāmin, ka šis bija 2010. gada oktobris un tā arī līdz šim nebija sanācis uzrakstīt piezīmes par šo ceļojumu. Līdz ar to šis būs pietiekoši labs vingrinājums manai atmiņai. Šis ceļojums atšķīrās no citiem ar to, ka līdzi mums bija divi “gidi” – mūsu portugāļu draugi, kuri labprātīgi piekrita mūs iepazīstināt ar savu dzimto zemi. Portugāļi vispār ir ļoti laipni un atsaucīgi, kā arī lepni par savu tautu un valsti. Viņu patriotismu var manīt gandrīz katrā teikumā par un ap Portugāli.

Tā nu 2010. gada 6. oktobrī agri no rīta devāmies ceļā, lai lidotu uz Faro lidostu Portugāles dienvidos. Tas nebija gluži mūsu galamērķis, jo Faro reģions šajā gada laikā ir diezgan tukšs, to varētu salīdzināt ar Lietuvas Palangu ziemā. Tomēr vairāk nekā 4 stundu lidojums, kas abiem turp/atpakaļ izmaksāja vien 30 EUR, lika mums doties tieši uz šo lidostu. Zem jakas, kas paņemta līdzi dēļ lietus sezonas sākuma, bija uzvilkts vien t-krekls, kas 8 no rīta Stokholmā lika nedaudz nodrebināties. Pagaidām nekas neliecināja, ka galamērķī varētu būt ap 20 grādiem. Tomēr uzticējāmies Rodrigo un Karlai, kuri, sazinājušies ar savām ģimenēm, droši ziņoja, ka, lai arī līst, temperatūra ārā turas pietiekami augsta. Nokļuvuši Faro, tālāko ceļu mērojām ar auto. Todien bija jāšķērso teju vai pusvalsts, tāpēc laiku kavējam ar dažādām sarunām. Viņi kārtējo reizi uzjautrinājās par latviešu valodas pērli “karaļu pils”, jo “karaļu” (caralho) portugāļu valodā nozīmē “dzimumloceklis”, savukārt “pils” nozīmē tieši to pašu tikai šo vārdu lieto, runājot ar bērniem. Mums šo vārdu salikumu ceļojuma laikā vajadzēja atkārtot vēl un vēl, jo neviens neticēja, ka “kings’ castle” varētu tulkot šādi. Izbraucot no Faro reģiona, Rodrigo teica, ka tagad mums kādu laiku būs jābrauc pa Alentežu reģionu, kas esot milzīgs līdzenums un līdz ar to tur nav nekā ko redzēt. Nez ko viņi teiktu par Latviju, kas visa ir viens liels līdzenums? Bet Latvijā tas ir savādāk, tur ir pļavas, koki, meži, lauki, kaut kas tāds, kas Portugālē ir retums. Alentežu esot arī viena liela pilsēta Peža (Beja). Te nu arī mums bija vaļa nelielai jautrībai, kas sākotnēji bija pilnīgi neizprotama portugāļiem. Tas, protams, prasīja skaidrojumu no mūsu puses. Portugāļi mēdz diezgan daudz aprunāt un apsmiet Alentežu reģionā dzīvojošus, sakot, ka viņi ir pārāk slinki un lēnīgi, apmēram tāpat kā mēs smejamies par igauņiem.

Continue Reading »

No responses yet

Ceļošana ar minivenu

Jūl 20 2012 — 101 things in 1001 days, Travel

Ceļošana ir tāda interesanta padarīšana. Cilvēki brauc prom no savas ierastās vides, komforta zonas, lai tikai izbaudītu ko jaunu. Ceļošanai noteikti ir visdažādākie iemesli un iegansti, katram krasi atšķirīgi un katrs ceļo tikai sev zināmu iemeslu dēļ. Kādam tā var būt pat atkarība, cilvēks vienkārši nevar mierīgi nosēdēt uz vietas un viņam nepieciešams ceļot. Lielākā daļa droši vien vēlas apskatīt jaunas vietas, nobaudīt savādāku ēdienu, izbaudīt citas valsts kultūru, valodu. Ceļošanai var izmantot visdažādākos transportlīdzekļus – no velosipēdiem līdz pat reaktīvajām lidmašīnām, un galu galā var ceļot arī ar kājām. Pēdējos divos ceļojumos izvēlējāmies nedaudz oldschool ceļošanas veidu – minivenu (latviskais termins vieglais autobuss man šķiet ļoti jocīgs, jo autobusu man tā mašīna nepavisam neatgādina). Par to arī šis raksts – par mūsu pieredzi, ceļojot ar šādu auto.

