Archive for the 'Travel' category

Fotoaparāts ceļotājiem – Panasonic GM1

Nov 07 2015 — Photo, Travel

Līdz šim esmu bijis īpašnieks trim spoguļkamerām. Šobrīd īpašumā esošo Canon 6D uzskatu par savu galveno kameru, kuru vienmēr ņemu līdzi, ja nepieciešamas visaugstākās kvalitātes bildes un apstākļi atļauj. Arī iepriekšējās divas kameras bija Canon ražojumi – sāku ar Canon 400D, ko vēlāk nomainīju uz Canon 7D. Tomēr tiecoties pēc pilna izmēra matricas un salīdzinoši zema svara, nonācu pie jau minētā Canon 6D. Savā ziņā biju kļuvis par “sistēmas” vergu, jo jau ar pirmo fotoaparātu tika iegādāti Canon objektīvi, ko nevēlējos mainīt, tāpēc tajā brīdī citas “sistēmas” nemaz neapskatīju.

Tomēr neesmu no tiem cilvēkiem, kuri tikai akli iet uz priekšu, nepievēršot uzmanību attīstībai citā virzienā. Laikā, kad parādījās Micro Four Thirds bezspoguļu kameras (MILC), arī es iegādājos vienu no pirmajiem šāda tipa modeļiem – Olympys PEN E-P1. Kamera šķita interesanta ne tikai tās mazā svara un izmēra dēļ, bet arī retro izskats šķita saistošs. Bilžu kvalitāte, protams, neturēja līdzi toreiz īpašumā esošajam Canon 400D, tomēr ceļojumā aiz Ziemeļu polārā loka tā lieti noderēja, samazinot līdzi ņemamo mantu svaru. Tāpat ar to varēju uzfilmēt savu pirmo īsfilmu par šo 12 dienu garo pārgājienu.

Pēc kāda laika Panasonic un Olympus cīniņā iesaistījās arī trešais spēlētājs – Sony, tomēr viņš bija spēris soli uz priekšu, ievietojot praktiski tāda paša izmēra kamerā APS-C izmēra sensoru. No sākuma gan viņiem ar objektīvu izvēli bija pašvaki, jo tam bija speciāls savienojums, kas neatbilda ne lielajām Sony kamerām, ne MFT kamerām, bet ar laiku arī pieejamo obektīvu klāsts uzlabojās. Sapratu, ka no Olympus man bija laiks šķirties, un nomainīju to uz Sony NEX F3.

Pēdējos pāris gadus man kā standartkomplekts kalpojis tieši Canon 6D un Sony NEX F3. Sony bija ceļabiedrs tad, kad bija jātaupa uz līdzi ņemamo mantu svaru, piemēram, pārgājienā uz Kolorado upi, vai arī reizēs, kad tika apmeklēts kāds nedrošāks galamērķis, kā, piemēram, Kolumbija. Savukār Canon 6D tika ņemts līdzi visos pārējos gadījumos.

Nevaru teikt neko īpaši sliktu par Sony NEX, kas man visus šos gadus kalpojis godam. Ar to var uzņemt diezgan kvalitatīvas fotogrāfijas pat sliktā apgaismojumā un tā ir ērta rokā. Neredzēju nevienu būtisku iemeslu, kāpēc man šī kamera būtu jāmaina pret ko citu, līdz nesen manā redzeslokā nonāca Panasonic GM1.

Panasonic GM1

Gan krāsas, gan izmēra ziņā tā varētu sacensties ar biezpiena sieriņu kārums

Kas tad šai kamerai ir tāds īpašs? Panasonic saka, ka tā ir mazākā fotokamera ar maināmiem objektīviem. Manā skatījumā tas viennozīmīgi ir pluss, aplūkojot to kā savas otrās kameras variantu. Redzot bildes ar šo kameru internetā, bija diezgan grūti aptvert, cik patiesībā tā ir maza. Ieraugot to dzīvē, tā tāpat šķita mazāka nekā pirms tam iztēlojos, prātā nāca vārds niecīga. Grūti iedomāties, kā tik mazā kamerā Panasonic ir varējuši iedabūt tik lielu sensoru. Tomēr ne tikai pašas kameras izmērā ir spēks, Panasonic arī pamanījies izveidot supermazu sabīdāmo objektīvu, kurš pozitīvi novērtēts daudzos apskatos dēļ savām optiskajām īpašībām. Sony NEX objektīvs vien ir lielāks par visu GM1 ar savāztu objektīvu, par Sony korpusu nemaz nerunājot. Šo kameru tiešām var mierīgi ievietot bikšu vai jakas kabatā un tādu būtu grēks nenēsāt visur sev līdzi. Continue Reading »

No responses yet

Skrējiens pēc zelta uz Krētu

Okt 02 2015 — Travel

Augstākais lojalitātes līmenis kādā no trim aviosabiedrību aliansēm sniedz dažādas priekšrocības – pieeju laundžiem, bezmaksas vai papildus bagāžu, prioritāti dažādās rindās. Tomēr, lai šo statusu sasniegtu, nedaudz jāpacīnās. Zvaigžņu aliansē jeb Star Alliance visvieglāk augstāko (zelta) statusu bija un droši vien arī šobrīd ir sasniegt ar grieķu aviokompānijas Aegean programmu Miles+Bonus.

