Parunāsim par multikulturālismu. Tēma īpaši aktuāla kļuvusi pēdējā laikā, Londonas grautiņu ietekmē. Tomēr es negribu diskutēt par Londonu. Tāpat jau ir skaidrs, ka neba nu imigranti ir tie lielākie nekārtību rīkotāji. Tā vietā es padalīšos ar savu pieredzi par dažādu tautību sastaptajiem cilvēkiem tepat Stokholmā, pērkot un pārdodot lietas sludinājumu serverī. Stāsts par nigēriešiem raksta beigās – saldajā ēdienā.
Rakstu šo ierakstu, lai atskaitītos par punktu numur 62. savā 101 lietas sarakstā. Punktā ir teikts, ka man jāuzkāpj mākslīgi veidotā kāpšanas sienā. To arī starp daudzajām Positivus festivālā piedāvātajām atrakcijām paveicu. Siena nebija no tām augstākajām, tāpēc, iespējams, ka tuvākajā laikā došos arī uz kādu specializētu kāpšanas vietu, kur esot sienas līdz pat 14m augstumam. Tomēr pie reizes vēlējos uzrakstīt arī savas pārdomas par šī gada Positivus festivālu. Visapkārt no visiem varēja dzirdēt tikai pozitīvas atsauksmes, tāpēc gribēju padalīties nedaudz atšķirīgā viedoklī, lai arī kopumā par Positivus apmeklējumu esmu gandarīts un to nenožēloju.
Šogad apmeklējām Posituvus festivālu otro reizi. Pirmo reizi bijām uz to pāris gadus atpakaļ, kad tur uzstājās Manic Street Preachers un Travis. 2008. gada Positivus man palicis atmiņā kā kaut kas ļoti foršs, īpaši jau Travis uzstāšanās. Diemžēl nevaru to pašu teikt par festivālu šajā gadā. Tas vēl joprojām bija labs, tomēr, manuprāt, tas ir zaudējis kaut ko no sava šarma. Tagad saprotu, kas man tajā tik ļoti patika pirmajā reizē – tā bija publika. Pirmkārt, pirms pāris gadiem cilvēku nebija tik daudz kā šajā reizē, otrkārt – tie bija atbraukuši patiešām labi atpūsties un izbaudīt mūziku lieliskā vietā pie jūras, nevis vienkārši nodzerties un notusēties. Vienmēr jau visur gadās arī pa kādam šāda veida tipiņam, tomēr šoreiz to bija savairojies diezgan daudz.
Lieliski manu viedokli atspoguļo sekojošs tipiskā tusētāja apraksts. Viņam rokā ir vismaz viena, bet vēlams divas vai trīs pilnas alus glāzes, viņa galvenais uzdevums ir iztukšot pēc iespējas vairāk dzērienu pēc iespējas īsākā laikā un izsmēķēt vismaz 3 cigaretes 5 minūšu laikā. Viņš parasti atrodas skatītāju aizmugurējās rindās, tuvāk tualetei krūmiņiem un alus letei, tomēr brīdī, kad viņš izdzird kādu populāru dziesmu, kurai viņš ir atpazinis melodiju, viņam ir pilnā ātrumā jānešās cauri publikai ar visām savām pilnajām alus glāzēm un cigareti mutē līdz pat pirmajai rindai pie skatuves. Nedaudz pārspīlēti, bet melots nav. Vienā brīdī arī pamanīju, ka kāds pavisam iekarsis svinētājs no priekiem uzmeta gaisā pilnu alus glāzi. Par laimi, es šajā brīdī neatrados šī notikuma epicentra tuvumā, bet tur esošajiem gan jutu līdzi.
Cits novērojums bija Arsenāla kino teltī. Zināms jau, ka tur nerāda tradicionālo kino. Tomēr sestdien ap pusdienlaiku, kad tur rādīja kārtējo filmu, teltī ik pa laikam uzradās tipiņi ar dzērieniem rokās un izteikti stulbiem un skaļiem komentāriem pa visu telti. Ja neinteresē šis kino, tad vismaz nevajag bojāt prieku citiem, lai arī saprotams, ka šajā laikā nekur citur nekas īsti vēl nenotika.
Skaidrs, ka bez liela apmeklētāju skaita nav iespējams noorganizēt lielu pasākumu, uzaicināt lielas zvaigznes. Tomēr man nemaz nevajag tās lielākās zvaigznes, man patīk mūzikas daudzveidība un atmosfēra, kas tur bija pirms kāda laika. Man pilnībā pietiktu arī ar pāris netradicionālākiem headlineriem. Un es varu un vēlos atpūsties bez pārmērīgas alkohola lietošanas un smēķētājiem visapkārt, bet tā jau varbūt ir mana problēma.