Apsvērumi un izvēles iemesli

Šķiet ceļojums ar automašīnu rada lielu brīvības sajūtu. Ja tev ir auto, tad tu neesi piesiets pie vienas konkrētas pilsētas, kuru apmeklē, neesi atkarīgs no sabiedriskā transporta. Līdz šim gandrīz visos ceļojumos bijām izvēlējušies pārvietoties ar sabiedrisko transportu un, ja godīgi, tad tas vēl joprojām ir mans iecienītākais pārvietošanās veids. Tomēr, ja ir vēlme apskatīt daudz un īsā laika periodā, braukt uz vietām, kur sabiedriskais transports nekrusē, tad automašīnai nenoliedzami ir milzum daudz priekšrocības. Varētu domāt, ka ceļot ar auto ir lētāk, bet tā nebūt nav, jo lēto aviosabierību ērā aizlidot uz konkrētu galamērķi ir daudz ekonomiskāk. Ja runājam par konkrētu ietaupījumu, tad ietaupīt iespējams, izmantojot auto kā naktsmājas. Te, protams, jāpiebilst, ka negulēsi jau pa nakti mazā kompaktklases auto. Ideāli piemērots tam būtu kemperis jeb RV (Recreational Vehicle), bet tas pats par sevi nav lēts. Lēts ne tikai cenas ziņā, bet arī izmaksu ziņā ceļojuma laikā – kemperi bieži nav atļauts novietot stāvvietās pa nakti, kemperiem ir salīdzinoši lieli gabarīti, gan augstuma, gan garuma ziņā, tāpēc, braucot ar prāmjiem, tas bieži iekļūtu citā cenu kategorijā utt. Rezultātā atliek vien izmēros liela vieglā automašīna – minivens. Esmu braucis ar Volkswagen Sharan, bet iekšā tas nemaz nav tik ļoti ietilpīgs un arī par ērtumu varētu strīdēties. Kā ideālais variants tika izvēlēts Chrysler Voyager, jo tas ir gan ērts, gan pietiekami plašs iekšpusē, turklāt sānu durvis tam atbīdās, nevis taisās uz sāniem kā Volkswagen. Alternatīva Chrysler varētu būtu Dodge Caravan, kas ir tieši tas pats tikai zem cita nosaukuma, vai Ford Galaxy, kas ir gandrīz tas pats tikai ar citu virsbūvi un atkal jau ne pārāk ērtajām durvīm. Gan jau ka eksistē vēl arī citas opcijas, bet mēs palikām pie Chrysler Voyager – pietiekami liels, lai tajā varētu palikt pa nakti, bet pietiekami mazs, lai tā tiktu uzskatīta par vieglo automašīnu.

Modificēšana

Lai pilnībā izbaudītu lielā salona priekšrocības, automašīnu būtu ieteicams nedaudz modificēt. Un tāds bija arī mans mērķis, ko arī ierakstīju savā 101 lietu sarakstā – “modificēt minivenu road tripam”. Diemžēl situācija mainījās un pirmajā ceļojumā izlēmām doties ar tādu pat auto, praktiski nemodificētu. Vienīgais, ko izdarījām – “izravējām”  visus aizmugurējos sēdēkļus, kā arī izgriezām no kartona aizslietņus logiem. Lai arī logi ir tonētie, no saules iespīdēšanas sejā tie vieni paši diez ko nepalīdz. Visas mantas sakārtojām pēc izmantošanas biežuma un pielietojuma kastēs vienos sānos, savukārt otros tika ieklāts piepūšamais matracis ar guļammaisiem – tāda uz pāris naktīm bija mūsu guļamistaba. Vairāk nekādas īpašās pārmaiņas mašīnā veiktas netika.