Sākotnēji, kad Aegean tikko pievienojās Star Alliance, zelta statuss bija praktiski mūžīgs, un, lai to sasniegtu, vajadzēja savākt tikai 20000 jūdžu. Turklāt pat pirmie divi tūkstoši, ko deva tikai par to, ka piereģistrējāties programmā, arī tika skaitīti kā statusa jūdzes, tātad realitātē bija nepieciešams savākt tikai 18000 jūdžu. Pēc tam pietika ieskaitīt tikai vienu lidojumu turpmāko 36 mēnešu laikā un statuss tika pagarināts atkal uz trim gadiem. Tomēr, kā dzīvē bieži nākas atskārst, arī mūžīgais ne vienmēr ir “mūžīgs”. Neviens gan arī nesolīja, ka šis statuss būs mūžīgs, jo teorētiski tas bija derīgs tikai trīs gadus un Aegean paturēja tiesības jebkurā brīdī izmainīt programmas noteikumus, ko viņi arī izdarīja 2014. gada nogalē.

Es ielēcu šajā “aizejošajā vilcienā” tieši gadu pirms programmas izmaiņām, tāpēc no šī “mūžīgā” statusa man sanāca vien čiks. Līdz ar Miles+Bonus programmas izmaiņām, statuss, līdzīgi kā citu aviokompāniju programmās, tagad ir derīgs tikai vienu gadu un katru gadu tam ir jāpārkvalificējas. Pēc jaunajiem noteikumiem, lai pirmo reizi kvalificētos, nepieciešams savākt vai nu 48000 jūdžu vai 24000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Šis četru lidojumu nosacījums bija interesants, jo lielākā daļa no līdzšinējiem zelta statusa īpašniekiem ne reizi nemaz nebija lidojuši ar Aegean vai pat bijuši Grieķijā. Savukārt, lai uzturētu zelta statusu (pagarinātu vēl par gadu), nepieciešams gadā savākt vai nu 24000 jūdžu vai 12000 jūdžu, ja nolido vismaz 4 lidojumus ar Aegean. Tātad sanāk, ka pārkvalificēties ir divreiz vieglāk nekā iegūt zelta līmeni pirmo reizi.

Līdz ar negatīvajām izmaiņām, klāt nāca arī šādi tādi bonusiņi zelta līmenim, no kuriem interesantākais man šķita 4 bezmaksas upgrade uz bisnesa klasi, lidojot ar Aegean. Ņemot vērā to, ka, lai pārkvalificētos zelta līmenim par zemākajām 12000 jūdzēm, nepieciešams nolidot tieši 4 lidojumus ar Aegean, likās, ka šo nevar neizmantot. Un tā kā no Stokholmas ir tiešais reiss uz Atēnām ar Aegean, tad nekur pat nenācās pozicionēties. Tika sakombinēts lidojumus uz kādu no lētākajiem galamērķiem Grieķijā, kur vēl nav būts, ar pārsēšanos Atēnās, un varējām doties ceļā. Šādi tiktu nolidoti divi lidojumi turp un divi atpakaļ jeb tieši četri nepieciešamie posmi. Vislabākais piedāvājums sanāca uz Haniju, Krētā. Izmantojot ExpertFlyer, tika noskaidrots, ka lidojumos tik tiešām ir pieejamas vietas upgrade-iem uz I klasi. Rezultātā tika iegādātas biļetes par 91 EUR no cilvēka. Ņemot vērā, ka tās uzreiz varējām upgrade-ot uz biznesa klasi, man tas nešķita nemaz tik slikts darījums. Tā kā Aegean nav bezmaksas telefona numura Eiropas klientu centros, caur Skype tika zvanīts uz ASV bezmaksas numuru. Tur, izstāstot savu bēdu, teica, ka diemžēl no ASV ofisa nevarēšot palīdzēt (ko es jau zināju), bet savienos mani ar Atēnu ofisu (ko es arī jau biju pirms tam noskaidrojis). Tā nu mani savienoja ar Atēnām (bez maksas, jo zvans tika veikts uz ASV bezmaksas numuru) un tur laipns aģents skaidrā angļu valodā uzreiz nokārtoja un izsniedza jaunās biļetes biznesa klasē.

Continue Reading »

No responses yet

Ceļojums uz Kolumbiju

Sep 04 2015 — Travel

Kolumbija par sevi bija radījusi iespaidu, kā nedroša valsts, kurā narkotiku karteļi nepārtraukti izrēķinās viens ar otru, savukārt tūristus parastos nolaupa vai aplaupa uz katra stūra visi, kuriem nav laika iesaistīties narkotiku karos. Tomēr pēc ceļojuma uz šo valsti, jāsaka gluži tāpat, kā Māra dzied astronautu dziesmā, ka “šeit sen jau nav, kā desmit gadus atpakaļ”! Patiesībā jau arī pirms biļešu iegādes zināju, ka tik traki nebūs, jo viens no bijušajiem kolēģiem bija no Kolumbijas un pastāstīja, ka tas stereotipiskais tēls, ko varam gūt, skatoties ziņas, ir ļoti nepatiess. Kolumbija ir pavisam normāla un pat droša valsts, ja vien pats ievēro normālus piesardzības pasākumus un nebāz degunu, kur nevajag. Ar normālajiem piesardzības pasākumiem bija domāts vilkt vienkāršas drēbes, kā dara arī vietējie, nestaigāt apkārt ar spoguļkameru kaklā un maku bikšu aizmugurējā kabatā (kaut gan pēc maniem novērojumiem, ļoti liela daļa kolumbiešu to nēsāja tieši tur). Ar deguna nebāšanu tur, kur nevajag, bija domāts nebraukt uz teritorijām, kurās tiek audzētas narkotikas un kuras ir FRAC jeb guerrillu kontrolē.

