Archive for the 'Movies from 200 countries' category

Millenium triloģija

Laikam jau man nav jāsniedz īss ievads par Stīga Lārsona Millenium triloģiju, jo galu galā tā ir visu laiku vispārdotākā zviedru autora noveļu sērija. Īsāk sakot, pēdējo pāris mēnešu laikā esmu gan izlasījis visas trīs grāmatas, gan noskatījies visas trīs zviedru/dāņu kopražojuma filmas un arī svaigāko amerikāņu/angļu versiju. Grāmatas lasīju angliski, zviedru filmas skatījos zviedriski un amerikāņu versiju, protams, arī skatījos oriģinālvalodā.

Grāmatas man likās aizraujošas un ļoti interesantas. Manuprāt, arī tulkotājs Reg Keeland (īstajā vārdā Steven T. Murray) bija paveicis teicamu darbu to tulkošanā uz angļu valodu, atstājot grāmatā visu zviedrisko. Ironiski, ka grāmatas savu īsteno popularitāti ieguva tikai pēc autora nāves. Sākotnēji viņš tās nemaz neplānoja izdot, bet rakstīja vairāk sev pašam, tāpēc arī grāmatu galvenais varonis Mike Blomkvists ir tik ļoti līdzīgs viņam pašam vai drīzāk viņa paša ideālajam sev. Lai arī saukta par triloģiju, patiesībā autors vēlējās uzrakstīt veselas 10 grāmatas un pirms savas nāves bija sarakstījis 3,75 no tām. Vēl joprojām nav skaidrs vai ceturtā grāmata tiks kaut kādā veidā pabeigta un izdota bez autora līdzdalības. Un man jāsaka žēl, ka autors nepaspēja uzrakstīt visas desmit grāmatas, jo lasīju es tās gandrīz vai katru vakaru, vienā piegājienā pieveicot 50-100 lappuses. Tas man, kas gadiem bija pametis novārtā grāmatu lasīšanu, ir diezgan daudz. Tāpēc arī savā 101 lietas sarakstā biju iekļāvis 10 grāmatu izlasīšanu angļu valodā.

Jo īpaši interesanti grāmatas bija lasīt tādēļ, ka pats dzīvoju Stokholmā jau 2,5 gadus un varēju gandrīz katru autora pieminēto vietu, ielu, rajonu asociēt savā galvā ar amiņām, kad pats tur biju bijis. Visa tā zviedriskā izturēšanās un uzvedība, lasot grāmatas, bija tik ļoti man pazīstama.

Pēc katras grāmatas izlasīšanas noskatījos tai atbilstošo zviedru filmu. Kā jau tas parasti gadās šādos gadījumos, filmā ļoti daudz kas bija izlaists un daudz ko nemaz nebija iespējams parādīt, tomēr, manuprāt, filmas bija izdevušās lieliskas, īstenā zviedru stilā. Vienīgi pirmās filmas beigās bija neliels spoileris par otro grāmatu, ko vēl tikai plānoju lasīt, tāpēc neiesaku skatīties pirmo filmu uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas. Nedaudz uzjautrināja arī filmā atveidotā Ērika Bergere, kura izskatījās tik naiva, cik vien iespējams, lai gan grāmatā man par viņu bija radies pavisam cits priekšstats.

Amerikāņu versijā, kā jau noprotams, bija daudz vairāk piestrādāts pie kinematogrāfijas un specefektiem. Viena lietas, kas mani kaitināja, īpaši jau filmas sākumā, bija aktiera Daniel Craig murmināšana zem deguna, likās ka viņš gandrīz vispār nespēj skaidri un akcentēti izteikties. Tomēr filmas gaitā, vai nu viņš sāka runāt skaidrāk, vai es vienkārši biju jau pieradis pie viņa runas manieres, bet tas man vairs netraucēja. Brīžiem, skatoties filmu, likās, ka vairākas ainas ir 1:1 kopijas no zviedru filmas versijas, bet kopumā ņemot tā tomēr bija pilnīgi savādāka un līdzības bija manāmas tikai filmas sākumā. Pozitīvi jānovērtē fakts, ka amerikāņi gandrīz visu bija filmējuši uz vietas Stokholmā, nevis izmantojuši kaut kādu butaforiju. Nedaudz par daudz reizēm likās uzspēlētais zviedru akcents, jo patiesībā lielākā daļa zviedru, īpaši jau Stokholmā, runā gandrīz vispār bez akcenta, tīrā American English, vienīgi skaņu “č” neprot izteikt. Turklāt Robin Wright  tas akcents bija vairāk austrumeiropiešiem līdzīgs, kas diez ko labi neiederēsies gadījumā, ja viņi plānos ekranizēt arī otro un trešo grāmatu. Kopumā ņemot amerikāņu filma daudz labāk parādīja visu grāmatā aprakstīto, es pat teiktu, ka tā izcili parādīja visu to, kas zviedriem neizdevās. Nevaru vienīgi piedot viņu diezgan spēcīgi izmainītās filmas beigas, bet, iespējams, tas visu par daudz samudžinātu. Jā, amerikāņu filmā bija pat kaķītis, kurš varbūt nespēlēja tik lielu lomu un tika izlaists zviedru versijā.