Pieredze

Kopumā braucām ar minivenu divos ceļojumos. Pirmais ceļojums veda no Stokholmas līdz Rīgai, braucot cauri Dānijai, Vācijai, Polijai un Lietuvai. Tas ilga 10 dienas. Savukārt otrais bija ceļojums uz Norvēģijas rietumiem (fjordu zemi) un ilga 12 dienas. Vidēji izvēlējāmies palikt viesnīcā ik pēc 2-3 naktīm, kas, manuprāt, ir optimālākais variants. Viesnīca noder ne tikai spēka, bet arī ūdens uzpildīšanai. Šāda veida ceļojumam noteikti ieteiktu iegādāties plastmasas tvertni ar krānu. Tās pieejamas dažādos izmēros – no 5 līdz pat 25 litri. Pēc mūsu pieredzes 2-3 dienām pietiek ar 10l ūdens, bet var jau braukt arī daudz ekonomiskāk, par to noteikti būs teikt tiem, kas ir burājuši jūrās ar maza izmēra jahtām. Patērētā ūdens daudzumā ietilpa gan ēdiena gatavošana, gan sejas noskalošana no rītiem, gan zobu tīrīšana un roku mazgāšana. Runājot par ēst gatavošanu, otrajā braucienā uz Norvēģiju bijām sarūpējuši arī gāzes baloniņu un degli, ko parasti ņemam līdzi pārgājienos. Tas mums palīzēja gan no rītiem uzvārīt siltu tēju vai auzupārslu putru, gan citas reizes pagatavot arī silto ēdienu, kad bijām pavisam prom no civilizācijas. Ļoti ieteicams darbarīks, ko ņemt līdzi.

Vēl šādā ceļojumā noteikti ir jāņem līdzi arī lādētājs telefonam un citām elektronikas iekārtām. Labākais, ko es esmu atradis ir pāreja no auto 12V uz 2x USB. Un gandrīz visas iekārtas mūsdienās iespējams uzlādēt ar USB kabeli. Šādas pārejas ne vienmēr ir kvalitatīvas, bet pa pāris latiem no ebay var pasūtīt diezgan pieklājīgu pārveidotāju. Svarīgākais, uz ko skatīties, veicot pasūtījumu, būtu cik ampērus tas dod ārā. Personīgi es esmu atzinis par labu šādus, kas ir ar divām USB izejām, no kurām viena parasti domāta iPad (2A), jo tas prasa lielāku strāvas stiprumu, bet otra ir 0.5A vai 1A.

Dodoties ar auto uz aukstāku klimatu, aktuāls ir arī jautājums par to, cik silti ir nakšņot automašīnā. Diez ko siltāk par telti nav, jo galu galā tas ir viens milzīgs bleķa gabals, kurš diezgan ātri atdziest, lai arī cik karstu to uzkarsētu pirms doties gulēt. Patiesībā es ieteiktu auto pārāk nekarsēt pirms gulētiešanas, jo, pirmkārt, tas liks jums pastiprināti svīst, no kā mašīna diezgan ātri piesmaks, otrkārt, auto tāpat diezgan ātri atdzisīs, lai cik stipri viņš arī nebūtu uzsildīts. Ieteiktu to uzsildīt pietiekami siltu, lai komfortabli aizmigtu, bet par gulēšanu siltumā rūpēties citā veidā. Tas, cik silta būs gulēšana, atkarīgs tikai un vienīgi no guļammaisa, bet domāju, ka te nav īstā vieta gari un plaši aprakstīt guļammaisus raksturojošās īpašības. Tomēr viena lieta, ko es varu ieteikt, un tā attiecināma uz jebkuru gulēšanu (nosacīti) brīvā dabā – velciet cepuri. Jā, tas, ka cilvēks caur galvu zaudē lielāko daļu siltuma varbūt arī ir mīts, tomēr tā kā tā ir vienīgā ķermeņa daļa, kas guļot guļammaisā paliek neapsegta, tad uzvelkot cepuri, tik tiešām sajūtas būs siltākas.

Pozitīvais

  • ceļojot ar automašīnu var izbaudīt pilnīgu brīvību: braukt kur vēlies, piestāt kur un kad vien vēlies
  • nav laikus jāizplāno maršruts, jārezervē viesnīčas, hosteļus vai cita veida naktsmājas; palikt pa nakti iespējams gandrīz vienalga kur, lai tik būtu iespējams novietot automašīnu
  • var ieekonomēt daudz finansiālo līdzekļu, īpaši tādās valstīs, kā Norvēģija
  • ir daudz lielāks stimuls piecelties agrāk no rīta, līdz ar to ceļojumā var redzēt un piedzīvot daudz vairāk; tāpat kā ir iemesls iet gulēt vēlāk un atkal gūt vairāk piedzīvojumu