Bogota landscape

Bogota ar lietus mākoņiem tālumā

Papētot sīkāk, gan izrādās, ka situācija nav nemaz tik vienkārša, jo Kolumbijā jau no 1964. gada pastāv militārais konflikts. Lai arī tajā iesaistītas ļoti daudzas puses, pa lielam tur var izdalīt pašreizējo valdību un FARC. FARC it kā cīnās par nabadzīgo cilvēku tiesībām un komunismu, bet realitātē tie savu darbību nodrošina ar narkotiku ražošanu, tirdzniecību, kā arī cilvēku nolaupīšanu pret izpirkuma maksu. Tomēr pēdējos gados to ietekme un spēks ir krietni mazinājies, pa lielam skarot vairs tikai džungļu reģionus dienvidaustrumos, kuros tie slēpjas, Panamas pierobežu, pa kuru narkotikas tiek bīdītas tālak uz ziemeļiem, kā arī dažas piekrastes pilsētas valsts rietumos. Ar detalizētu drošo un nedrošo zonu karti var iepazīties te: https://www.gov.uk/foreign-travel-advice/colombia

Continue Reading »

One response so far

Pārgājiens Lielajā kanjonā uz Kolorado upi

Jūn 08 2015 — Hiking, Travel, Video

Nu jau būs pagājuši divi gadi kopš pirmo reizi apmeklējām ASV rietumkrastu. Neskatoties uz to, ka pēc šī ceļojuma apameklēta gan Jaunzēlande, gan Čīles Patagonija, tas vēl joprojām iespiedies atmiņā kā viens no visspilgtākajiem. Šo divu gadu laikā esam arī paspējuši tur argriezties vēl vienu reizi, redzot pilnīgi jaunas lietas un vietas, kas tika izlaistas pirmajā apmeklējumā. Nekādi gan nav sanācis uzrakstīt par visu ceļojumu kopumā, bet patiesībā tas bija tik notikumiem un iespaidiem pārpilns, ka par katru dienu būtu jāraksta atsevišķs ieraksts. Kaut kas ASV rietumu pusē ir tāds, kas vilina un vienlaicīgi sniedz gandarījumu. Dažādā daba ar daudzajiem kalniem un kanjoniem, kur atrodas arī lielākā daļa ASV nacionālo parku. Plašie un neapdzīvotie tuksneši, caur kuriem kā bultas taisni izšāvušies perfekti asfaltēti ceļi. Sanfrancisko pilsēta ar tās māksliniecisko vidi, kas tik ļoti kontrastē ar “betona” Losandželosu, kurā tiek uzņemta lielākā daļa mūsdienu populārā kino. Bet visvairāk laikam vilina neskaitāmās pārgājienu iespējas, ko tur var atrast. Pat dzīvojot tādā lielpilsētā kā Losandželosa, stundas brauciena attālumā ir ļoti daudz un dažādu kalnu taku, jo pati pilsēta ir kalnu grēdā ieskauta. Šis ieraksts būs par vienu ar iespaidiem bagātāko dienu šajā ceļojumā – pārgājienu Lielā kanjona nacionālajā parkā. Šīs dienas piedzīvojumus nofilmējām un beidzot tos esmu samontējis arī skatāmā video, kuru piedāvāju arī jums.

Pārgājienos visvairāk meklēju kādu izaicinājumu, mērķi. Visvienmuļākie liekas pārgājieni, kuros jebkurā brīdī var griezties atpakaļ un nav konkrēta mērķa, kas jāsasniedz. Tieši tāpēc parasti izvēlos tādus pārgājienus, kur vai nu jāuzkāpj kādā kalna virsotnē vai jānoiet no punkta A līdz punktam B vai arī tādus, kur pārgājiena galā ir kas īpašs, piemēram, skaists skats, ko nevar redzēt, nepieveicot taku pilnībā. Par sava veida izaicinājumu kļuva arī šis pārgājiens Lielajā kanjonā lejup uz Kolorado upi un atpakaļ. Bet pirms ķeros pie pārgājiena  apraksta, nedaudz jāieskicē vide ap Lielo kanjonu.

Lielais kanjons

Lielais kanjons

Lai arī Lielais kanjons atrodas tuksnesī, ziemā tajā var uznākt ne tikai sals, bet arī uzsnigt sniegs, jo šis tuksnesis atrodas uz Kolorado plato, kas ir aptuveni 2,5km virs jūras līmeņa. Tas ir augstāk nekā Zviedrijas augstākā virsotne. Braucot caur to ar auto, šis augstums nemaz nav tik acīmredzams, jo lielākoties visapkārt plešas vieni vienīgi līdzenumi, bet tas tikai tāpēc, ka šis ir arī viens no lielākajiem plato uz zemes – vairāk nekā piecas reizes lielāks par Latvijas teritoriju. Līdz ar to mānīgais līdzenums patiesībā ir līdzenums salīdzinoši augstu kalnu augstumā. Tuvojoties Lielajam kanjonam, ir grūti aptvert to skatu, kas redzams no kanjona malas. Dziļākajā vietā Kolorado upe izgrauzusies cauri daudzajiem iežu slāņiem 1857 metru dziļumā. Platākajā vietā attālums starp kanjona malām ir ap 29km. Līdz ar to, ja ir vēlme nokāpt lejup līdz Kolorado upei, var nākties mērot pusotru kilometru vertikālu kritumu un pēc tam arī kāpienu augšup. Milzīgā augstuma atšķirības dēļ, lejā pie Kolorado upes ir arī par aptuveni 10 grādiem siltāks nekā augšā pie kanjona malas.

