Ja agrāk skatījos uz fotogrāfijām ar pārkrautiem velosipēdiem ar zināmu jautrību, tad pēdējā laikā man tā ir kļuvusi par realitāti. Jūtos tā, it kā būtu tikko izbraucis no kādas Indijas šķērsielas, tikai atšķirība ir tāda, ka atrodos Zviedrijā un te tā braukt nav pieņemts.

Sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu no šī gada februāra, kad darbā man atņēma stāvvietu un nebija vairs, kur novietot savu auto. Neilgi pēc tam šķīros arī no savas automašīnas. Tad arī iegādājos Gazelle velosipēdu no kādas nīderlandietes, kura tieši šajā laikā taisījās doties atpakaļ uz savu dzimteni. Velosipēds te bija atceļojis no pašas Nīderlandes un, lai arī vecs un nedaudz aprūsējis, ir braucams un vismaz nepiesaista lieku uzmanību. Gazelle ir lielākais un vecākais velosipēdu ražotājs Nīderlandē. Arī pirms tam man jau bija velosipēds, tāds, kas domāts nopietnākai braukšanai, tomēr ar jauniegūto ir ērtāk pārvietoties pa pilsētu un to ir mazāk bail atstāt uz ielas. Lai gan atklāti jāsaka, ka velosipēdus te pārāk daudz nezog.

Tā nu kopš brīža, kad sāku pārvietoties tikai ar velosipēdu, sāku saskarties arī ar dažām, bet uzsveru, tikai dažām, grūtībām. Viena no tām bija došanās iepirkties. Reizēm pirkumu skaits vai izmērs bija tik liels, ka to visu nevarēja ievietot mugursomā. Ar to arī sākās prakse vest lietas uz bagāžnieka. Te talkā nāca viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem – bungee cord. Nezinu pat, kā to īsti nosaukt latviski, sauksim to par gumiju ar āķiem. Ar tiem pie bagāžnieka var piestiprināt visneidomājamākās lietas. Piemēram, 40 ruļļus tualetes papīra.

Lai arī diezgan lielas lietas biju pārvadājis arī līdz šim, šķiet, mana lielākā krava bija tieši šajā nedēļā. Saņēmu no pasta zīmīti, ka jādodas pakaļ pēc sūtījuma. Nebija konkrētas nojausmas, cik liels šis sūtījums būs, patiesībā nemaz tik daudz par to pirms tam netiku domājis. Aizbraucu ar velosipēdu līdz pastam un izņēmu “sūtījumu”. Tas izrādījās aptuveni 100x80x40 cm liels. Svars ap 20kg. Pirmajā brīdī biju drošs, ka uz velosipēda to atvest nevarēšu, bet arī atpakaļ pastā nodot vairs īsti nevarēja. Šajā brīdī talkā nāca manas āziātu prasmes un acumirklī (pēc 20 minūšu čakarēšanās) krava bija nostiprināta uz bagāžnieka.

Ja es atrastos Indijā, tad droši vien saplūstu ar masu un būtu vien tipiskais ikdienas braucējs, bet te, atceļā uz mājām, man likās, ka gandrīz visi atskatījās uz mani aizbraucam. Nokļuvu līdz mājām veiksmīgi, bez nevienas avārijas vai starpgadījuma. Par to, kas bija sūtījumā, jau pēc pāris dienām tepat – blogā.