Negatīvais

  • lai arī auto ir plašs, gulēšana tajā nav diezko ērta (es gan par to pārāk nesūdzējos, bet ilgstošam ceļojumam arī es neizvēlētos šādu variantu)
  • guļot automašīnā, tā diezgan ātri sasmok, jāizmanto ventilēšanas iespējas (tāpat kā teltīs)
  • reizēm tomēr ir diezgan grūti atrast piemērotu naktsvietu, īpaši lielāku pilsētu tuvumā, tomēr nenoliedzami vienkāršāk kā meklējot, kur pārnakšņot ar telti
  • nākas nosacīti ļaunprātīgi izmantot publiskās vai degvielas uzpildes stacijas tualetes, tomēr tā kā degviela jāpilda šā kā tā, tad varbūt tik ļaunprātīgi tas nemaz nav

Secinājumi

Pēc diviem aizvadītajiem ceļojumiem varu teikt, ka šāda veida ceļošanai nav ne vainas, bet tā tomēr neizrādījās tik aizraujoša un forša, kādu es to biju iztēlojies pirms tam. Īsiem ceļojumiem salīdzinoši netālu no mājvietas tas noteikti ir tieši laikā un nav jālauza galva par visu citu, bet, lai tādu izmantotu garākiem ceļojumiem, būtu tiešām sevi visu jānodod ceļošanai. Es nesaku, ka tas ir slikt, gluži otrādi, es pats tā kādreiz vēlētos izdarīt. Tomēr minivenu atdevām uz pārdošanu citu iemeslu dēļ, tāpēc pagaidām ar šādiem ceļojumiem iepauzēsim. Kārtīgāka minivena pielāgošana, izveidojot platformu gultai zem kuras varētu salikt citas mantas, kā arī nodalījumu izveide dažādām lietām noteikti būtu uzlabojusi pieredzi, bet to ņemšu vērā, ja kādreiz izdomāsim ko tādu atkārtot vēlreiz.

4 responses so far

European road trip

Mani vienmēr ir tirdījusi doma veikt tādu kārtīgu Eiropas apceļošanu ar auto. Tomēr vienmēr, kad apsēžos un iespējamajam maršrutam sarēķinu veicamos kilometrus, secinu, ka tas aizņemtu pārāk daudz laika. Tāds kārtīgs Eiropas mēroga road trip prasītu vismaz 8000km. Un tas ir tikai tīrais maršruts, kam klāt jāpierēķina savi 20%, lai nobrauktu nost no lielajiem ceļiem un apskatītu ieplānotos objektus, kā arī savu tiesu paņems nomaldīšanās no pareizā ceļa. Kopā sanāktu gandrīz vai desmit tūkstoši kilometru.  No personīgās pieredzes varu teikt, ka, lai izbaudītu ceļojumu un justos komfortabli, vairāk par 200km dienā braukt nav ieteicams. Un 10000 dalīti ar 200 veido apaļas piecdesmit dienas. Tāds būtu nepieciešamais laiks, lai, atklāti sakot, visai virspusēji apbraukātu vien aptuveni pusi Eiropas valstu. Un kamēr es neesmu piepildījis savu dzīves sapni un kļuvis pats savas laimes kalējs (nestrādājot The Man), tikmēr man 50 dienas nepārtraukta atvaļinājuma neredzēt kā savas ausis.

Tādas bija manas līdzšinējās pārdomas par šādu ceļojumu. Tomēr tad dzīve izstrādāja nelielu pārsteigumu un šī gada janvārī kā tādu Ziemassvētku/Jaungada pārsteigumu saņēmu īres līguma uzteikumu no dzīvokļa īpašnieka, no kura līdz šim bijām īrējuši dzīvokli Stokholmā. Jāizvācas bija līdz pirmajai aprīļa nedēļai. Intensīvas meklēšanas rezultātā atradām jauno mājvietu, tomēr tajā ievākties varējām vien no aprīļa beigām. Līdz ar to sanāca, ka gandrīz vai pusmēnesi bijām bez noteiktas dzīvesvietas. Un tā kā dzīvot viesnīcā tajā laikā vai meklēt pagaidu variantu, kas Stokholmā arī nav viegli, nevēlējāmies, tad izlēmām, ka šajā periodā varētu labāk paceļot, jo izdevumi sanāktu tikpat lieli, kā paliekot kādā lētā viesnīcā/hostelī. Pirmā doma bija doties uz sen iecerēto galamērķi – Norvēģiju, bet kā jau var noprast pēc virsraksta, izlēmām, ka šajā laikā Norvēģijā vēl ir pārāk auksts, tāpēc devāmies uz Eiropu. Par Eiropu to saukt varētu ļoti nosacīti, jo atkal jau ierobežotā laika dēļ tas bija vien ātrs izbrauciens caur Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju, Lietuvu un Latviju.