Continue Reading »

6 responses so far

Panama

Okt 02 2014 — Travel

Panama – valsts, kas atdala Ziemeļameriku no Dienvidamerikas; un kopš 1914. gada, kad tika pabeigta Panamas kanāla izbūve, tā veic šo funkciju arī tīri burtiski. Šajā valstī viesojāmies pirmajā oktobra nedēļā, kas Centrālamerikā vēl joprojām skaitās lietus sezona. Tā kā Panama atrodas tropiskajā klimata joslā, uz 7. paralēles no Ekvatora, tad sausā sezona tur ilgst tikai nieka 3 mēnešus gadā, aptuveni no janvāra līdz aprīlim. Pirms brauciena, pētot laika ziņas, bijām sagatavojušies spēcīgām lietusgāzēm un tikai mazai kripatiņai saules, bet jau pirmajā dienā esot Panamā sanāca nedaudz saulē apdedzināties un arī turpmākajās dienas lietu varējām vērot tikai retumis. Izrādās slapjā sezona nebūt nenozīmē to, ka visu laiku līst lietus, patiesībā gandrīz katrs rīts līdz agrai pēcpusdienai lielākajā daļā Panamas ir saulains un tikai pēcpusdienā sāk apmākties, kad arī gadās stiprākas lietusgāzes, bet tās vairāk vērojamas valsts Karību jūras pusē. Tomēr relatīvais gaisa mitrums ir augsts visā Panamas teritorijā,  kas padarīja tur esošos 30 grādus, ko ikdienā varētu paciest tīri normāli, gandrīz neizturamus.

Panama nakti

Pirmais vakars Panamā

Lai nokļūtu Panamā, nākas veikt vairākus lidojumus, jo no Eiropas uz Panamu regulāri lido tikai divas aviosabiedrības – Iberia no Madrides un KLM no Amsterdamas. Mēs izvēlējāmies Iberia un lidojām uz Panamas starptautisko jeb Tocumen lidostu caur Madridi. Visi pārējie lidojumi uz Panamas lidostu pārsvarā ir no Dienvid-un Ziemeļamerikas. Lidojums no Madrides ilga aptuveni 10 stundas un diemžēl ne ar to jaunāko Iberia lidmašīnu. Nācās lidot ar veco Airbus A340-300, kuras Iberia sāka izmantot jau 1996. gadā. Rezultātā nebija pašam savas izklaides sistēmas krēslā. Tomēr tā kā galā bija plānots pavadīt tikai 6 dienas, tad ceļā vajadzēja labi izgulēties, ko arī centāmies darīt. Pozitīvs aspekts Iberia bija tāds, ka pat ekonomiskās klases pasažieriem tika piešķirti īsti metāla galda piederumi, kamēr visās citās līdz šim manis izmantotajās aviosabiedrībās tie bija vienreizējie plastmasas.

Ielidojām Panamā un uzreiz devāmies uz imigrācijas kontroli. Tā kā Latvijas pilsoņiem bez vīzas ir iespējams uzturēties Panamā līdz 6 mēnešiem, tad nekādu problēmu nebija. Tiesa imigrācijas darbiniece pajautāja, kā mūsu valsts nosaukums skan spāniski un pameklēja uzturēšanās noteikumus mūsu valstij, jo, acīmredzot, latvieši nav bieži viesi ieceļojošo tūristu sarakstā.

Pirms tam biju izpētījis, ka no lidostas, kas atrodas 20km attālumā no pilsētas, uz Panamu var aizbraukt ar vietējo autobusu un tas maksā tikai 25 centus, tomēr nekādas sīkākas detaļas atradis nebiju, kā vien norādes, ka, izejot no lidostas, jāiet pāri šosejai uz autobusa pieturu. Izgājuši no lidostas, neredzējām nekādu šoseju un īsti pat nebija kur aiziet, tomēr pēc brīža sekojām dažiem vietējiem, kas pa labi no lidostas izejas devās kādā šaurā ejā starp mājām. Izgājuši cauri šim “tunelim”, kam klāt nebija nekādu norāžu, devāmies tik tālāk, līdz nokļuvām pie autoceļa apļa, kurā bija autobusa pietura, tomēr vietējie spītīgi devās tālāk… mēs arī viņiem nopakaļ un drīz vien, šķērsojuši apli un vēl vienu ceļu, nonācām citā pieturā, kas arī izrādījās mums vajadzīgā. Angliski tur, protams, neviens nerunāja, un mūsu spāņu valodas zināšanas tajā brīdī aprobežojās vien ar lūdzu/paldies/tur/te/šito/to/cik maksā. Otra norāde, ko biju atradis internetā, bija tāda, ka uz autobusa jābūt rakstītam “VÍA ESPAÑA”. Tā ir viena no divām galvenajām ielām Panamas pilsētā un tas nozīmētu, ka autobuss ies caur centru. Nāca viens, otrs, trešais autobuss un beidzot arī mums nepieciešamais, kam virsū mainījās uzraksti “ALBROOK / VÍA ESPAÑA / TOCUMEN”. Tocumen bija pilsēta pie lidostas, kur atradāmies, Albrook bija milzīgs tirdzniecības centrs un lidosta Panamas iekšzemes lidojumiem, kas ir otrā pusē pilsētai, bet Via Espanha bija mums nepieciešamā centrālā iela. Spērāmies tik iekšā, bet nekur tālāk netikām, jo priekšā bija sistēma, ko varētu raksturot kā “Panamas E-talons”. Rādījām šoferim naudu, bet viņš tikai plātīja rokas un smaidīja. Arī neviens cits mums neko sīkāk paskaidrot nevarēja, tā nu nācās kāpt ārā. Gājām atpakaļ uz lidostu, kur noskaidrojām, ka “jā, ir tāda lieta, Panamas autobusos ir ieviesta MetroCard, kura maksā 2$ un tad viņu var uzpildīt, bet, diemžēl, nopirkt to var tikai pilsētā”. Tomēr nemetām plinti krūmos, apjautājām vēl pāris cilvēkus lidostā, kamēr atradās viens, kas mums pārdeva savu palietoto MetroCard, kurā vēl bija palikuši 50 centi, tieši tik, lai mēs abi varētu aizbraukt uz pilsētu. Pretstatā brauciens ar taksometru izmaksātu aptuveni 30$. Nu jau devāmies uz pieturu kā karaļi un kāpām iekšā jaunā, kondicionētā autobusā, kur nopīkstinājām savu Panamas etalonu un pēc brīža jau bijām ceļā uz centru.