Jāatzīst, ka šis nav mans vienīgais piedzīvojums ar sūtījumu saņemšanu pastā. Šī paša gada februārī saņēmu kārtējo lapiņu ar uzaicinājumu uz pasta nodaļu. Dīvainākais bija tas, ka tieši tajā laikā nebiju neko pasūtījis. Neko ļaunu nenojausdams, devos uz pastu ar jau pieminēto velosipēdu un mugursomu plecos. Te svarīga piebilde, ka tas bija ziemā. Aizbraucu, iedevu laipnajai pasta darbiniecei savu paziņojumu un sāku gaidīt. Prātā šaudījās dažādas domas par to, kas varētu būs atnācis. Sieviete atnesa salīdzinoši maza izmēra kartona kasti un to lēnām, pat nedaudz neveikli nolika uz galda. Es tikai pabrīnījos par viņas neveiklumu, lai tajā pat mirklī pats aplauztos vēl vairāk. Grasījos vienkārši paķert paciņu sev padusē un doties projām, tikai bija viens bet – paciņa likās kā pienaglota pie galda. Šoreiz ņēmu talkā abas rokas un ar grūtībām un muļķīgu smaidu sejā devos uz blakus galdiņu, lai ieliktu kasti somā. Galvā šaudījās doma par to, ka tās varētu būt hanteles, jo biju par tām ieminējies draudzenei pirms kāda laika un ap šo laiku tuvojās vai tikko bija pagājusi mana dzimšanasdiena. Kaut kā ieliku to kasti somā un braucu uz mājām… Vai es jau teicu, ka ārā bija ziema? Nebija jau jābrauc tālu, vien 4 kilometri. Pa ceļam paspēju nomierināties par neveiklo situāciju un, lai vai kādā veidā es to dāvanu saņemu, tā tomēr ir un paliek dāvana. Atbraucot mājās, viss izrādījās vēl interesantāk – tā bija nevis draudzene, bet mana ģimene, kas man tās hanteles bija atsūtījusi. Šķiet neprāts, sūtīt pa pastu 20-30kg smagu sūtījumu. Izrādās, ka īsts neprāts tas tomēr nav, amazon.co.uk piedāvā bezmaksas piegādi noteiktām precēm virs 25 GBP uz konkrētām valstīm (precīzāk – Belgium, Denmark, Luxembourg, Netherlands, Andorra, Finland, Gibraltar, Greece, Iceland, Ireland, Italy, Liechtenstein, Norway, Portugal, San Marino, Spain, Sweden, Vatican city and Poland). Protams, šo preču tirgotājam jābūt pašam Amazon. Vēl viens plusiņš, dzīvojot Zviedrijā.

Fona mūzika: Kings of Leon – The End.

Bija vēls sestdienas vakars. Visu iepriekšējo dienu un nakti bija lijis stiprs lietus, tomēr mēs saņēmāmies un devāmies sameklēt multislēpni ar nosaukumu Mr. Pettifoggers NIGHTmare No 1. Tas atrodas pie Sandasjön ezera, kas, savukārt, atrodas Nakas rezervāta meža vidū. Todien mūsu rīcībā bija auto, tāpēc bija jāizmanto izdevība un jādodas uz šo rezervātu tieši tad, neskatoties uz ne pārāk labvēlīgajiem laikapstākļiem. Aprakstā bija minēts, ka  slēpni ieteicams ņemt naktī, jo starp tā daudzajiem posmiem izvietoti miniatūri atstarotāji, kurus dienas laikā ieraudzīt būtu praktiski neiespējami. Naktī tiem virsū var spīdināt lukturīti un skatīties vai kaut kur 50-100m rādiusā nav manāms atspīdam nākošais punkts.

Uz slēpni devāmies četratā, kopā ar shotgun&bullet komandu un, spriežot pēc logiem, tā bija darījusi arī lielākā daļa citu slēpņotāju. Kad bijām nokļuvuši līdz rezervāta robežai, atstājām mašīnu stāvvietā un turpmāko ceļu mērojām kājām. Nebija vēl pilnīgi satumsis, tāpēc pa ceļam vēl paņēmām pāris citus slēpņus. Jāsaka, ka šajā rezervātā izvietoto slēpņu īpašniekiem izdoma patiesi strādā. Tur bija sastopami  gan akmeņos iebūvēti konteineri, gan kokos iekārti mākslīgie čiekuri. Tomēr mēs te bijām ieradušies dēļ kaut kā cita – piedzīvojuma naktī. Necerējām, protams, ka tas tiešām izvērtīsies murgā.

Continue Reading »

Klejojot pa interneta plašumiem, uzdūros Agneses rakstam par to, kā pareizi izvārīt rīsus. Bet katrs jau, protams, esam gudrāks par visiem pārējiem, tāpēc katram savs rīsu vārīšanas variants šķiet tas pats vispareizākais. Esot ciemos, atliek vien ieminēties, ka zini vienu labu veidu kā uzvārīt rīsus, kad tevi apbērs ar dažādiem epitetiem: “Es jau nu gan zinu kā vārīt rīsus! Man daudzi cilvēki ir teikuši, ka es vāru visperfektākos rīsus!” Citi, savukārt, gatavo rīsus ar rīsu tvaicējamo aparātu. Es ļaušu viņiem vārīt visperfektākos rīsus, bet tāpat padalīšos ar savu, protams, vispareizāko recepti rīsu vārīšanai.