Ja kāds vēl šaubās, vai ķerties klāt šai grāmatu sērijai un to izlasīt, tad varu teikt – ne mirli nešaubieties, vienkārši sāciet lasīt, īpaši jau tad, ja Zviedrija jums tuva un zviedru mentalitāte nav pārāk sveša.

4 responses so far

Movie: The Gods Must Be Crazy (Botswana)

Filma ir par kādas Āfrikas cilts piedzīvojumiem ar no debesīm nokritušu jeb dievu raidītu Coca Cola pudeli. Tā kā viņi līdz šim nebija sastapušies ar mūsdienu civilizācijas izpausmēm, tad šī dievu dāvana šķita jo īpaši apbrīnojama un unikāla.

Āfrikas kontinents ir veidots no 54 valstīm starp kurām robežas bieži vien ir novilktas kā ar lineālu, bet to patiesais etnisko kopienu sastāvs droši vien mērāms tūkstošos. Viena no šādām kopienām ir bušmeņi, kas tulkotos kā krūmu cilvēki. Tie mīt arī tuksnesī, kādā Botsvanas nomalē. Tuksnesis ne vienmēr nozīmē mūsu iztēloto Sahāras vidieni ar smiltīm visapkārt, tajā mēdz augt arī pa kādam kokam, krūmam un arī pa kādam dzīvniekam. Tuksnesim ir raksturīgs ilgstošs sausums un ierobežots ūdens daudzums, tomēr bušmeņi ir iemācījušies ar to sadzīvot, viņi prot iegūt sev tik nepieciešamo dzīvības dziru no augu saknēm, rītā sakrājušajām lietus lāsītēm uz augu lapām un ar citām metodēm, viņiem ar to pietiek. Viņi nekad nav sastapušies ar moderno civilizāciju un tās radītajiem objektiem, tai skaitā ar Coca Cola pudeli, ko kāds pāri tuksnesim lidojošs pilots izmeta pa sava lidaparāta logu. Šādus lidaparātus bušmeņi mēdz saukt par jocīgi un skaļi lidojošiem putniem. Nokritusī pudele ir kas unikāls – cietāks par jebko, ko bušmeņi jelkad ir redzējuši, turklāt tam var atrast 101 pielietojumu. Kaut kam tik labam noteikti ir bijis jābūt dievu sūtītam. Tomēr ar katru dienu arvien vairāk cilvēki sāka izjust vajadzību pēc šīs lietas, kas viņiem bija dota tikai viena. Cilvēku dzīve vairs nebija iztēlojama bez šīs pudeles. Nekad viņi nebija sastapušies ar tādām sajūtām kā skaudība, ļaunums un mantkāre. To visu viņiem atnesa šī dievu sūtītā pudele. Cilts vecākais, redzēdams kādas sekas tā nodara viņa tuvajiem, pieņēma izšķirošu lēmumu – aiznest pudeli līdz pasaules malai un atdot to dieviem, jo tā viņiem nesusi tikai ļaunu un vairs nav viņiem vajadzīga.

Filma ir viena no visu laiku labākajām Āfrikas komēdijām, kas tapusi sadarbojoties Botsvanai un Dienvidāfrikai. Tā kā filma ir angliski, tad tā ir arī ļoti viegli saprotama, izņemot epizodes, kad bušmeņi runā savā klikšķināšanas valodā, tomēr arī šīs epizodes ir nodrošinātas ar subtitriem.

Filmai sekoja arī vairāki turpinājumi, tomēr tie nebija ne uz pusi tik labi, cik filmas oriģinālā versija, tomēr arī tos ir vērts noskatīties, kaut vai tās galvenā varoņa N!xau jeb ekranizētajā vārdā Kiko dēļ.

