Archive for the 'Photo' category

Fotoaparāts ceļotājiem – Panasonic GM1

Nov 07 2015 — Photo, Travel

Līdz šim esmu bijis īpašnieks trim spoguļkamerām. Šobrīd īpašumā esošo Canon 6D uzskatu par savu galveno kameru, kuru vienmēr ņemu līdzi, ja nepieciešamas visaugstākās kvalitātes bildes un apstākļi atļauj. Arī iepriekšējās divas kameras bija Canon ražojumi – sāku ar Canon 400D, ko vēlāk nomainīju uz Canon 7D. Tomēr tiecoties pēc pilna izmēra matricas un salīdzinoši zema svara, nonācu pie jau minētā Canon 6D. Savā ziņā biju kļuvis par “sistēmas” vergu, jo jau ar pirmo fotoaparātu tika iegādāti Canon objektīvi, ko nevēlējos mainīt, tāpēc tajā brīdī citas “sistēmas” nemaz neapskatīju.

Tomēr neesmu no tiem cilvēkiem, kuri tikai akli iet uz priekšu, nepievēršot uzmanību attīstībai citā virzienā. Laikā, kad parādījās Micro Four Thirds bezspoguļu kameras (MILC), arī es iegādājos vienu no pirmajiem šāda tipa modeļiem – Olympys PEN E-P1. Kamera šķita interesanta ne tikai tās mazā svara un izmēra dēļ, bet arī retro izskats šķita saistošs. Bilžu kvalitāte, protams, neturēja līdzi toreiz īpašumā esošajam Canon 400D, tomēr ceļojumā aiz Ziemeļu polārā loka tā lieti noderēja, samazinot līdzi ņemamo mantu svaru. Tāpat ar to varēju uzfilmēt savu pirmo īsfilmu par šo 12 dienu garo pārgājienu.

Pēc kāda laika Panasonic un Olympus cīniņā iesaistījās arī trešais spēlētājs – Sony, tomēr viņš bija spēris soli uz priekšu, ievietojot praktiski tāda paša izmēra kamerā APS-C izmēra sensoru. No sākuma gan viņiem ar objektīvu izvēli bija pašvaki, jo tam bija speciāls savienojums, kas neatbilda ne lielajām Sony kamerām, ne MFT kamerām, bet ar laiku arī pieejamo obektīvu klāsts uzlabojās. Sapratu, ka no Olympus man bija laiks šķirties, un nomainīju to uz Sony NEX F3.

Pēdējos pāris gadus man kā standartkomplekts kalpojis tieši Canon 6D un Sony NEX F3. Sony bija ceļabiedrs tad, kad bija jātaupa uz līdzi ņemamo mantu svaru, piemēram, pārgājienā uz Kolorado upi, vai arī reizēs, kad tika apmeklēts kāds nedrošāks galamērķis, kā, piemēram, Kolumbija. Savukār Canon 6D tika ņemts līdzi visos pārējos gadījumos.

Nevaru teikt neko īpaši sliktu par Sony NEX, kas man visus šos gadus kalpojis godam. Ar to var uzņemt diezgan kvalitatīvas fotogrāfijas pat sliktā apgaismojumā un tā ir ērta rokā. Neredzēju nevienu būtisku iemeslu, kāpēc man šī kamera būtu jāmaina pret ko citu, līdz nesen manā redzeslokā nonāca Panasonic GM1.

Panasonic GM1

Gan krāsas, gan izmēra ziņā tā varētu sacensties ar biezpiena sieriņu kārums

Kas tad šai kamerai ir tāds īpašs? Panasonic saka, ka tā ir mazākā fotokamera ar maināmiem objektīviem. Manā skatījumā tas viennozīmīgi ir pluss, aplūkojot to kā savas otrās kameras variantu. Redzot bildes ar šo kameru internetā, bija diezgan grūti aptvert, cik patiesībā tā ir maza. Ieraugot to dzīvē, tā tāpat šķita mazāka nekā pirms tam iztēlojos, prātā nāca vārds niecīga. Grūti iedomāties, kā tik mazā kamerā Panasonic ir varējuši iedabūt tik lielu sensoru. Tomēr ne tikai pašas kameras izmērā ir spēks, Panasonic arī pamanījies izveidot supermazu sabīdāmo objektīvu, kurš pozitīvi novērtēts daudzos apskatos dēļ savām optiskajām īpašībām. Sony NEX objektīvs vien ir lielāks par visu GM1 ar savāztu objektīvu, par Sony korpusu nemaz nerunājot. Šo kameru tiešām var mierīgi ievietot bikšu vai jakas kabatā un tādu būtu grēks nenēsāt visur sev līdzi. Continue Reading »

No responses yet

Kā pārbaudīt, vai atmiņas karte ir viltota?