Tiesa jau pašā sākumā nāksies jūs nedaudz apbēdināt – nav vienas konkrētas receptes, kā uzvārīt perfektus rīsus, jo katri rīsi ir savādāki. Tas nozīmē, ka, lai atrastu perfektas rīsa/ūdens attiecības un vārīšanas laiku, jums nāksies nedaudz eksperimentēt. Es ieteiktu izvēlēties vienu rīsu veidu un ražotāju un eksperimentēt ar to, kamēr iegūsiet perfektu rezultātu, un pēcāk turpināt lietot tieši šo vienu rīsu veidu. Tomēr var gadīties arī nekvalitatīvi jeb, kā es mēdzu teikt, slikti rīsi, kurus, lai kā arī jūs necenstos, būs gandrīz neiespējami uzvārīt perfektus. Neskatoties uz visiem izliktajiem šķēršļiem, konkrēti soļi, kas jāievēro rīsu vārīšanā, tomēr ir.

1. Rīsus noskalo. Pirmkārt, rīsi pirms vārīšanas ir jānoskalo, un tas ir jādara vairākas reizes. Vislabāk ir tos skalot traukā ar ūdeni, lēnām maisot un saujā berzējot tos, bet to var darīt arī zem tekoša ūdens sietiņā. Pēdējā variantā gan būs grūtāk noteikt, kad tie ir patiesi tīri. Rīsi jānomazgā tāpēc, ka viss ūdens, kurā tie tiks vārīti, uzsūksies rīsos un mēs to visu apēdīsim. Tāpēc, ja negribat ēst rīsu putekļus vai sajust savādas piegaršas, tad rīsus noteikti ieteicams nomazgāt.
2. Rīsus mērcē. Šo posmu ļoti daudzi cilvēki izlaiž. Rīsus var izvārīt arī bez mērcēšanas, bet tad to vidus būs nedaudz ciets. Rīsus pietiek iemērkt uz 30-60 minūtēm, lai pēc vārīšanās tie būtu vienmērīgi mīksti.
3. Rīsus vāra. Te nāk pats svarīgākais posms – rīsus vāra konkrētā ūdens rīsu attiecībā uz mazas uguns, nenoceļot vāku. Rīsu/ūdens attiecība ir aptuveni 1:1.5 jeb uz 1 glāzi rīsu jāņem 1.5 glāze ūdens, tomēr šī ir tā daļa, kas ļoti variē. Esmu vārījis pat rīsus, kam attiecība ir bijusi 1:1. Te nu ir jāeksperimentē, kamēr nonāksiet pie labākā rezultāta. Ūdens attiecība var mainīties pat vienas firmas rīsiem, no ražas uz ražu jeb, precīzāk, no lauka uz lauku, kur tie novākti. Parasti rīsi ir jāvāra aptuveni 9-10 minūtes, turklāt vākam ir visu laiku jābūt noslēgtam. Ja rīsi ir kaut kāds ātri vārāmais draņķis, tad pietiek ar pusi no laika, kas rakstīts uz paciņas, otru pusi atvēlot rīsiem pašiem pastāvēt katliņā zem noslēgta vāka. Pastāvēšana 10 minūtes zem vāka piemērojama arī parastajiem rīsiem. Rezultātā nekam nevajadzētu būt piedegušam, rīsiem nevajadzētu būt salipušiem un tiem vajadzētu būt ne par sausu, ne par slapju.
4. Rīsus apber ar garšvielām. Procesa beigās es parasti pārkaisu tiem pāri vienu no saviem mīļākajiem garšvielu maisījumiem – kariju, un rīsus sajaucu. Tie iegūst ne vien karija garšu, bet arī dzeltenu krāsu. Un mēs taču ēdam arī ar acīm.

To visu noslēdzot, jāsaka, ka visi šie posmi ir vispārzināmi un nav manis izdomāti. Mans pienesums ir tāds, ka nevajag pieturēties pie vienas konkrētas receptes ar vienām konkrētām attiecībām, ja katrs mēs izmantojam dažādus produktus (šajā gadījumā rīsus).