Lieku filmai 8 no 10.

146. filma no movies from 200 countries.

One response so far

Movie: De grønne slagtere (Denmark)

Šodien sanāca tāda diezgan ar gaļu un tās izstrādājumiem saistīta diena. Sākumā noskatījos Dānijas ražojuma filmu, kas latviski skanētu zaļie miesnieki, bet pēcāk ekspotīcijas ieteikto raidījumu par to, kā tiek ražotas desas. Pats jau tā atturos ēst gaļu cik vien iespējams, lai arī veģetārietis neesmu, tomēr pēc šiem diviem gabaliem domāju, ka atturēšos no tās patēriņa vēl vairāk. Filma un raidījums, protams, nav salīdzināmi, jo raidījums ir fakti, vai vismaz tiek pasniegts kā fakti, savukārt, filma ir mākslas darbs, kur gaļas tēma vairāk bija tā kā apvalks tur esošajiem notikumiem un personāžiem.

Nevarētu teikt, ka desas mani jebkad būtu fascinējušas, varbūt tāpēc, ka netiku jau no agras bērnības radināts pie šīm ķimikālijām un piedevām, kas mūsdienās veido lielāko daļu desas sastāva. Kā izrādās, tad  no gaļas tur ir labi ja 40%, turklāt gaļa var būt mehāniski atdalīti atgriezumi, kauli, ādas un citas ne pārāk estētiskas un uzturam noderīgas lietas. Raidījumā tiek stāstīts par to, kā jau kopš bērnības bērnu garšas kārpiņas tiek pieradinātas pie šīm ķīmiskajām vielām, kas arī ir iemesls, kāpēc mums rodas priekšstats, ka tā ir jāgaršo īstām desām. Pat raidījumā veiktajā eksperimentā ar paprāvu cilvēku grupu, tikai 2 spēja noteikt, kura no desām satur visvairāk gaļas. Lielākā daļa par visvairāk gaļu saturošo desu izvēlējās mūsdienu variantu ar mazāko gaļas sastāvu. Nekļūdīgi to spējot noteikt arī kaķi, kuriem spēja atšķirt visu pēc tikai pēc smaržas vien ir 14 reizes lielāka nekā cilvēkam. Tā kā pirms kaut ko ēst, iespējams, ir vērts to no sākuma piedāvāt savam mīlulim un pavērot, kā viņš vai viņa uz to skatās. Domāju, ka praktiski jebkuram, kas noskatīsies šo raidījumu, pāries vismazākā vēlēšanās ēst desas. Un pat, ja ņem vērā to, ka raidījums pastāsta, kā atšķirt kvalitatīvu desu no nekvalitatīvas, runa iet ne tikai par desu, bet par gaļu un tās izstrādājumiem kopumā. Te varbūt talkā nāks jau minētā filma, kas nesaka neko sliktu par gaļu un tās patēriņu kā tādu, tā neaudzina cilvēku par veģetārieti, bet noteikti liek aizdomāties par to, ko mēs ikdienā patērējam un kas ir tas, kas mums šķiet garšīgs. Interesanti, ka Krievijas desu cehu darbinieki masveidā kļūst par veģetāriešiem. Vai tā būtu tikai sagadīšanās? Starp citu, ja ir interese, tad raidījumu par desām pilnā garumā iespējams noskatīties šeit.