Varbūt palieku vecs, varbūt nesaprotu īsto festivālu būtību, bet kā jau teicu – pirms pāris gadiem tā nebija. Metot visu slikto pie malas, jāatzīst, ka Positivus tomēr vēl joprojām ir un es domāju, ka arī būs, labākais mūzikas festivāls Latvijā. Mēs no tā atgriezāmies pozitīvu emociju lādēti, izbaudījuši mūziku no pozitīvi lādētiem cilvēkiem. Ja tikai ne tā daļa publikas.
Lieta numur 69 no 101 lietu saraksta – salikt puzzli no 1000 gabaliņiem. Vienkārši tāpat, gribējās atsvaidzināt bērnības atmiņas, kad pužļu likšana bija topā. Pēc lietas ierakstīšanas sarakstā pat tika nopirkta speciāla puzzle ar 2 x 500 gabaliņiem. Uz tās bija attēlota vintage stila pasaules karte, 500 gabaliņi katrai puslodei. Tomēr aizķērusies bija arī kāda cita puzzle, kas bija iegādāta jau daudz senāk un kurai ir īpašs stāsts. Tas bija 2009. gada janvārī, kad pirmo reizi bijām aizbraukuši līdz Londonai. Tur uzgājām tādu 1 mārciņas veikalu, kurā, protams, viss maksāja vienu mārciņu. Latvijā šādi veikali tolaik vēl nebija tik populāri, tāpēc to noteikti vajadzēja iemēģināt. Veikalā starp citām lietām tika noskatīta arī jau pieminētā puzzle. Par tādu cenu bija grēks nepirkt, tāpēc izvēlējāmies to kurai visskaistākais attēls un ņēmām ciet. Tajā brīdī gan jau nojautām par priekšā stāvošajām problēmas tāda izmēra kasti pārvest rokas bagāžā, jo lidojām ar Ryanair. Tagad atceroties, jāsaka, ka tas arī bija viens no imigrantu top rajoniem, saucās viņš Barking. Nez vai viņi šādus vienas mārciņas veikalus arī demolē, internetā runā, ka neaiztiekot tikai grāmatu veikalus. Pēc internetā atrodamajām bildēm, šķiet, ka arī puzzli no 1000 gabaliņiem viņi nesmādētu, īpaši jau ar tik skaistu un ugunīgās krāsās rotātu attēlu. Bet jokus pie malas, puzzle tika iegādāta un tās ceļš mājup varēja turpināties.
Tiesa, ceļš puzzlei nevarēja turpināties kastē, jo tā bija pārāk liela, lai to ietilpinātu jau tā piebāztajā somā. Pēc nelielām pārdomām pie vakariņu galda risinājums bija rokā – jāved tikai pati puzzle, kaste jāatstāj. Un tiesa, bez kastes puzzle patiešām aizņēma daudz mazāk vietas, nu tā satilpa vienā pavisam mazītiņā maisiņā. Puzzle aizceļoja līdz Latvijai un uz kādu laiku tika aizmirsta. Vēlāk tajā pašā gadā pārvācāmies uz Zviedriju un, protams, ka tādu mantu tak ārā nemetīsi, patiesībā sakot es tiešām nesaprotu, kāpēc jau toreiz viņu neizsviedu, jo, Valda, mēģinājusi to pirms tam salikt, zvērējās, ka tas nav iespējams un griezdama zobus lūdza man atļauju izmest viņu ārā. Tomēr es šādu atļauju nedevu, tā bija mana godīgi iztērētā mārciņa un ja jau puzzle ir tik tālu ceļu mērojusi, tad viņa ir arī pelnījusi, lai kāds viņu saliek. Tā nu viņa atceļoja līdz Zviedrijai un tur tika uz kādiem diviem gadiem aizmirsta.