Sievietes vietējos tradicionālajos tērpos pie kādas ofisu ēkas

Sievietes vietējos tradicionālajos tērpos pie kādas ofisu ēkas

Te laikam būtu vietā neliela atkāpe sakarā ar Panamas autobusiem. Jau kopš izseniem laikiem pa Panamu braukā autobusi, kurus vietējie sauc Diablo Rojo jeb sarkanais velns. Tie ir vecie, dzeltenie ASV skolas autobusi, tikai te viņi ir uztjūnēti, bieži ar paaugstinātu piekari, nokrāsoti grafiti stilā ar dažādiem zīmējumiem, apkarināti ar mirgojošām lampiņām un pat sirēnām vai lielām signāltaurēm, nereti katram no tiem ir savs vārds un pats autobuss ir tā īpašnieka lepnums. Tam visam pa virsu viņos gandrīz visu laiku skan paskaļa “tuc-tuc” stila mūzika. Tiem nav kondicioniera, tie brauc ar visiem logiem un bieži vien arī ar durvīm vaļā. Lai arī autobusi brauc pa konkrētiem maršrutiem, uz tiem nav skaidri norādīti nosaukumi, vien pieturā kāds pabāž galvu un nobļaujas uz kurieni iet konkrētais autobuss. Gadiem ilgi tie nodrošināja satiksmi Panamas pilsētā un pat ārpus tās, līdz valdība izlēma, ka tam jāpieliek punkts. Iemesli tam varētu būt vairāki – autobusi bieži vien nebija droši, lai ar tiem pārvietotos, un, ja pilsētas vadība gribēja atvērt jaunu maršrutu, tad parasti tam bija nepieciešams dot kukuļus, korupcija sita augstu vilni. Tāpēc valdība izlēma uztaisīt paši savu autobusu tīklu ar jauniem, kondicionētiem Volvo autobusiem, ar kuriem būtu drošāk pārvietoties un viņi varētu atvērt kādus maršrutus vien vēlētos. Tā tapa MetroBus. Sākotnēji tam uzlikts Diablo Rojo autobusiem līdzvērtīgs tarifs 25 centi par braucienu, bet tad, kad visi Diablo Rojo dabīgā kārtā izzudīs (ja tas notiks), tad tarifs tiks pacelts uz 45 centiem par braucienu. Ja brauciens sevī ietver maksas ceļu (uz autobusa būs rakstīts Corredor Norte vai Corredor Sur), tad cena par braucienu būs 1.25$. Mēs paši braucām tikai ar MetroBus, lai gan bija vilinājums izbraukt arī ar Diablo Rojo, tomēr tā īsti nesanāca un nebijām droši, vai tas ies mums nepieciešamajā maršrutā.

Brauciens uz pilsētu aizņēma apmēram stundu, un pa ceļam varējām vērot apkārtni. Izrādās, ka Panamā ir diezgan liela ASV ietekme. Ielas malās varēja redzēt ne tikai jau pierastos McDonalds un Burger King, bet arī tādas ASV raksturīgas ātro ēstuvju ķēdes, kā Wendy’s, Carl’s Jr. un citas. Un ne bez iemesla, jo 1903. gadā ASV palīdzēja Panamai atgūt neatkarību no Kolumbijas, kad tā vēl skaitījās Kolumbijas province. Un arī te meklējami savtīgi mērķi – pateicoties šai palīdzībai, Panama un ASV parakstīja vienošanos, kas ASV ļautu neierobežoti ilgi kontrolēt Panamas kanāla teritoriju. Panamas kanāls gan tad vēl nebija uzcelts, to bija sākuši celt franči, bet lielās projekta sarežģītības dēļ un tropisko slimību vajāti, tie bija atstājuši to novārtā. Pēc tam, kad ASV parakstīja vienošanos ar Panamu, tā samaksāja frančiem kompensāciju par padarīto darbu un paši turpināja kanāla tālāku izbūvi. Tas tika pabeigts 1914. gadā. Kanāla būvēšanas rezultātā tika izveidots tajā laikā lielākais mākslīgais ezers pasaulē – Gatunas ezers. Tas aiztaupīja diezgan lielus rakšanas darbus kanāla vidusdaļā. Tikai 1999. gadā kanāls tika nodots pilnīgā Panamas pārvaldībā. Kas interesanti, pēc kanāla pārņemšanas, tas kļuva daudz ienesīgāks un Panamieši ir uzsākuši platāka kanāla izbūvi paralēli esošajam, kas ļautu to šķērsot daudz lielākiem kuģiem.

Tilts pār Panamas kanālu - Bridge of the Americas

Tilts pār Panamas kanālu – Bridge of the Americas

Vēl kāda ietekme no ASV, kas ir saglabājusies līdz pat šodienai, ir valsts valūta. Jau kopš valsts dibināšanas, tajā tika ieviests Panamas balboa, kas darbojas paralēli ASV dolāram. Abas valūtas ir līdzvērtīgas gan norēķinos, gan savā vērtībā, tāpēc nebrīnieties, ja maksājot Panamā ar ASV dolāriem, jums tiks izdoti balboa un otrādi.

