Archive for the 'Gadgets' category

Kā nomainīt ekrānu Kindle Keyboard un bezmaksas internets?

Jūn 03 2015 — Gadgets

Pirms pāris gadiem ASV iegādājos lietotu Kindle Keyboard jeb Kindle 3. Lietotu tapēc, ka Amazon to vairs neražoja. Izvēlējos tieši šo modeli, jo tas bija vienīgais, kam Amazon pie pārdošanas tika solījis mūžīgu bezmaksas internetu. Mūžīgs tas ir vēl joprojām, tomēr ar ierobežojumu 50 MB mēnesī. Šādu ierobežojumu Amazon noteica tādēļ, ka bija asprāši, kas pamanījās izmantot Kindle kā dongle un tā piedāvāto internetu filmu lejupielādēšanai. Tā kā jaunās ierīcēs šāda fīča vairs netiek piedāvāta, tad vienīgā iespēja, kā pie tādas tikt, ir nopirkt kādu lietotu Kindle Keyboard.

Kindle Whispernet 3G pārklājums

Kindle Keyboard 3G Whispernet pārklājums

Kā var redzēt pārklājuma kartē, tad Baltijas valstis tajā prominenti izpaliek, tomēr ļoti lielā daļā valstu internets ir pieejams. 50 MB gan nav nekas dižs, tomēr kritiskā brīdī epastu ar to pārbaudīt ir iespējams. Vēl arī jāņem vērā, ka interneta pārlūks uz e-ink ekrāna, turklāt tāda, kurš nav skārienjūtīgs, nav tas ērtākais rīks, tāpēc neko vairāk par epasta pārbaudīšanu arī neplānoju.

Tad, kad pirku savējo, samaksāju par viņu 59$ un skatos, ka vēl šobrīd cenas par strādājošu ierīci turas tādā pašā līmenī. Tiesa aptuveni gadu pēc iegādes tam “beidzās” baterija, tādēļ nācās iegādāties jaunu. Tas izmaksāja 17 EUR un domāju, ka ar jauno pietiks vēl vismaz 5 gadiem. Tad arī pirmo reizi izjaucu savu Kindle. Baterijas nomaiņa gan aprobežojās tikai ar aizmugures vāka noņemšanu (kas nav no tiem vienkāršākajiem darbiem) un divu skrūvīšu atskrūvēšanas.

Tomēr laiks gāja un vēl gadu pēc baterijas nomaiņas Kindle salūza arī ekrāns. Jāatzīst, ka pats vien biju pie tā vainīgs, jo biju to pavirši iemetis mugursomā, kur ekrāna vidū droši vien iespiedās kāds priekšmets ar asu stūri. Ārā to, protams, mest negribēju, bet arī ekrāna iegāde nebija no tām lētākajām. Ebay bija varianti ap 30-35$, kas ir vairāk kā puse no lietotas iekārtas cenas. Apmēram pusgadu marinēju savu Kindle, kamēr atradu lētāku piedāvājumu Aliexpress un iegādājos jaunu ekrānu par aptuveni 22$. Nomainīju to un nu mans Kindle atkal ir kā jauns, gatavs doties kārtējā ceļojumā ar bezmaksas internetu un grāmatu kaudzi tajā. Zemāk arī video, kas verētu palīdzēt līdzīgu likteni piemeklējušos.

4 responses so far

Ķīniešu telefoni un GPS signāls

Okt 06 2014 — Gadgets

TL;DR versija:
Ja jums ir svarīgs labs GPS signāls mobilajā telefonā, tad nepērciet telefonus ar MTK (MediaTek) mikroshēmām, pērciet telefonus ar Qualcomm vai Broadcom mirkroshēmām.

Pilnā versija

Bija laiks, kad par ķīniešu telefoniem varēja tikai pasmīnēt. Viņi centās taisīt iPhone kopijas un aprīkot tās ar daudzmaz līdzīgu grafisko interfeisu, taču gan tehniskie rādītāji, gan funkcionalitāte tiem bija drausmīga. Lielākajai daļai pat nebija pieejams GPS. Tomēr laiks iet un lietas mainās. Šobrīd lielākā daļa ķīniešu ražojumu ir aprīkoti ar Android operētājsistēmu un patiesībā ir gandrīz pilnvērtīgi telefoni. Kāpēc es saku gandrīz? Par to nedaudz tālāk rakstā.

