Archive for the 'Video' category

Pārgājiens Lielajā kanjonā uz Kolorado upi

Jūn 08 2015 — Hiking, Travel, Video

Nu jau būs pagājuši divi gadi kopš pirmo reizi apmeklējām ASV rietumkrastu. Neskatoties uz to, ka pēc šī ceļojuma apameklēta gan Jaunzēlande, gan Čīles Patagonija, tas vēl joprojām iespiedies atmiņā kā viens no visspilgtākajiem. Šo divu gadu laikā esam arī paspējuši tur argriezties vēl vienu reizi, redzot pilnīgi jaunas lietas un vietas, kas tika izlaistas pirmajā apmeklējumā. Nekādi gan nav sanācis uzrakstīt par visu ceļojumu kopumā, bet patiesībā tas bija tik notikumiem un iespaidiem pārpilns, ka par katru dienu būtu jāraksta atsevišķs ieraksts. Kaut kas ASV rietumu pusē ir tāds, kas vilina un vienlaicīgi sniedz gandarījumu. Dažādā daba ar daudzajiem kalniem un kanjoniem, kur atrodas arī lielākā daļa ASV nacionālo parku. Plašie un neapdzīvotie tuksneši, caur kuriem kā bultas taisni izšāvušies perfekti asfaltēti ceļi. Sanfrancisko pilsēta ar tās māksliniecisko vidi, kas tik ļoti kontrastē ar “betona” Losandželosu, kurā tiek uzņemta lielākā daļa mūsdienu populārā kino. Bet visvairāk laikam vilina neskaitāmās pārgājienu iespējas, ko tur var atrast. Pat dzīvojot tādā lielpilsētā kā Losandželosa, stundas brauciena attālumā ir ļoti daudz un dažādu kalnu taku, jo pati pilsēta ir kalnu grēdā ieskauta. Šis ieraksts būs par vienu ar iespaidiem bagātāko dienu šajā ceļojumā – pārgājienu Lielā kanjona nacionālajā parkā. Šīs dienas piedzīvojumus nofilmējām un beidzot tos esmu samontējis arī skatāmā video, kuru piedāvāju arī jums.

Pārgājienos visvairāk meklēju kādu izaicinājumu, mērķi. Visvienmuļākie liekas pārgājieni, kuros jebkurā brīdī var griezties atpakaļ un nav konkrēta mērķa, kas jāsasniedz. Tieši tāpēc parasti izvēlos tādus pārgājienus, kur vai nu jāuzkāpj kādā kalna virsotnē vai jānoiet no punkta A līdz punktam B vai arī tādus, kur pārgājiena galā ir kas īpašs, piemēram, skaists skats, ko nevar redzēt, nepieveicot taku pilnībā. Par sava veida izaicinājumu kļuva arī šis pārgājiens Lielajā kanjonā lejup uz Kolorado upi un atpakaļ. Bet pirms ķeros pie pārgājiena  apraksta, nedaudz jāieskicē vide ap Lielo kanjonu.

Lielais kanjons

Lielais kanjons

Lai arī Lielais kanjons atrodas tuksnesī, ziemā tajā var uznākt ne tikai sals, bet arī uzsnigt sniegs, jo šis tuksnesis atrodas uz Kolorado plato, kas ir aptuveni 2,5km virs jūras līmeņa. Tas ir augstāk nekā Zviedrijas augstākā virsotne. Braucot caur to ar auto, šis augstums nemaz nav tik acīmredzams, jo lielākoties visapkārt plešas vieni vienīgi līdzenumi, bet tas tikai tāpēc, ka šis ir arī viens no lielākajiem plato uz zemes – vairāk nekā piecas reizes lielāks par Latvijas teritoriju. Līdz ar to mānīgais līdzenums patiesībā ir līdzenums salīdzinoši augstu kalnu augstumā. Tuvojoties Lielajam kanjonam, ir grūti aptvert to skatu, kas redzams no kanjona malas. Dziļākajā vietā Kolorado upe izgrauzusies cauri daudzajiem iežu slāņiem 1857 metru dziļumā. Platākajā vietā attālums starp kanjona malām ir ap 29km. Līdz ar to, ja ir vēlme nokāpt lejup līdz Kolorado upei, var nākties mērot pusotru kilometru vertikālu kritumu un pēc tam arī kāpienu augšup. Milzīgā augstuma atšķirības dēļ, lejā pie Kolorado upes ir arī par aptuveni 10 grādiem siltāks nekā augšā pie kanjona malas.