Pēc diviem gadiem es viņu uzgāju un nospriedu, ka man tā ir vai nu jāsaliek vai jāmet ārā. Tas bija svētdienas rīts, kā tagad atceros, ka zvanīja baznīcas zvani, un es ķēros tai klāt. Papildus stimulu deva tas, ka Valda vēl joprojām apgalvoja, ka puzzle ir nesaliekama. Viņas nesaliekamības teorija bija pamatota ar vairākiem faktiem
Izbēru puzzli uz grīdas, apsēdos un domāju tā – sākšu ar maliņu, tad ņemšu pa krāsām vidu. Plāns šķita vienkāršs un ģeniāls. Pirmais darbs bija izlasīt maliņas gabaliņus. Te nu nāca mans pirmais pārsteigums – atradu 5 stūrus. Labi padomāju, bet pēc atmiņas šķita, ka piecstūru puzzle tā tomēr nebija, nu vismaz pa vienu mārciņu jau nu noteikti ne. Tomēr arī šis atklājums mani neatturēja. Ilgi liku, bet maliņu saliku, izrādījās, ka tas piektais stūris bija lieks (vismaz tajā brīdī es tā cerēju). Tomēr pamazām liekot puzzli tālāk sāku aizdomāties, ka kaut kur jau tam piektajam stūrim vajadzēja rasties, varbūt no kādas citas puzzles. Bet ja jau tas varēja iekrist pie manis no kāda cita puzzles komplekta, tad tas nozīmē, ka arī kāds no manas puzzles gabaliņiem varēja kaut kur izkrist. Tālākais stāsts vairs nebija tik aizraujošs – liku puzzli, tad nedaudz vēl liku puzzli un tad atkal liku puzzli. Ar nelielu pusdienu pārtraukumu, kopumā liku puzzli no vietas 10 stundas, sāku ap 10:00 un beidzu ap 20:00. Un saliku. Biju ļoti gandarīts, ne tik daudz par to, ka saliku puzzli, cik par to, ka apgāzu nesaliekamās puzzles teorēmu. Viens gabaliņš tik tiešām palika pāri, tāpēc arī ieliku rakstam nosaukumu “Puzzle no 1001 gabaliņa”. Kā saka: “Te ir jūsu mašīna puzzle, un te – liekās detaļas!” Zemāk var redzēt manu veikumu.
Viens mīnuss šādai likšanai bija tas, ka nākamajā dienā diezgan stipri sāpēja mugura, jo, liekot puzzli, visu laiku nācās rāpot pa zemi un stiķēt kopā puzzles gabaliņus ne pārāk ērtās pozās. Tagad tikai jāsaka otrai puzzlei: “Zemeslode, es jau nāku!” Otra puzzle ar kvalitatīviem gabaliņiem, redzamu galarezultātu un uzrakstiem uz puzzles gabaliņiem (jo tā ir zemes karte) tagad liksies kā saldais ēdiens.
Šogad Jāņus svinējām nedaudz savādāk kā ierasts – kopā ar portugāļiem Latvijā. Bijām viņus uzaicinājuši uz Jāņu svinībām Latvijā vēl pagājušajā gadā, kad kopīgi pavadījām vasaras saulgriežus Stokholmas arhipelāgā. Toreiz viņiem stāstījām, cik daudz dažādu tradīciju latviešiem ir un viņi bija ļoti ieinteresēti tās visas izmēģināt. Dažreiz nāk tikai par labu veidot arī kādus tālejošākus plānus, pat, ja tas ir gadu vai vairāk uz priekšu.
Kopā pavadījām Latvijā gandrīz nedēļu un tāpēc izmantojām izdevību iepazīstināt viņus ne tikai ar saulgriežu tradīcijām, bet arī ar mūsu dzimteni. Neko daudz jau pa nedēļu apskatīt nevar, tāpēc pa lielam braukājām tikai ap Rīgu, tālākajam punktam esot Līgatnei. Lai arī laiks, kā jau uz Jāņiem, bija diezgan lietains, to pavadījām jautrā gaisotnē, pārsvarā izbaudot Latvijas dabu.
Pirmais vakars pēc ielidošanas Rīgā tika aizvadīts ar pastaigu pa Vecrīgu, pavakariņošanu Lido alus sētā un jūgendstila arhitektūras apskati vēstniecību rajonā. Vakaru noslēdzām ar saulrieta vērošanu pie kafijas Sky Bar, viesnīcas Latvija augšējā stāvā. Manuprāt, tas bija labs dienas noslēgums, jo varējām aplūkot tikko ar kājām izstaigāto Rīgu no augšas. Portugāļi teica, ka šādu vietu būtu neiespējami atrast Lisabonā, jo tā ir ļoti kalnaina. Portugāles galvaspilsētā no katra augstāka punkta iespējams pārredzēt pilsētu tikai līdz nākamajam augstajam punktam. Savukārt Rīgā iespējams apskatīt praktiski visu pilsētu no vienas mājas jumta, un tas tikai tāpēc, ka tā ir tik plakana.
Recent Photos
Andris Liedskalniņš Copyright © 2012