Pirmais izrāviens ķīniešiem pasaules mērogā bija ZTE ar savu telefonu ZTE Blade. Tajā laikā gandrīz neviens, tai skaitā es, par tādu ZTE nemaz nebija dzirdējis, tomēr, kā izrādījās, tad tas jau toreiz bija ceturtais lielākais mobilo telefonu ražotājs pasaulē. Viņu pirmais modelis pasaules tirgum pārsvarā tika tirgots kā daļēji subsidēts priekšapmaksas karšu telefons un tam bija nepieklājīgi zema cena, ņemot vērā diezgan augsto telefona specifikāciju. Zemā cena un iespēja to aptaustīt, nopirkt tepat veikalā, nevis pasūtīt no kādas Ķīnas provinces, lauzot galvu par to, kā izmantot garantijas tiesības, ja telefons salūzīs, padarīja to par vienu no pirktākajiem zemākajā cenu klasē. Un līdz ar labajiem pārdošanas rādītājiem, tam izveidojās arī sava interneta komūna, kas taisīja custom ROM un citas noderīgas lietas tieši šim telefona modelim. Līdz šim tādu popularitāti neviens telefons ar Ķīnas zīmolu nebija sasniedzis.

Sekojot ZTE veiksmes stāstam, arī citas Ķīnas kompānijas saprata, ka cilvēkiem tomēr patīk nostrādātas un kvalitatīvas lietas, un zemākā iespējamā cena ne vienmēr ir noteicošais faktors. Tā ZTE radās daudzas sekotāju kompānijas, kas centās izveidot kvalitatīvus telefonu modeļus un arī iekarot daļu milzīgā tirgus. Diemžēl kvalitatīva telefona dizaina izveide un ražošana prasa salīdzinoši lielas investīcijas. Un, ja šīs investīcijas neizdodas atpelnīt, kompānija ir lemta bankrotam. Tā radās vairāki līdz šim nezināmi ražotāji, kas pastāvēja tikai īsu brīdi, uzražoja pāris labi nostrādātus modeļus, bet nepiedzīvojuši momentānu pieprasījumu, drīz vien bankrotēja. Tomēr starp šīm kompānijām palika vismaz divas, kuras ir sasniegušas sava veida atpazīstamību un izdzīvojušas līdz pat šodienai.

Continue Reading »

18 responses so far

Kā pārbaudīt, vai atmiņas karte ir viltota?

Apr 17 2014 — Gadgets, Photo

Mūsdienās ļoti daudzas ierīces ir aprīkotas ar iespēju tajās ievietot papildus atmiņas karti. Par Apple ierīcēm es, protams, šajā gadījumā nerunāju, bet citu ražotāju mobilajiem telefoniem un fotokamerām tāda iespēja, es pat teiktu – nepieciešamība, pastāv. Vispopulārākās šobrīd ir SD (Secure Digital) kartes visos to iespējamos formātos (SD, miniSD, microSD). Fotogrāfiem kādu laiku atpakaļ aktuālas bija arī CF (Compact Flash) kartes, bet arvien vairāk un vairāk jaunie fotoaparātu modeļi tiek aprīkoti tikai ar SD karšu ievietošanas iespēju. Rezultātā atmiņas karšu tirgus ir tik ļoti koncentrēts uz SD kartēm, ka to tirgus apjoms 2018. gadā varētu sasniegt 21.3 miljardus ASV dolāru.