Ierodoties pilsētā, jau pirmajā vakarā mūs pārņēma zināms kultūršoks – no cilvēku daudzuma, nepārtrauktās automašīnu signalizēšanas un šķietamās dezorganizācijas. Līdz šim bija sanācis redzēt šādu haosu tikai filmās vai youtube video, bet laikam jau tas ir raksturīgi visām šāda veida pilsētām, īpaši tām, kas atrodas Āzijas pusē. Stop zīmes tur šķiet tikai kā ieteikums un pat sarkano gaismu šoferi ne vienmēr ievēro. Lai arī sākotnēji mašīnu signalizēšana likās nesakarīga, pēc laika jau sākām atpazīt ko nozīmē kurš signāls. Piemēram, divi īsi taurējieni parasti nozīmē, ka garām brauc brīvs taksometrs un viņš vienkārši uzsignalizē, lai pievērstu uzmanību, ja nu kāds vēlas kaut kur aizbraukt. Gājēju pārejas un pat zaļā gaisma gājēju luksoforā ir vienkārši jāaizmirst, vienkārši jāiet tur, kur vēlies nokļūt, un jāiekļaujas plūsmā. Mašīnas tevi apbrauks, varbūt arī uztaurēs, bet ne tāpēc, ka uz tevis dusmotos, drīzāk, lai padotu ziņu, ka viņi tevi redz, ka apbrauks, vai arī otrādi, nekusties, ja nē sabrauks, tos dažādos signālus īsti neatkodām, bet dzīvi vēl esam.

Jau lidojuma laikā lasījām, ka Panamā ir visvairāk debesskrāpju Centrālamerikā, tomēr, kad nokļuvām tur, tiem mūs tāpat izdevās pārsteigt. Šķiet nekļūdīšos, ja teikšu, ka to tur bija krietni vairāk nekā tādā ASV lielpilsētā kā Miami. Acīmredzot, finanšu operācijas tiešām viņiem ir liela biznesa niša.

Debesskrāpji mijas ar tukšām pļavām un necilām mājelēm

Debesskrāpji Panamā mijas ar tukšām pļavām un necilām mājelēm

Pēc nogurdinošā brauciena un pastaigas pirmajā vakarā, pārlaidām nakti viesnīcā, lai jau no rīta dotos uz Panamas pilsētas piekrasti. Tur viņi ir paveikuši kaut ko līdzīgu Ušakovam, tikai pavisam citā līmenī – izbūvējuši lielisku atpūtas joslu gar visu pilsētas piekrasti ar bērnu spēļu, basketbola un citiem sportu laukumiem, atpūtas soliņiem, veloceliņiem un visu, ko tik varētu vēlēties īstens rietumu civilizācijas pilsonis. Turklāt tas viss tiek uzturēts perfekti tīrs, ko nevarētu teikt par pārējām pilsētas ielām. To visu skatoties, likās, ka atrodamies nevis Centrālamerikā, bet kādā attīstītā ASV pilsētā, īpaši ar tur fonā esošajām svaigajām augstceltnēm. Ejot gar krastu rietumu dienvidrietumu virzienā, pamazām tuvojāmies Panamas vecpilsētai – Casco Antiguo, kur naktī drošības nolūkos iesaka nerādīties. Īsti nebija skaidrs, kas tur varētu būt tik nedrošs, bet, kad nokļuvām galā, tad sapratām, ka tur dzīvo ne tas labākais kontingents – starp vēsturiskajām celtnēm mijās daudzas diezgan nolaistas ēkas un arī grausti. Tā kā nākamais mērķis mums bija Ankonas kalns, no kura var pārredzēt visu pilsētu, tad, ejot pēc GPS, virzījāmies uz tā pusi. Šī, šķiet, bija lielākā mūsu ceļojuma kļūda, jo no naktī nedrošā rajonā vecpilsētā nokļuvām kādā pavisam drūmā un graustu pārpilnā rajonā – El Chorrillo. Papildus graustiem, nelāgu sajūtu radīja uz katra otrā stūra stāvošie policisti ar bruņu vestēm un automātiem. Ejot garām, viņi noskatījās uz mums tā, it kā mēs būtu iemaldījušies tur, kur neviens tūrists nekad savu kāju nav spēris. Kad bijām izgājuši jau gandrīz cauri visam rajonam, mums no aizmugures uzsauca viens vīrietis un gribēja uzsākt sarunu. Tā kā jutāmies ne pārāk omulīgi, tad no sākuma tēlojām, ka nedzirdam, bet viņš bija uzstājīgs un beigās arī mēs viņam atbildējām. Noskaidrojis, ka mēs nerunājam spāniski, viņš centās mums izskaidrot, ka atrodamies tur, kur pat dienā mums nebūtu jāatrodas. Īsumā tas skanēja tā – “muchas thieves, kill you!!!”. Viņš parādīja tuvāko virzienu, lai tiktu ārā no šī rajona, un teica, lai pasteidzamies. Grūti spriest, cik drošs vai nedrošs bija šis rajons, jo lielāko tā daļu izgājām cauri ar fotokameru kaklā, tomēr vēlāk palasot informāciju internetā, noskaidrojām, ka tur ir gadījušies visādi nelāgi atgadījumi, īpaši naktī, kad tur nav pat ielu apgaismojuma.

Debesskrāpji Panamā

Skats no Ankonas kalna

Pa dažādiem apvedceļiem nokļuvām Ankonas kalna galā īsi pirms debesis bija pavisam apmākušās, un paspējām vēl izbaudīt skatu pāri pilsētai. Tālāk jau mērojām atkal garo ceļu lejup un uz centru, pa ceļam noejot kādu posmiņu arī pa piekrasti. Gan piekrastē, gan vecpilsētā ir iespējams nobaudīt kādu tradicionālu panamiešu dzērienu – raspao jeb icecone/snowcone/shaved ice. Lai to atrastu jāmeklē kāds no panamiešu vīriņiem, kurš braukās apkārt ar nerūsējošā tērauda ratiņiem, kurā būs sakrauti dažādu krāsu sīrupi. Ja gribēsiet nobaudīt šo dzērienu, tad viņš nocels nerūsējošā tērauda vāku, kam apakšā būs milzīgs ledus klucis. Tad viņš paņems tādu kā ēveli, kurai augšā ir uzlikta papīra glāzīte un sāks ēvelēt ledus kluci. Rezultātā glāzīte būs pilna ar ļoti sīki sasmalcinātu ledu. Tam pāri tiks pārliets sīrups pēc jūsu izvēles un nedaudz kondensētā piena. Ļoti garšīgs un veldzējošs, īpaši Panamas tropiskajā klimatā.