Apr 17 2014 — Gadgets, Photo

Mūsdienās ļoti daudzas ierīces ir aprīkotas ar iespēju tajās ievietot papildus atmiņas karti. Par Apple ierīcēm es, protams, šajā gadījumā nerunāju, bet citu ražotāju mobilajiem telefoniem un fotokamerām tāda iespēja, es pat teiktu – nepieciešamība, pastāv. Vispopulārākās šobrīd ir SD (Secure Digital) kartes visos to iespējamos formātos (SD, miniSD, microSD). Fotogrāfiem kādu laiku atpakaļ aktuālas bija arī CF (Compact Flash) kartes, bet arvien vairāk un vairāk jaunie fotoaparātu modeļi tiek aprīkoti tikai ar SD karšu ievietošanas iespēju. Rezultātā atmiņas karšu tirgus ir tik ļoti koncentrēts uz SD kartēm, ka to tirgus apjoms 2018. gadā varētu sasniegt 21.3 miljardus ASV dolāru.

Un tur, kur ir plašs pieprasījums, rodas arī vieglas peļņas kārotāji, šajā gadījumā ķīnieši, kuri ir gatavi štancēt atmiņas kartes jebkādos izmēros ar jebkādu firmu logo uz tām. Principā man nav problēmu ar to, ka ķīnieši ražo atmiņas karšu kopijas. Es zinu, ka ir tādi, kas zvēr pie SanDisk Extreme IX Pro UHS-II Ultra Extra Speed kartēm un arī pats tādas esmu lietojis, tomēr ar laiku savu izvēli esmu mainījis par labu daudz lētākām, bet, manuprāt, ne tik ļoti sliktākām citu ražotāju atmiņas kartēm. Piemēram, Samsung, savām kartēm dod mūža garantiju un sola, ka tās esot gan triecien, gan mitrumizturīgas. Līdz šim tās mani nav pievīlušas. Un, ja ķīnieši var uzražot kaut ko vēl lētāku, bet specifikācijai atbilstošu, tad kāpēc gan nelietot arī tādas kartes. Skaidrs, ka pie iespējamiem datu bojājumiem šādas kartes nederēs cilvēkiem, kuriem fotografēšana ir maizes darbs un zaudētais kadrs varētu būt neatsverams. Bet man kā ikdienas lietotājam šādi ķīniešu ražojumi liekas pavisam normāli.

Problēmas sākas tad, kad ķīnieši izdomā, ka ar esošo karšu produkciju viņu profit margin ir pārāk zems. Un tad viņiem talkā nāk iztēle. Vai nevarētu iemānīt, piemēram, 8 gigabaitu kartē 64 gigabaitus? Protams, ka varētu. Pamainām ražošanas iestatījumus un sākam drukāt uz 8 GB kartēm 64 GB uzrakstus. Bet pircējs jau nav tik liels muļķis, viņš ieliks savu karti datorā un redzēs, ka tie nav gluži solītie 64 GB. Tad nu ķīnieši pafunktierē vēl nedaudz un uztaisa tādu karti, kas datorā tiek atpazīta kā 64 GB karte. Pat vēl vairāk – tad kad jūs rakstāt datus šajā kartē, tad viņa pat pamanīsies tajā ierakstīt visus 64 GB. Problēmas gan sāksies tad, kad jūs šos datus mēģināsiet nolasīt, jo to tur vienkārši nebūs. Būs tikai pirmie 8 GB. Parastais patērētājs jau neiedomāsies uzreiz pierakstīt pilnu karti, jo ar esošajiem karšu ātrumiem (ko ķīnieši šīm kartēm parasti sola līdz Class 10) tas prasītu ap divām stundām. Un tas ir gadījumā, ja ātrums tiešām atbilstu Class 10 (10 MB/s). Parasti šis ātrums ir vismaz uz pusi mazāks. Pircējs ieliek karti, sāk tajā kaut ko rakstīt un konstatē, ka tā nav gluži tik ātra, kā solīts. Droši vien padomā, ka nav jau tik slikti, jo ko gan varēja gribēt no 10$ vērtas 64 GB kartes. Ieraksta tur kādus pāris gigabaitus, pamēģina nolasīt, viss notiek, un atstāj pozitīvu atsauksmi pārdevējam eBay, vai kur nu šī karte tika nopirkta. Un tikai pēc tam, kad kartē ir vēlme ierakstīt ko vairāk, viņš saprot, ka ir pamatīgi iegrābies.