Un tur, kur ir plašs pieprasījums, rodas arī vieglas peļņas kārotāji, šajā gadījumā ķīnieši, kuri ir gatavi štancēt atmiņas kartes jebkādos izmēros ar jebkādu firmu logo uz tām. Principā man nav problēmu ar to, ka ķīnieši ražo atmiņas karšu kopijas. Es zinu, ka ir tādi, kas zvēr pie SanDisk Extreme IX Pro UHS-II Ultra Extra Speed kartēm un arī pats tādas esmu lietojis, tomēr ar laiku savu izvēli esmu mainījis par labu daudz lētākām, bet, manuprāt, ne tik ļoti sliktākām citu ražotāju atmiņas kartēm. Piemēram, Samsung, savām kartēm dod mūža garantiju un sola, ka tās esot gan triecien, gan mitrumizturīgas. Līdz šim tās mani nav pievīlušas. Un, ja ķīnieši var uzražot kaut ko vēl lētāku, bet specifikācijai atbilstošu, tad kāpēc gan nelietot arī tādas kartes. Skaidrs, ka pie iespējamiem datu bojājumiem šādas kartes nederēs cilvēkiem, kuriem fotografēšana ir maizes darbs un zaudētais kadrs varētu būt neatsverams. Bet man kā ikdienas lietotājam šādi ķīniešu ražojumi liekas pavisam normāli.

Problēmas sākas tad, kad ķīnieši izdomā, ka ar esošo karšu produkciju viņu profit margin ir pārāk zems. Un tad viņiem talkā nāk iztēle. Vai nevarētu iemānīt, piemēram, 8 gigabaitu kartē 64 gigabaitus? Protams, ka varētu. Pamainām ražošanas iestatījumus un sākam drukāt uz 8 GB kartēm 64 GB uzrakstus. Bet pircējs jau nav tik liels muļķis, viņš ieliks savu karti datorā un redzēs, ka tie nav gluži solītie 64 GB. Tad nu ķīnieši pafunktierē vēl nedaudz un uztaisa tādu karti, kas datorā tiek atpazīta kā 64 GB karte. Pat vēl vairāk – tad kad jūs rakstāt datus šajā kartē, tad viņa pat pamanīsies tajā ierakstīt visus 64 GB. Problēmas gan sāksies tad, kad jūs šos datus mēģināsiet nolasīt, jo to tur vienkārši nebūs. Būs tikai pirmie 8 GB. Parastais patērētājs jau neiedomāsies uzreiz pierakstīt pilnu karti, jo ar esošajiem karšu ātrumiem (ko ķīnieši šīm kartēm parasti sola līdz Class 10) tas prasītu ap divām stundām. Un tas ir gadījumā, ja ātrums tiešām atbilstu Class 10 (10 MB/s). Parasti šis ātrums ir vismaz uz pusi mazāks. Pircējs ieliek karti, sāk tajā kaut ko rakstīt un konstatē, ka tā nav gluži tik ātra, kā solīts. Droši vien padomā, ka nav jau tik slikti, jo ko gan varēja gribēt no 10$ vērtas 64 GB kartes. Ieraksta tur kādus pāris gigabaitus, pamēģina nolasīt, viss notiek, un atstāj pozitīvu atsauksmi pārdevējam eBay, vai kur nu šī karte tika nopirkta. Un tikai pēc tam, kad kartē ir vēlme ierakstīt ko vairāk, viņš saprot, ka ir pamatīgi iegrābies.

Lai šādi neiegrābtos, ir pieejamas dažādas programmas, kuras var notestēt atmiņas kartes. Windows vidē populārākā un labākā ir H2testw (pieejama šeit: http://www.heise.de/ct/Redaktion/bo/downloads/h2testw_1.4.zip). OS X vidē tā ir F3 (pieejam šeit: http://oss.digirati.com.br/f3/ (būs pašam jākompilē)). Šīs programmas diezgan precīzi pateiks gan patieso kartes ātrumu, gan ietilpību. Tests tiek veikts, ierakstot tajā testa datus un pēc tam mēģinot tos nolasīt. Var, protams, iztikt arī bez šādām programmām, vienkārši mēģināt pašam ierakstīt kartē 500 MB lielus video failus un pēc tam mēģināt tos nolasīt. Ātrumu var aprēķināt vienkārši izdalot ierakstīto apjomu pret laiku (kurš nebūs mazs tik liela izmēra kartēm).