Kādam ceļš caur Vāciju un Poliju varētu šķist garlaicīgs, jo 90-tajos gados, kad ceļošana ar lidmašīnu vēl nebija tik pieejama, dodoties uz Eiropu, šis ceļš bija jāmēro ikreiz. Nenoliegšu, ka arī mani pašu mocīja līdzīgas pārdomas, bet tā kā deviņdesmitajos nebiju liels Eiropas apceļotājs un patiesībā vienīgā reize, kad mēroju šo ceļu, bija atdzenot sev automašīnu no Vācijas, tad tas mani pārāk neuztrauca.

Continue Reading »

4 responses so far

Azoru salas, 5. daļa (noslēdzošā)

Feb 05 2012 — Travel

Nu jau vairāk kā mēnesi šajā blogā ir bijis klusums. Neesmu pat pabeidzis iesākto Azoru salu ceļojuma aprakstu. Arvien biežāk gadās tā, ka pirms vēl esmu aprakstījis iepriekšējo ceļojumu, esmu jau devies nākamajā, un daži no ceļojumiem te savu dienasgaismu tā arī neierauga. Šoreiz tam bija diezgan attaisnojošs iemesls, jo bijām devušies savā līdz šim garākajā ceļojumā un personīgi es arī pirmo reizi pametu politiskās Eiropas kontinentu. Bijām uz mēnesi aizbraukuši uz ASV austrumu krastu – Floridu un Ņujorku. Par to gan jau arī tuvākajā (vai arī ne tik tuvā?) laikā uzrakstīšu. Ceļojuma aprakstus ir vērtīgi rakstīt ne tikai citiem, bet arī pašam sev, jo tagad, kad pagājuši jau vairāki mēneši kopš bijām Azoru salās, daudzi jo daudzi sīkumi jau ir aizmirsušies. Varbūt rakstīt ceļojuma aprakstu pa daļām nav nemaz tik laba ideja, varbūt jāapraksta viss uzreiz, bet tad var gadīties tik gari apraksti kā Madeira, kuru līdz galam, visdrīzāk, izlasa tikai retais. Varbūt vienkārši jāraksta par būtiskāko un sīkās detaļas jāmet ārā? Lai nu kā – aprakstu par Azoru salām esmu izlēmis pabeigt, lai varu turpināt blogā ar kaut ko svaigu.

Sestā diena

Sestajā ceļojuma dienā, 13. septembrī, devāmies uz salas ziemeļiem, pilsētu ar nosaukumu Ribeira Grande. No tās mērojamā attālumā atrodas dabīgi izveidojušies baseini, kuros ūdens ietek no karstajiem avotiem. Izkāpuši no autobusa, uzreiz devāmies uz informācijas centru, kas atradās turpat autoostas ēkā. Tur mūs sagaidīja, šķiet, laipnākā tūrisma informācijas centra darbiniece, kādu nācies sastapt. Viņa mums pastāstīja ne tikai par karstajiem baseiniem un kā līdz tiem nokļūt, bet arī par labākajiem skatu punktiem pilsētā, kurus dienas otrajā pusē arī apmeklējām. Pats ceļš līdz karstajiem baseiniem bija mērojams kājām un prasīja aptuveni stundu katrā virzienā. Jāiet bija pa asfaltētu vietējo ceļu, bet kā jau novērojām iepriekšējās dienās, nevienam pret to nekādi īpašie iebildumi neradās. Informācijas centra darbiniece jau mūs brīdināja, ka ūdens baseinā vairs nav tik silts kā kādreiz, lai neteiktu remdens, tāpēc lielas cerības uz to nelikām.