Atgriežoties pie filmas par zaļajiem miesniekiem, uzreiz jāsaka, ka viņi nav veģetārieši, vienkārši zaļā krāsa ir ļoti tuva vienam no diviem miesniekiem, kas arī iemesls, kāpēc viņu kopīgi izveidotajā gaļas veikaliņā valda zaļie toņi un viņiem jāvalkā zaļas krāsas apmetņi. Tomēr līdz savam veikalam viņiem vēl bija garš ceļš ejams. Spēcīgu grūdienu šim lēmumam deva viņu sākotnējais šefs un gaļas veikala īpašnieks, kas diendienā viņus nonicināja un uzskatīja par neveiksminiekiem un pabirām. Saņēmušies, viņi drīz vien piepildīja savu sapni un atvēra paši savu gaļas veikalu, tomēr gadījās kas nelāgs, un elektriķis, kurš bija ieradies viņu saldētavā ierīkot apgaismojumu, nejauši tika tur ieslēgs un atrasts tikai nākamajā rītā nosalis un pagalam. Kamēr Svīstošais Svens, viens no miesniekiem, gaidīja Bjernu, otru miesnieku, ierodamies darbā, viņš jau bija paspējis notirgot vienu iemarinētu elektriķa kāju bijušajam šefam, kurš bija atnācis uz viņu jaunatvērto veikalu un pēc Svena vārdiem, izvedis viņu no pacietības. Filmas turpinājumā viņi cenšas atrisināt radušos problemātisko situāciju. Miesnieku rīcību un uzvedību spēcīgi ietekmē viņu bērnības traumas, pagātnes rēgi un citas lietas, kas ir izveidojušas viņu personības. Filmā netrūkst arī citu interesantu un ar spēcīgu melno humoru apvītu notikumu, kas izceļ šo filmu uz tipiskā kino fona. Filmas režisors un scenārija autors ir pacenties un pat devis filmas varoņiem raksturīgus vārdus – Svīstošais Svens, kurš svīst, Hus (Māja) Hans, jo viņš ir nekustamo īpašumu aģents, kā arī citus vārdus tamlīdzīgā garā. Filmas galvenais varonis, Bjarne, pēc izskata un grimasēm spēcīgi atsit Maiklu Skofīldu no Prison Break, kas varbūt brīžiem traucē skatīties filmu, jo rodas sajūta, ka viņš pastiprināti domā un kaļ kārtējo plānu ar 10 gājieniem uz priekšu, kā atrisināt visas radušās problēmas. Filma ir pietiekoši savdabīga un interesanti izveidota, tāpēc noteikti ieteiktu to noskatīties, tomēr, jāņem vērā, ka daudziem psiholoģiski varētu būt grūti to skatīties, respektīvi, viewer discretion must be advised.

Lieku filmai 8 no 10.

109. filma no movies from 200 countries.

4 responses so far

Movie: The Deep (Bermuda)

Jūn 09 2010 — Movies, Movies from 200 countries

Noskatījos filmu no otras mazākās valsts savā 200 valstu sarakstā – Bermudas. Tā ir 1977. gadā filmētā The Deep. Sākoties filmai, iespējams pat pārprast, kāds tad īsti ir filmas nosaukums, jo kā pirmais parādās milzīgs uzraksts “Bermuda” un tikai tad seko īstais filmas nosaukums “The Deep”.

Apzināti pēdējā laikā skatos filmas no saraksta lejasgala, lai pieveiktu visas mazās valstis, no kurām grūtāk ir atrast  filmas vispār, nemaz nerunājot par labām filmām, savukārt, lielākās valstis atstāju kā saldo ēdienu, kad grūtākais būs pieveikts. Nepārprotiet, man nesagādā grūtības skatīties filmas kā tādas, man grūtības sagādā fakts, ka nevaru atrast filmas no kādas pundurvalstiņas vai ka atrastā filma nav diezko baudāma.

Sākotnēji filma The Deep aizrauj skatītāju ar zemūdens skatiem, kas, manuprāt, veidoti visai iespaidīgi, ņemot vērā filmas vecumu. Tomēr diemžēl ne pirmo reizi nākas atzīt, ka tā arī ir filmas lielākā vērtība, jo saturiski tā ir diezgan trula un nebaudāma. Ja vēl sižets būtu pietiekami aizraujošs un ticams, tad varētu vēl pieciest filmas lēno notikumu virzību, tomēr šis gadījums nebija no tiem, šis bija vienkārši naivs stāsts un lēna notikumu virzība.

Jau pašā filmas sākumā mani māca šaubas, vai gadījumā es neesmu pārāk samaitāts, jo man likās, ka filmas galvenajai varonei Geilai, kuru atveido aktrise Jacqueline Bisset, caur plāno augšiņu pārāk uzkrītoši izspiežas krūšu galiņi. Galu galā, kurš dodas nirt jūras dzīlēs, augšā uzvelkot vienu vienīgu kokvilnas T-kreklu? Sievietes, vai tas tiešām izklausās ērti? Palasot citu atsauksmes par filmu, saprotu, ka ne es vienīgais biju to pamanījis un par laimi vai nožēlu jāatzīst, ka tik samaitāts laikam nemaz neesmu. Tomēr šis nav vienīgais ekstravagantais niršanas gājiens,  senlietu eksperts filmā mīl nirt džinsās ar smuku kreklu un siksnu. Es saprotu, ka, ja apstākļi spiež vai arī sliktie dzenās pakaļ, var gadīties visādi, bet, ja tā ir brīva izvēle, tad man to grūti komentēt.