Lai šādi neiegrābtos, ir pieejamas dažādas programmas, kuras var notestēt atmiņas kartes. Windows vidē populārākā un labākā ir H2testw (pieejama šeit: http://www.heise.de/ct/Redaktion/bo/downloads/h2testw_1.4.zip). OS X vidē tā ir F3 (pieejam šeit: http://oss.digirati.com.br/f3/ (būs pašam jākompilē)). Šīs programmas diezgan precīzi pateiks gan patieso kartes ātrumu, gan ietilpību. Tests tiek veikts, ierakstot tajā testa datus un pēc tam mēģinot tos nolasīt. Var, protams, iztikt arī bez šādām programmām, vienkārši mēģināt pašam ierakstīt kartē 500 MB lielus video failus un pēc tam mēģināt tos nolasīt. Ātrumu var aprēķināt vienkārši izdalot ierakstīto apjomu pret laiku (kurš nebūs mazs tik liela izmēra kartēm).

Kāpēc visu šo rakstu? Tāpēc, ka pats tikko iegrābos un nopirku 64 GB karti, kuras reālā ietilpība bija tikai 8 GB. Ierakstot tajā video failus, varēju novērot, kā pirmie faili līdz 8 GB smuki lasījās, bet pārējie ne par ko. Vēlāk pārbaudot to ar minētajām programmām, manas aizdomas apstiprinājās. Labi, ka nebiju vēl atstājis pozitīvo atsauksmi un varēju iesniegt sūdzību. Palasot sīkāk pārdevējam atstātās atsauksmes, atklāju, ka kādi 2% sūdzas par to, ka karte bijusi viltota. Diemžēl, šajā reizē nebiju atsauksmes tik sīki izpētījis pirms pirkuma, vien akli ticēju pozitīvajiem 98%. Un tas tikai pierāda, cik citi pircēji bijuši pavirši un cik viegli ar šādiem viltojumiem ir apmānīt pircēju vulgaris.

2 responses so far

Pārsaukt failus, iekļaujot to nosaukumā attēla uzņemšanas laiku

Mar 17 2014 — Photo

Gan man, gan manai sievai patīk fotografēt. Ja vien nedodamies ceļojumā, kurā plānots kāds fiziski izaicinošs pārgājiens, parasti līdzi ir arī divas fotokameras. Tā saucamā lielā – Canon 6D, un mazā – Sony NEX F3. Lielo pārsvarā lietoju es, bet mazo – sieva.

Kad ceļojums ir galā, priekšā stāv bilžu apstrādes process – jāpiekoriģē ekspozīcija, jāiztaisno bildes, kas uzņemtas jautākā prātā, kā arī jāizdzēš bildes, kas ne gluži atbilst labas bildes kritērijiem vai arī ir dublikāti vai kādā citā veidā atzītas par nederīgām. No šīm savukārt ir jāatlasa tādas, kuras kādā viesošanās vakarā parādīt ģimenei un draugiem, jo ar daudzajiem simtiem bilžu, kas tiks noglabātas fotoarhīvā, negribas nomocīt ciemiņus. Rezultātā tiek atlasītas 50-100 interesantākās bildes. Daļa no tām ir no vienas kameras, bet daļa – no otras. Tā kā katrai kamerai ir sava numerācijas sistēma un tā sevī neiekļauj attēla uzņemšanas laiku, tad, sakārtojot tās pēc nosaukuma, no sākuma būs visas bildes no vienas kameras, bet pēc tam – no otras. Skatītājiem un arī pašam bilžu rādītājam tas var būt īpaši kaitinoši, jo sanāk, ka visam ceļojumam jāiziet cauri divreiz un stāstījums arī sanāk ļoti saraustīts.