Ceļš uz mūsu mērķi, kā jau pie pārgājieniem pieradušiem cilvēkiem, mums nešķita ne garš, ne mokošs un, nokļuvuši galā, devāmies taisnā ceļā uz ūdens tilpni. Pretī mums nāca pāris cilvēki ar dvieļiem uz pleciem un slapjiem matiem, pēc kā secinājām, ka esam uz īstās takas un ka cilvēki šo baseinu tik tiešām vēl izmanto. Galā gan mūs sagaidīja pavisam cita aina – apkārt bija pāris cilvēki, bet baseinā – neviena. Nedaudz saminstinājāmies, bet nospriedām, ka neba velti esam šo ceļu mērojuši, un devāmies iekšā. Drīz pēc tam arī pārējie cilvēki sekoja mūsu piemēram. Ūdens nebija auksts, bet arī par karstu to nenosauksi. Atbilstošākais vārds laikam te būtu “mēreni silts”. Labākā vieta baseinā noteikti bija pie nelielā ūdenskrituma, kurš papildina baseinu ar ūdeni. Tas nāca pa tiešo no “remdenā” avota un tajā ūdens tik tiešām bija silts. Cilvēki uz maiņām izmantoja šo punktu, lai izbaudītu dabīgu pazemes ūdeņu masāžu pār saviem pleciem. Tas noteikti nebija ne tik komfortabli, ne silti kā dažā labā spa, bet tas bija kaut kas daudz vairāk – dabīgi izveidojusies vieta džungļu vidū. Visapkārt tiešām izskatījās kā džungļos, jo koki bija cieši viens pie otra saauguši un starp tiem vijās liānas vai tamlīdzīgi vīteņaugi.

Pavadījām tur aptuveni stundu. Redzējām atnākam un aizejam citus cilvēkus, tai skaitā kādu amerikāņu/portugāļu ģimenīti, kura par šo dabas veidojumu nebija pārāk lielā sajūsmā. Pēc peldes jutāmies pavisam svaigi un atvēsināti karstajā dienā, lai dotos atpakaļ uz Ribeira grande. Tur apskatījām pilsētu un uzkāpām arī uz vietējo izslavēto skatu punktu pilsētas ziemeļaustrumos. No tā varēja pārredzēt gan visu pilsētu, gan milzīgos viļņus, kas sitās pret klinšaino krastu.

Septītā diena – ceļš mājup

Pēdējā diena mūs sagaidīja ar nelielu pārsteigumu – lietu. Līdz šim visas iepriekšējās dienas bija trāpījušās vairāk vai mazāk sausas. Tā kā tūlīt jau plānojām doties projām, tad lietus mūs pārāk nesatrauca, ja nu vienīgi tas, ka ceļu uz lidostu mērojām kājām. Nokļuvām galā nedaudz salijuši, bet arī tas mums nespēja izbojāt garastāvokli par lieliski pavadīto nedēļu un pāragri beigušos ceļojumu. Azoru salās noteikti varētu pavadīt daudz vairāk laika, īpaši jau apceļojot arhipelāga pārējās salas. Iespēja, ka te atgriezīsimies, nav diez ko liela, bet ja tomēr tā notiks, tad daudz precīzāk zināsim, ko tieši te vēl neesam paspējuši apskatīt. Lidojums atpakaļceļā atkal bija ar vienu pieturu Gēteborgā un tad jau mūsu mājas – Stokholma. Laiks te, šķiet bija palicis vēl vēsāks. Nākamajā dienā atkal bija jāatgriežas ikdienas rutīnā un  jāķeras jau pie jaunu ceļojumu plānošanas.

 

No responses yet

Azoru salas, 4. daļa

Nov 12 2011 — Travel

Ceturtā diena

Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem. Daudz bagātīgāk apveltīta šajā sakarā ir Pico sala, kur pēc gides teiktā alu ir daudz vairāk kā ceļu uz salas. Gide bija jautra un ik pa laikam bārstīja šādus tādus jociņus, bet, kad uzzināja faktu, ka nākam no Latvijas, tad sāka šausmināties cik ļoti tālu tas esot. Blakus stāvošie somi droši vien bija pat nedaudz greizsirdīgi, jo patiesībā nāk no vēl tālākas valsts, tikai viņiem te neviens nepievērš tādu uzmanību kā mums.

Ejot pa pazemes ceļiem redzējām, ka lava aiz sevis ir atstājusi pēc izskata glumu pārklājumu uz akmeņiem. Skatoties, liekas, ka tie apsegti ar zīda drānu, bet patiesībā tā ir akmenscieta virsma. Bijām gan piekodināti ar rokām neko neaiztikt, tomēr ejot tiem garām, atturēties bija grūti. Tad gide izrādīja mums arī savu tā saukto “dārzu” – tie bija nedaudzie augi un saknes, kas mākslīgā apgaismojuma rezultātā bija sākušas augt pazemē. Šī iemesla dēļ, ejot prom, gaisma tur vienmēr tika izslēgta. Tūres beigās mums vēl piekodināja ierakstīties viesu grāmatā, jo mēs it kā esot te pirmie latvieši. Zinājām, protams, ka tā nav taisnība, bet šai gidei varbūt arī esam pirmie, tāpēc labprāt atstājām kādu liecību par sevi.

Continue Reading »

No responses yet