Kāpēc visu šo rakstu? Tāpēc, ka pats tikko iegrābos un nopirku 64 GB karti, kuras reālā ietilpība bija tikai 8 GB. Ierakstot tajā video failus, varēju novērot, kā pirmie faili līdz 8 GB smuki lasījās, bet pārējie ne par ko. Vēlāk pārbaudot to ar minētajām programmām, manas aizdomas apstiprinājās. Labi, ka nebiju vēl atstājis pozitīvo atsauksmi un varēju iesniegt sūdzību. Palasot sīkāk pārdevējam atstātās atsauksmes, atklāju, ka kādi 2% sūdzas par to, ka karte bijusi viltota. Diemžēl, šajā reizē nebiju atsauksmes tik sīki izpētījis pirms pirkuma, vien akli ticēju pozitīvajiem 98%. Un tas tikai pierāda, cik citi pircēji bijuši pavirši un cik viegli ar šādiem viltojumiem ir apmānīt pircēju vulgaris.

2 responses so far

ZTE Blade / Orange San Francisco

Jūl 08 2011 — Gadgets

Galvā jau kādu laiku rosās ideja, ka vajag uzrakstīt kaut ko par šo telefonu, tomēr, kā var redzēt pēc bloga ierakstu trūkuma, tad pēdējos mēnešos nav atlicis laika praktiski nekam. Tam ir savi attaisnojumi, par ko varbūt uzrakstīšu kādā no nākamajiem ierakstiem. Tomēr ar kaut ko jau ir jāatsāk, un lai tas šoreiz būtu neliels telefona apskats.

Četros vārdos es varētu teikt – lēts un labs android telefons. Ja jāstāsta plašāk, tad jāsāk ar nelielu ievadu kā es līdz viņam nokļuvu. Precīzi pusotru gadu mani bija priecējis iPhone 3G. Nevaru teikt par viņu nevienu sliktu vārdu. Nu ja nu vienīgi to, ka varbūt ar bezmaksas programmnodrošinājumu viņam reizēm bija tā pašvakāk. Jā, viņš bija jailbreakots un atbloķēts no piesaistītā operatora, varēju uz instalēt ko vien vēlos, tomēr bezmaksas programmatūra, piemēram, navigācijas un karšu jomā, man likās visai ierobežota. Laikam jau Apple lietotāju pieradums par visu maksāt dara savu, bet mans pieradums par neko nemaksāt traucē man dzīvot. Lai arī minētais trūkums tam bija, tas mani pilnībā apmierināja un neredzēju īpašu iemeslu no tā šķirties. Tomēr tā kā tas man bija nokalpojis jau pusotru gadu, turklāt nopirku to jau pusgadu lietotu, tad bija skaidrs, ka baterija viņam drīz ies uz beigām. Ikdienā to nemanīju, jo šā kā tā tas bija jālādē katru otro vai trešo dienu. Tāpat bija iznācis arī iPhone 4 un, ja es vēl ilgi tā gaidītu, tad droši vien drīz ar šo telefonu varētu vairs tikai dauzīt naglas sienā. Nolēmu, ka tas jāpārdod un, lai sasper mani jupis, pārdevu to tikai par 5 Ls lētāk nekā nopirku. Diezgan izdevīga noma sanākusi – 5 Ls uz pusotru gadu. Laikam jau svētlietas savu vērtību tik strauji nezaudē. Lai nu kā, biju ieguvis naudu jauna telefona iegādei. Zināju, ka no smartphoniem novērsties nevēlos, jo ir tomēr ērti, ka telefonā vari pārbaudīt epastu, ka nav jāsatraucas par kontaktu sinhronizāciju starp Gmail un telefonu, ka vari viegli pārlūkot kalendāru, pasērfot internentā, neņemot līdzi datoru, kad esi ceļojumā, kā arī paslēpņot. Laikam arī visu, kam man nepieciešams telefons, uzskaitīju.