Lai atrisinātu šo problēmu, mēģināju atrast kādu skriptu, kas varētu izvilkt foto uzņemšanas informāciju no EXIF datiem un ievietot to faila nosaukumā. Atradu daudz un dažādus variantus, tomēr tie visi šķita pārāk samežģīti un komplicēti tik vienkāršai operācijai, kā arī lāga nestrādāja uz mana datora, tāpēc izlēmu uzrakstīt šādu skriptu pats. Varbūt arī kādam citam tas noderēs.

for file in *.jpg; do
origDate=$(exiftool -DateTimeOriginal $file);
origDate=${origDate#*:};
origDate=${origDate/# /};
origDate=${origDate// /_};
origDate=${origDate//:/_};
cp $file $origDate$file;
done

Skripts izies cauri visiem JPG failiem tekošajā mapē un izveidos dublikātus visiem failiem ar foto uzņemšanas datumu un laiku faila nosaukuma sākuma daļā. Skriptu var modificēt savām vajadzībām, bet man viņš ir labs tāds, kāds viņš ir.

Skirpts darbojas OS X terminālī un, lai to lietotu, pirms tam nepieciešams uzinstalēt exiftool, kas ļauj izvilkt datuma informāciju no faila.

Protams, lai bildes būtu sakārtotas korekti, nepieciešams, lai abās kamerās arī laiks un datums būtu daudz maz sinhronizēts savā starpā.

No responses yet

Kā noteikt, cik kadrus izšāvusi kamera

Apr 05 2013 — Photo

Nav noslēpums, ka digitālās fotokameras slēdža resurss ir ierobežots. Un, ja tu šobrīd dodies uz laukiem filmēt kārtējo time-lapse, lai tikai redzētu, kā nokūst sniegs, tad padomā vēlreiz, vai tas tev tik tiešām ir nepieciešams. Ja pieņemam, ka video sekundē ir aptuveni 25 kadri un tu vēlies uztaisīt aptuveni vienu minūti garu time-lapse video, tad tas tev prasīs aptuveni 1500 kadrus. Kameras slēdža laiks (ar atsevišķiem izņēmumiem) parasti ir robežās no 50 000 – 150 000. Te var apskatīt datus par Canon kamerām, skrollējam vairāk uz leju. Tātad, ja tev ir vidējā Canon kamera ar 100 000 slēdža resursu, tad tavs vienu minūti garais time-lapse iztērēs aptuveni 1.5% no tava slēdža resursa. Tas nozīmē, ka ar šo kameru tu vari uzfilmēt vidēja garuma Holivudas filmu time-lapse režīmā. Protams, bieži kameras šo aptuveno resursu pārdzīvo pat par vairāk kā 100 tūkstošiem, tāpēc par absolūto kameras dzīves ilguma rādītāju to nevajadzētu uztvert (turklāt, lai arī dārgi, slēdzi iespējams arī nomainīt), tomēr, ja vēlies iegādāties kameru lietotajā tirgū, tad šis skaitlis diezgan skaidri pateiks, vai ar to bildētas pīles vietējā dīķī svētdienu pēcpusdienās vai tomēr tas ir bijis kāzu fotogrāfs, kurš vienā nedēļas nogalē izbliež daudzus tūkstošus kadru. Bet varbūt tas bijis kāds, kurš filmējis Holivudas garuma filmu time-lapse režīmā?

Dažas kameras šo informāciju saglabā katrā kadrā EXIF informācijā. Šādām kamerām to atrast būs diezgan vienkārši, bet, ja tas tomēr ir par grūtu, tad var augšupielādēt ar kameru uzņemtu attēlu šajā lapā http://www.camerashuttercount.com/ un tā pateiks kameras slēdža dzīves ilgumu. Diemžēl, Canon šo informāciju nesaglabā attēlā, tāpēc tik vienkārši to iegūt nevar. Var, protams, nest kameru uz Canon servisa centru, kur šo informāciju iespējams uzzināt (par konkrētu samaksu?), bet neba tas vienmēr būs tik ērti, ja vēlaties iegādāties lietotu fotoaparātu.

Eksistē arī maksas rīki internetā, kur samaksājot aptuveni 2$ iespējams noteikt slēdža laiku vienai kamerai. Nezinu, iespējams, viņi arī darbojas, neesmu mēģinājis. Tomēr es atradu veidu, kā to noteikt bez maksas pašam. Par to paldies Tobias Müller.