Ice cone tirgotājs gatavo kārtējo dzērienu

Ice cone tirgotājs gatavo kārtējo dzērienu

Ar to gan mūsu piedzīvojumi tikai sākās. Vakarā mums bija rezervēta nomas mašīna. Aizgājām un noformējām papīrus. Pulkstenis rādīja jau seši vakarā, kad dabūjām savu Kio Rio, un pagāja aptuveni stunda trakajā Panamas satiksmē, kamēr tikām ārā no pilsētas. Internetā gan neiesaka pašam braukt ar auto pa Panamas pilsētu, bet mums nelikās tik traki, dabūjām nedaudz arī pataurēt, daži arī mūs nedaudz aptaurēja. Ja pa dienu policistus ar automātiem redzējām tikai sliktajā rajonā, tad vakarpusē, kad palika tumšs, tādus redzējām arī šosejas malā, braucot ārpus pilsētas. Ap astoņiem bijām jau gabaliņu aiz Panamas kanāla un piestājām palielā tirdzniecības centrā, kas saucas Westland Mall. Tur paēdām vakariņas  vienā no food court ēstuvēm. Tajā brīdī sajutāmies kā esot ASV, ja neskaita kārtējos policistus ik uz stūra arī pašā lielveikalā.Tā kā jet lag darīja savu, tad pārāk daudz nevarējām nobraukt un ap pusnakti izlēmām piestāt kādā benzīntankā, lai uz pusstundiņu nosnaustos. Labi, ka nerezervējām viesnīcu tai naktij, jo sapratām, ka tāpat nebūtu pēc Google aprēķiniem nobraukuši 500km lielo attālumu līdz nākamajai pilsētai, kur plānojām palikt. Pēc pusstundas cēlāmies augšā un turpinājām ceļu. Pa priekšu neizturami lēni vilkās viens neaudz apskrāpēts pikaps, tāpēc to apdzinām, bet uzreiz pēc tam priekšā bija izveidojies neliels sastrēgums, kas likās dīvaini, jo bija nakts vidus un bijām jau ārpus Panamas pilsētas. Tomēr jau pēc brīža sapratām, kas par lietu – policija bija uztaisījusi kontrolposteni un apturēja visas automašīnas pēc kārtas. Neko ļaunu nenojauzdams, iedevu tiesības policistei. Viņa jautāja spāniski, vai tās esot manas tiesības, ko es nesapratu, bet Valda atbildēja, ka “si, si”. Tad viņa prasīja kaut ko, ko mēs abi nesapratām, kam sekoja jautājums, vai mēs runājam spāniski. Es teicu, ka nē. Tad viņa pagriezās un kaut ko nobļāvās, ka es nerunājot spāniski un ar roku māja, lai es braucu uz priekšu. Lēnām turpināju virzīties uz priekšu, bet nebiju nobraucis pat 10 metrus, kad no aizmugures skaļi sāka taurēt pikaps, kuru biju pirms tam apdzinis, un aiznesās mums garām. Es sabremzēju un apstājos, domāju, ka varbūt viņam nepatīk, ka es tik lēnu braucu, bet pikaps arī apstājās aptuveni 20 metrus mums priekšā un pa logu māja ar roku, lai braucam pie viņa. Bet tiklīdz es piebraucu pie pikapa, tā no viņa izlēca 4 vīri, no kuriem divi bija ar automātiem, aplenca mašīnu un prasīja, vai es runāju spāniski. Izrādās, tie bija policisti netrafarētā mašīnā. Tālāk viņi man lūdza atvērt bagāžnieku. Tā kā mūsu ekselentā Kio Rio bija bez visādām fīčām, tad bagāžnieku varēja atslēgt tikai ar atslēgām. Es, nervozēdams, mēģināju dabūt atslēgas ārā no aizdedzes, bet tās bija iestrēgušas. Policisti arī sāka nedaudz nervozēt, bet kaut kā es tās atslēgas ārā dabūju. Aizgāju, atslēdzu pilnīgi tukšo bagāžnieku, kuru viņi kārtīgi izpētīja un tad ar zīmju valodu kaut kā lika nojaust, ka grib zināt manu galamērķi. Pateicu vienu pilsētu pa ceļam uz dullo, jo viesnīca mums nebija rezervēta. Pēc tā viņi mūs palaida un varējām doties tālāk. Laikam jau narkotiku ceļš te tiek gana strikti kontrolēts.

Panamas ceļu sistēmu varētu raksturot kā zivs asaku – tās mugurkauls ir Pan-American highway, kas stiepjas caur gandrīz visu Panamu un pārējie ceļi ir kā mazās asakas, tāpēc visi, kas vēlas izbraukt cauri Panamai, tāpat brauks pa vienu galveno šoseju, ko policijai ir diezgan viegli izkontrolēt. Kas vēl interesanti – vienīgā vieta, kur Pan-American highway pārtrūkst ir starp Panamu un Kolumbiju, tur nav neviena autoceļa, bet ir dažādas purva takas, kuras izmanto narkotiku pārvadātāji, tāpēc šo rajonu labāk nav ieteicams apmeklēt.