Continue Reading »

6 responses so far

I Shouldn’t Be Alive

Okt 20 2010 — Video

Noskatījos visas trīs pagaidām iznākušās Discovery raidījumu cikla I Shouldn’t Be Alive sezonas. Šis, atšķirībā no, piemēram, Survivor, nav dokumentāls raidījumu cikls, lai arī balstīts uz patiesiem notikumiem. Es pat teiktu, ka tas ir vairāk nekā tikai balstīts uz patiesiem notikumiem, jo tie tiek diezgan precīzi rekonstruēti no patieso varoņu atstāstiem. Viņi arī tiek intervēti raidījuma laikā un darbojas tā aizkadrā, kamēr notikušais tiek uzfilmēts ar aktieru palīdzību.

Katrs raidījums ir veidots par kādu atgadījumu cilvēku dzīvē, kur pēc dabas likumiem un varbūtību teorijām, cilvēkiem visticamāk bija jāaiziet bojā, tomēr viņi izdzīvoja. Raidījuma sākumā vienmēr skatījos, vai aizkadrā intervēto cilvēku skaits saskan ar notikušā piedzīvojušo cilvēku skaitu. Tas savā ziņā bija garants, ka visi cilvēki izdzīvos. Vissmagākā bija pati pirmā sērija, kad gandrīz vai izlēmu pārtraukt šī raidījuma skatīšanos, tomēr saņēmos un noskatījos vēl pāris sērijas, kas mainīja manas domas.

Ja arī cilvēki šajos atgadījumos izdzīvo, viņi ne vienmēr tiek sveikā cauri. Tomēr visvairāk mani pozitīvi pārsteidza fakts, ka, lai arī guvuši neatgriezenisku garīgu un fizisku traumu, viņi ir spējuši saglabāt vai pat uzlabot savu dzīvesprieku un ka šobrīd viņi patiesi spēj novērtēt dzīves vērtību. Piemēram, cilvēks, kurš bija zaudējis kāju no apsaldēšanās kalnos, vēl joprojām turpina nodarboties ar kalnos kāpšanu un ir pat noskrējis maratonu.

Interesants bija arī fakts, ka lielākā daļa lietu, ko viņi darīja, kad iekļuva kādā nelaimē, patiesībā bija kaut kas interesants un aizraujošs, un tikai nepilnīgas sagatavotības vai nelabvēlīgu sakritību rezultātā, viņus piemeklēja kāda liksta. Varbūt izklausās pretrunīgi, bet arī es gribētu darīt lielāko daļu no tā, ko centās paveikt varoņi šajos raidījumos. Varbūt šo raidījumu noskatīšanās liks man pienācīgi sagatavoties un mācīties no viņu kļūdām, bet varbūt saprast, kā izkļūt no šādām situācijām un nenonākt tādās pirmām kārtām.

Pēdējā trešās sezonas sērija tika pārraidīta 2006. gadā, tomēr izskatās, ka nākamā gada janvārī, pēc četru gadu pārtraukuma, raidījums plāno atgriezties. Gaidīšu!

One response so far

Masta nocelšana

Okt 17 2010 — Life, Photo, Video

Beidzoties burāšanas sezonai, palīdzējām draugu jahtai nocelt mastu un sagatavot to ziemošanai. Zviedrijā tā ir ikgadēja procedūra pirms aukstā laika iestāšanās – tiek nocelts masts un pati jahta tiek izcelta krastā, jo ziemas laikā ūdens aizsalst un var nopietni pabojāt jahtu. Savukārt, iestājoties pavasarim tiek darīts pretējais – jahta tiek iecelta ūdenī un tai tiek uzlikts masts, un tā tas atkārtojas no gada uz gadu, pa vidam arī pārklājot jahtu ar svaigas krāsas un citu aizsarglīdzekļu kārtu. Lai arī Zviedrijā pretstatā dienvideiropas valstīm sezona ilgst tikai pusgadu, tomēr daudzie salu arhipelāgi nodrošina pietiekamu burāšanas baudījumu, lai jahtas te būtu pat ļoti populāras. Stokholmā ik uz soļa var redzēt kādu jahtklubu ar savu piestātni Mälaren ezera vai arhipelāga jūras daļas krastos. Tā kā bijām pieci, tad masta nocelšana tāds sīkums vien bija. Pagāšgad viņi to nocēla divatā, tāpēc šogad jo īpaši spēja novērtēt pārējās palīdzīgās rokas. Uzņemot kadrus ik pēc 5 sekundēm, izveidoju arī īsu video ar notikušo.

Takedown of the mast from Andris Liedskalnins on Vimeo.

3 responses so far