Pirkt jaunu vai lietotu iPhone tajā brīdī likās pārāk dārgi un neprātīgi, tāpēc sāku mest acis uz android operētājsistēmas telefoniem. Tā rokoties pa internetu, pamazām nokļuvu līdz ZTE Blade jeb kā to sauc Apvietonatjā Karalistē – Orange San Francisco. Pirms tam neko par tādu ZTE nebiju dzirdējis, tomēr kā izrādās, tad tas ir piektais lielākais mobilo telefonu ražotājs pasaulē un otrs lielākais telekomunikāciju nodrošinājuma ražotājs Ķīnā. Kas bija pārsteidzoši, tad telefona specifikācijām tam bija nepieklājīgi zema cena. Vismaz Apvienotajā Karalistē tas maksāja nieka 99 mārciņas (80 Ls). Tiesa visās valstīs šo telefonu netirgoja un vēl joprojām netirgo. Tomēr uzzinājis, ka tas pieejams Zviedrijā, ilgi nedomādams, nopirku to par aptuveni 1500 kronām (120 Ls), kas ir daudz vairāk nekā Anglijā, tomēr tā kā telefons bija paredzēts, lai navigētos nākamajā ceļojumā, tad tas tik tiešām bija nepieciešams tad un uzreiz.

Runājot par tehniskajiem parametriem, visu iespējams apskatīt gsmarena.com, tomēr, kas mani piesaistīja visvairāk bija 480×800 punktu izšķirtspēja ekrānam, 600 MHz procesors, 512 MB operatīvā atmiņa, WiFi un, protams, GPS. Viss, kas man nepieciešams. Turklāt papildus pluss, ko tiešām spēju novērtēt ir tā mazais izmērs – 116 x 56.5 x 11.8 mm. Man ir (gandrīz) vienalga cik tas ir biezs vai garš, bet man ļoti nepatīk, ka visi šie telefoni parasti ir plati – virs 60mm, visbiežāk ap 65mm. Šir ir ļoti tuvs ideālajam platumam, lai to varētu ērti nēsāt kabatā un puslīdz ērti lietot arī ar vienu roku. Jā, saka, ka viņš rokā liekas tāds nedaudz plastmasīgs, kam es tomēr nepiekrītu, kā arī to, ka baterija netur tik ilgi, tomēr īpašu atšķirību no iPhone baterijas darbības laika nejutu. Viss atkarīgs no tā, kā tu to lieto. Un lai arī specifikācijā rakstīts, ka tam ir AMOLED ekrāns, nedaudz jāsarūgtina, ka jau sākot no pagājušā gada nogales to vairs neražo ar AMOLED ekrānu, bet gan parasto LCD.

Papildus pluss šim telefonam, tā zemās cenas dēļ, ir izveidojusies  ZTE Blade komūna, kas veido custom firmware šim telefonam, kā arī diskutē par visneiedomājamākajām lietām saistībā ar šo telefonu.

Īpaša aplikācija, kuru vēlos izcelt, ir Locus kartes. Tā piedāvā visu funkcionalitāti, ko es no šādas aplikācijas sagaidu – iekešot vairāk nekā 10 dažādu veidu kartes offline, ielādēt KML failus, kurus esmu izveidojis Google Maps vai Google Earth, pievienot interesējošos punktus, sadarbība ar c:geo aplikāciju, kas ir labākā slēpņošanas aplikācija android vidē. Tāpat tajā var veikt sava maršruta saglabāšanu ar visu statistiku, kā arī vēl daudz citas lietas, kuras nevaru te īsumā uzskaitīt. Jālieto ir tieši šīs programmas versija 1.5.1, jo tā ir pēdējā versija, kas darbojas ar lielo kvantumu karšu. No nākamās versijas, pēc Google un citu gigantu lūguma, viņu kartes ir izņemtas un ir palikušas tikai OpenStreet kartes, kas pašas par sevi ir pat ļoti labas, tomēr reizēm ir vēlme arī pēc satelītattēliem, jūras kartēm vai kā cita. Izmantojot šo programmu arī plānojām pārgājienu maršrutus mūsu ceļojumā uz Madeiru. Un tur attēlotie maršruti ir saglabāti tieši ar šo programmu un šo tālruni. Runājot par baterijas laiku, uz ZTE Blade telefona maršruta saglabāšana pie izslēgta ekrāna darbojās aptuveni 8-9 stundas, kas ir pietiekami daudz viena vienas dienas pārgājiena fiksēšanai.