Pēc vēl pāris snaudieniem un vēl viena, šoreiz pastāvīga, policijas kontrolposteņa apmeklējuma, ap rīta pusi bijām nonākuši otrā lielākajā Panamas pilsētā David. Tur iestiprinājāmies ar brokastīm un devāmies tālāk uz mūsu dienas galamērķi – ciematiņu Boquete. Šī vieta un viss reģions ir Panamas maizes klēts, jo tajā notiek lielākā daļa lauksaimniecības, galvenokārt, kafijas audzēšana. No turienes arī nāk otra pasaulē dārgākā kafija Hacienda La Esmeralda, kas maksā aptuveni 100 Ls kilogramā. Dārgāka ir tikai indonēziešu kafija Kopi Luwak, ko apēdis un izkakājis luvaks.

Skats pāri Boquete ciematam

Skats pāri Boquete ciematam

Tā kā iebraucām tur tikai rīta pusē, tad bija skaidrs, ka Baru vulkānā neuzkāpsim. Patiesībā labi, ka nemaz nemēģinājām, jo, kā no vietējiem noskaidrojām, tad vulkāns nav mākoņos tikai sausajā sezonā. Bet tad, kad tas ir mākoņos, tad tajā kāpt nav vērts, jo visa kāpiena mērķis ir redzēt gan Atlantijas,  gan Kluso okeānu no viena skatu punkta. Tā vietā dodamies uz Quetzal taku Baru vulkāna nacionālajā parkā. Ieeja parkā (pēc Panamas standartiem) ir dārga un no iebraucējiem tiek prasīti 5$ par cilvēku (vietējiem – 3$). Šī varētu būt otra muļķīgākā lieta, ko ceļojuma laikā izdarījām. Pirmkārt, brauciens uz šejieni un atpakaļ prasīja veselu dienu, otrkārt, vulkānā, kas bija galvenais Boquete apmeklēšanas mēŗķis, tā arī neuzkāpām, treškārt, arī Quetzal putns, kas sastopams tikai Panamā, parasti ir redzams tikai sausajā sezonā. Respektīvi nostaigājām pa slapjo un lietaino tropu mežu par pieciem dolāriem, tā arī neko īsti neredzējuši.

Valda maskējas Panamas džungļos

Valda maskējas Panamas džungļos

Nākamajā dienā braucām jau atceļā uz Panamas pusi, bet šoreiz ceļš bija sadalīts divās daļās. Pa vidu palikām mazā ciematiņā, kurš saucās Santa Fe, vienā no asakas ceļa galiem, tikai 30km no Karību jūras līča. Ceļš uz Santa Fe gāja pa ļoti skaistiem kalnu ceļiem un pats ciemats atradās pie nacionālā parka robežas. Pa ceļu mums ilgāku laiku pa priekšu salīdzinoši lēnu brauca kāda automašīna. Kādu laiku sekojām tai nopakaļ, bet pēc laika tomēr neizturējām un apdzinām. Ieradāmies mūsu viesnīcā, bet vienīgais tur sastopamais cilvēks bija dārznieks, kurš ne vārda nerunāja angliski. Kamēr mēs aptuveni 15 minūtes centāmies viņam izstāstīt, ka mums ir rezervācija viesnīcā, tikmēr ieradās arī automašīna, kuru pirms brīža apdzinām. Izrādās tie bija viesnīcas īpašnieki – amerikāne un vietējais panamietis, kuri iepazinušies ASV, bet pārcēlušies uz dzīvi Panamā, lai attīstītu ekotūrismu. Viesnīca bija ļoti maziņa un viņu pašu rokām (vai vismaz vadībā) celta. Katram tās numuriņam bija sava maza terasīte ar skatu uz blakus esošajiem kalniem, kurā no rīta tika pasniegtas individuāli sagatavotas brokastis.

Brokastis viesnīcā ar skatu uz kalniem

Brokastis viesnīcā ar skatu uz kalniem

Ja būtu zinājuši, cik viesmīlīga uzņemšana ir šajā viesnīcā un cik jauka atmosfēra un klusums valda šajā ciemā, noteikti būtu ieplānojuši tur palikt vairāk kā vienu nakti un devušies vairākās dabas takās, kas atrodamas tuvējā apkārtnē.

Interesantas sanāca vakariņas, jo Sante Fe ciematiņā nav gandrīz nevienas vietas, kur paēst. Pie viesnīcas īpašniekiem noskaidrojām, kura būtu labākā vieta, kur ieturēties, un pēc viņu norādēm devāmies ceļā. Galā nonācām pie kādas salmu nojumes, kur dega blāva gaisma, divi vietējie malkoja aliņu un skanēja panamiešu mūzika. Ļoti vietēja atmosfēra, no malas būtu grūti pat pateikt, ka tā bija ēstuve. Mūs uzreiz laipni piesēdināja pie galdiņa, bet nebija nekādas ēdienkartes, vien jautājums – ko ēdīsiet, piedāvājumā vista, liellops vai garneles. Ar salātiem bija tā – “jā” vai “nē”. Nu un kaut kādas piedevas varēja izvēlēties – kartupeļus vai platano. Tā nu mēs paēdām vakariņas, kuras laikam bija visā ceļojumā vislētākās, 12$ par abiem, ieskaitot vienu alus pudeli pa 32 santīmiem un bezalkoholisko dzērienu pa 30 santīmiem :)

Saulriets ar skatu uz Panamas ostu

Saulriets pēdējā vakarā ar skatu uz Panamas ostu

Atlikušās dienas pavadījām ceļā uz Panamas pilsētu un pašā Panamā, bet nekas tik ekstrēms vai gara apraksta vērts vairs nenotika. Vienkārši izbaudījām pludmali, karsto laiku, dažādo kultūru un lieliskos panamiešu ēdienus. Ceļojums noteikti bija pārāk īss, bet tas mums bija skaidrs vēl pirms paša brauciena. Apstākļus spiests, diemžēl, šoreiz nevarēju ceļojumu izvērst garāku.

One response so far