Pats filmas stāsts ir vienkāršs un vecs kā pati pasaule – dārgumu meklēšana. Tās galvenie varoņi ir kāds pāris, kas aizbraucis uz Bermudu, lai nirtu un meklētu artefaktus. Nirstot, tie uzduras diviem vienā vietā nogrimušiem vai aizskalotiem kuģiem, no kuriem viens ir pilns ar nezināmas izcelsmes un ļoti vērtīgām senlietām, savukārt otrs, lai radītu spriedzi, ar morfīna kapsulām. Vietējais narkotiku tirgonis ir ļoti ieinteresēts morfīna kapsulās, tāpēc liek neskaitāmus šķēršļus mūsu galvenajiem varoņiem viņu “arheoloģiskajās” nodarbēs. Filma ir pilna ar dažādiem neticamiem pavērsieniem, bet ar brīnišķīgi un manām acīm neaptverami laimīgām beigām. Skaidrs ir viens – fizikas likumi Bermudā nedarbojas, tāpēc, ja vēlaties izgudrot mūžīgo dzinēju vai ko citu tamlīdzīgu, zināt kur jums jādodas.

Lieku filmai 6 no 10.

199. filma no movies from 200 countries.

 

No responses yet

Movie: A tanú (Hungary)

Filma A tanú (tulk. liecinieks) ir par komunisma laiku Ungārijā pēc Otrā Pasaules kara. Lai arī tā ir mākslas filma, tā diezgan precīzi ataino tā laika notikumus un daudzi fakti filmā ir patiesi. To apliecina arī mans šefs, kurš pēc tautības ir ungārs un kurš arī man ieteica un iedeva noskatīties šo filmu. Protams, vislabāk filmu varēs saprast cilvēki, kas dzīvojuši tur un tajā laikā vai, ja ne tur, tad vismaz komunismā. Nu gluži kā tikai mēs spējam saprast to, kāpēc Viktors filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir tik labi iekārtojies un kāpēc traktorists Jāzeps strādā arī pa naktīm. Lieki piebilst, ka šī atklātība par komunismu nav diezko pozitīva un glaimojoša vietējās varas pārstāvjiem, tāpēc filma, kas uzfilmēta tālajā 1969. gadā, tiek aizliegta uz vairāk nekā 10 gadiem. Šķiet tieši tas liek šo filmu uztvert kā kaut ko vēl īpašāku, vēlāk saņemot atzinību un iegūstot pat kulta statusu.

Filmas notikumi norisinās Rákosi laikā un filmas galvenais varonis ir vienkāršs cilvēks, biedrs Jozefs, kurš ikdienā strādā par slūžu uzraugu, tomēr jau pašā filmas sākumā iekuļas lielās nepatikšanās, jo nevienam nesakot nokauj savu cūku, kas šajā laikā galīgi nav pieļaujams. Tomēr par lielu izbrīnu, viņš no cietuma tiek ātri vien atbrīvots un tiek iekārtots kādā pavisam cienīgā amatā. Diemžēl ilgi viņš neuzkavējas arī tur, jo nekad īsti neprot izdarīt visu pa prātam komunistiskajai valdībai. Tā nu viņš visu laiko ceļo starp cietumu uz ikreiz jaunu, elitāru darba vietu. Katrā jaunajā darba vietā viņš vienmēr iekuļas kādās problēmās, piemēram, esot par baseina uzraugu, ielaiž baseinā arī parastos cilvēkus laikā, kad tajā savu ikdienas peldi pieņem svarīgs partijas biedrs. Tā skatītājam ar Jozefa acīm no vienas darba vietas uz citu tiek parādītas dažādas komunisma bezjēdzības, tomēr netiek sniegta atbilde, kāpēc Jozefs vienmēr tiek atbrīvots no cietuma un atkal tiek iekārtots jaunā darba vietā. Lai to noskaidrotu, filma jānoskatās līdz galam pašam.

Kopumā filma lieliski ataino tā laika notikumus, iepinot tajā arī satīriskus jokus, tomēr pats sižets virzās diezgan lēni un lielākajai meinstrīma kino skatītāju liksies garlaicīgs, tomēr man filma patika. Nevērtēju to kā kaut ko izcilu, bet labu gan.

Lieku filmai 7 no 10.

83. filma no movies from 200 countries.

No responses yet