Atpakaļceļā no Madeiras lidojām caur Londonu. Tur lidojumu starplaikā no Gatwick lidostas ar vietējo autobusu aizbraucām līdz Crawley pilsētai, kur pēc pozitīvās pieredzes ar jau iegādāto telefonu, nopirkām tādu arī Valdai, šoreiz jau par daudz pievilcīgāku cenu :) Pēdējais, ko vēlos piebilst, ir tas, ka, manuprāt, šis ir šobrīd labākais price/performance android telefons (vismaz tāds tas bija brīdi, kad to nopirku es).

2 responses so far

Kubiks-Rubiks

Mar 13 2011 — 101 things in 1001 days, Gadgets

Pērn Kubikam-Rubikam apritēja 30 gadi. Kubiku-Rubiku jeb pareizāk sakot Rubika kubiku izgudroja ungāru arhitekts Erno Rubiks tālajā 1974. gadā, bet pārdošanā ārpus Ungārijas tas nonāca vien 1980. gadā. Tā ir līdz šim brīdim vispārdotākā rotaļlieta ar vairāk nekā 350 miljoniem eksemplāru visā pasaulē. Pagājušajos Ziemassvētkos pie kubika tiku arī es. Biju apņēmies iemācīties to salikt un esmu iekļāvis to savā 101. lietu sarakstā.

Eksistē vairākas metodes, kā salikt Kubiku-Rubiku, bet tās visas balstās uz algoritmiem, kā samainīt dažus no lauciņiem vietām, tai pat laikā neizjaucot jau salikto kubika daļu. Gandrīz nekad kubiks netiek likts pa skaldnēm, to parasti liek pa slāņiem – no sākuma saliek apakšējo slāni, tad vidējo un visbeidzot virsējo slāni. Arī slāņi tiek likti secīgi, parasti no sākuma saliekot krustu vai šķautņu vidējos lauciņus, bet pēcāk saliekot arī stūrus. Ja rūpīgi piedomā, tad var saprast, ka katram lauciņam ir tikai viena konkrēta pozīcija, kur tas var atrasties. Līdz ar to tas, ka viena skaldne ir visa vienā krāsā, ne vienmēr nozīmē ka šī skaldne ir salikta pareizi. Algoritmi un kubika likšanas tehnikas ir dažādas, dažas balstās uz mazāku algoritmu skaitu, kas ieteicams iesācējiem, savukārt citas balstās uz mazāku gājienu skaitu, bet tad parasti ir jāiegaumē daudz vairāk algoritmu. Populārākā starp “ātrajām metodēm” ir Džesikas Frīdrihas metode. Lai to apgūtu, jāiemācās aptuveni 120 algoritmi, tomēr absolūtais minimums ir ap 70. Vienkāršākās metodēs pietiek pat ar mazāk nekā 10 algoritmiem. Tomēr ar algoritmu apguvi vien nepietiek, nepieciešams arī ātrums, turklāt ne tikai, lai ātri izdarītu pareizā algoritma izvēli, tikai knapi paskatoties uz kubiku, bet arī fiziskā ātruma treniņš. Profesionāli kubika licēji kubiku vienmēr ieeļļo, jo tā ir iespējams gājienus veikt par ar vienu pirkstu, turklāt paveikt to daudz ātrāk. Arī es savu kubiku ieeļļoju ar parastu velosipēdam paredzētu teflona eļļu.

Pašreizējais pasaules rekords pieder Fēliksam Zemdegam, kas ir austrālis, bet pēc uzvārda spriežot varētu būt latviešu izcelsmes. Viņš pamanījās salikt kubiku 6.65 sekundēs. Arī vidējā laika rekords kubika salikšanā pieder viņam, un tas ir 7.87 sekundes.

Mans personīgais mērķis, ņemot vērā ierobežoto algoritmu skaitu, ko esmu apguvis, šobrīd bija salikt kubiku mazāk nekā 2 minūšu laikā. Zemāk var redzēt video, kā man tas izdodas. Pirmās desmit sekundes tiek veltītas kubika izpētei un tad sākas pati likšana.

Rubik’s Cube from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Tagad varbūt jāsāk domāt par Frīdrihas metodes apguvi, kas noteikti prasīs ne mazums laika. Izaicinošs varētu būt arī kubiks izmērā 4x4x4 vai 5x5x5. Kāds vēlas pamēģināt?

3 responses so far