Ievietošu aprakstu arī šeit, jo informācija internetā mēdz pazust:

  1. Šis darbojas tikai uz Apple OS X un Linux operētājsistēmām
  2. Instalējam Xcode no AppStore (bez maksas)
  3. Atveram termināli (rakstām Terminal iekš Spotlight) un instalējam homebrew, izpildot sekojošo komandu:
    ruby -e "$(curl -fsSkL raw.github.com/mxcl/homebrew/go)"

    Tad izpildām terminālī zemāk esošo komandu un izdarām visu, ko viņa saka (iespējams, ka būs vēl kaut kas jāpieinstalē, iespējams nē):

    brew doctor
  4. Instalējam gphoto2, kas tad arī noteiks slēdža noskrējienu, ar komandu
    brew install gphoto2
  5. Pievienojam kameru datoram ar USB vadu
  6. Lai aizvērtu Apple Picture-Transfer-Protocol, kas neļauj piekļūt kamerai, terminālī rakstām
    killall PTPCamera
  7. Lai iegūtu kameras shutter count rakstām sekojošo komandu
    gphoto2 --get-config /main/status/shuttercounter

Rezultātā saņemsim kaut ko tamlīdzīgu:

Label: Shutter Counter
Type: TEXT
Current: 15467

No kameras iespējams iegūt vēl daudz un dažādu informāciju. Pilnu sarakstu ar iespējamajām komandām iespējams iegūt,  ar sekojošo komandu:

gphoto2 --list-config

Ja pareizi saprotu, tad Linux vidē pirmos trīs soļus var izlaist, jāinstalē tikai gphoto2 (sudo apt-get install gphoto2), bet tā kā pats to neesmu darījis, tad detaļās neiedziļināšos.

One response so far

Kāpēc es pirkšu Canon 6D

Sep 17 2012 — Photo

Šodien Canon paziņoja par savas mazākās full frame sensora kameras izlaišanu – Canon EOS 6D. Un tā ir tieši tāda kamera, kādu es jau sen biju vēlējies. Salīdzinot ar visām pārējām Canon DSLR kamerām, jāatzīst, ka šobrīd tā ir vislabākā izvēle, vismaz man noteikti. Bet par visu pēc kārtas. Kādas opcijas tad es vispār apsvēru un salīdzināju – Canon 650D (iesācēja klases kamera, bet, manuprāt, pirms 6D iznākšanas vislabākā izvēle), Canon 60D, Canon 7D (šobrīd manā īpašumā esošā kamera), Canon 5D Mark II un Canon 5D Mark III.

Vienkāršāk droši vien būs nevis pateikt, kāpēc 6D ir tik laba, bet gan īsti latviskā stilā nolikt pārējās kameras. Sākšu ar Canon 5D Mark III. Nenoliedzu, ka šī kamera ir izcila ne vienā vien parametrā, tomēr maksāt par kameru 1900 Ls es neesmu gatavs. Ja šobrīd vēl nedaudz svārstos un apsveru Mark II iegādi, tad Mark III man noteikti ir daudz par dārgu. Galu galā fotografēšana ir tikai mans vaļasprieks un naudu ar to es nepelnu. Turklāt esmu pārliecināts, ka ne visas fīčas, ko tā piedāvā, man ir patiesi nepieciešamas.

Fotoaparātā man vissvarīgākā fīča ir tieši attēla kvalitāte un to vislabāk raksturo sensora veiktspēja. Lai arī ko rakstītu un spriedelētu dažādi guru interneta forumos, pa lielam es uzskatu, ka sensors 7D, 60D un 600D (iespējams arī 650D) ir viens un tas pats. To apstiprina arī DXOMark testu rezultāti. Atšķirības protams ir attēlu procesoros un apstrādes algoritmos, tādēļ iespējams 7D uzvedas nedaudz labāk pie augstākiem ISO, tomēr atšķirības ir diezgan minimālas. Un pieļauju, ka arī 5D Mk II, Mk III un 6D uzvedīsies samērā līdzīgi. Varbūt Mk II vēl atpaliks, jo kā nekā ir jau 4 gadus veca kamera, tomēr 6D noteikti spēs turēt līdzi Mk III. Tad nu nonākam pie pārējo kameras iespēju salīdzināšanas, lai izvēlētos labāko vai, pareizāk sakot, sev piemērotāko rīku.

Continue Reading »

14 responses so far