Pirms kāda laika sasniedzām zināmu slieksni slēpņošanā – atradām savu 100 ģeoslēpni. Precīzi tāds bija arī mans uzstādītais mērķis 101 lietas sarakstā. Bet pie šī skaitļa neesam apstājušies un turpinām meklēt slēpņus vēl un vēl, kas arī bija īstais 59. lietas mērķis – iekustināt mani slēpņošanas kustībā. Uz doto brīdi esam atraduši jau 125 slēpņus, turklāt gandrīz jau divus mēnešus atrodam pa vismaz vienam slēpnim katru dienu. Nedzenamies pēc statistikas, tas drīzāk ir kā iegansts neieiet ikdienas rutīnā un nesēdēt visu laiku mājās. Pat tad, ja slēpnis atrodas vien kilometra attālumā no mājām, līdz tam ir jānokļūst un tas ir jāatrod. Protams, ne vienmēr noskatīto slēpni izdodas atrast ar pirmo piegājienu, tāpēc šādos gadījumos jādodas kāda cita slēpņa meklējumos. Ir bijis arī gadījums, kad savas aizmāršības dēļ pusstundu pirms pusnakts esmu devies ielogot kādu no mājām netālu esošu slēpni. Tuvākie slēpņi gan vairāk tiek atstāti rezervei īpaši lietainām vai slinkām dienām. Un mūžīgi jau katru dienu pa slēpnim atrast nevarēsim, pirmkārt, nav tik daudz slēpņu, otrkārt, ziemā vēlēšanās slēpņot noteikti mazināsies. Turklāt ziemā arī paliek tumšāks daudz ātrāk, citiem vārdiem sakot – atstājot darbu, ārā ir melna, melna nakts. Nedaudz katras dienas slēpņu meklēšanu atvieglo fakts. ka esam divu cilvēku komanda. Tas nozīmē, ka vienu dienu viens no mums var paņemt brīvu, savukārt otrā atpūšas otrs.

Slēpņu meklēšanai izmantojam jau aprakstītos telefonus ZTE Blade, kas apvienojumā ar izcilo android aplikāciju c:geo, ir pilnīgi pietiekoši mūsu vajadzībām. Tajā iespējams iekešot slēpņus lietošanai bez interneta, turklāt, lai to izdarītu, nav vajadzīgs premium membership. Tik sarežģītus vaicājumus kā vairumu pocket queries ar to, protams, veikt nevar, toties iekešoti tiek arī tādi papildus dati kā attēli gan slēpņa aprakstā, gan no spoileriem. Programma lieliski strādā arī ar karšu programmu locus maps, kura pati par sevi prot iekešot kartes un kurā var attēlot visus saglabātos slēpņus vienlaicīgi uz kartes. Jāsaka gan, ka programma spēs parādīt visus slēpņus tikai tādā gadījumā, ja to skaits ir zem 150 (varbūt uz jaudīgāka tālruņa šis skaitlis ir lielāks). Tomēr apskatīt atsevišķu slēpni uz kartes, protams, nav problēma arī pie lielāka kopējā slēpņu skaita.

Tiesa ar slēpņošanu ir kāda problēma – ne visi slēpņi ir apmeklēšanas vērti, dabā pastāv diezgan daudz arī tā saukto sūdslēpņu. Šobrīd gan par tiem pārāk lielu kreņķi neķeram, jo, slēpņojot tepat pa Stokholmu, mūsu galvenais ieguvums ir izraušanās no mājām. Tomēr, dodoties kādā ceļojumā vai slēpņošanai vien paredzētā dienā, ir bēdīgi atrast sūdīgus slēpņus. Manuprāt, lai slēpnis būtu izdevies un apmeklēšanas vērts, tam ir jāatbilst vismaz vienam no diviem kritērijiem – tam ir interesants, oriģināls noformējums, vai arī pati vieta, kur izvietots slēpnis, ir apmeklēšanas vērta. Ja vieta ir īpaša, tad mani pārāk neuztrauc, ka slēpnis ir parasta filmiņas kastīte. Savukārt, ja slēpnis ir oriģināli paslēpts vai noformēts, tad tas vien ir tā vērts, lai dotos tam pakaļ. Diemžēl bieži jeb jāsaka biežāk gadās tā, ka nav ne viena, ne otra. Īpaši jau pilsētvidē, kur izskatās, ka katrs mikrorajons, krustojums un pat māja ir pelnījusi vismaz vienu slēpni. Lielākoties to visu, protams, var nojaust pēc slēpņa apraksta, tomēr pirms doties lielākā slēpņošanā, nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai izravētu to visu drazu no meklējamo slēpņu saraksta. Zināms rādītājs slēpņu kvalitātei ir neoficiālie slēpņu vērtējumi un favorite punkti, īpaši jau attiecībā pret kopējo logu skaitu. Piemēram, mūsu visu laiku visinteresantākais slēpnis tieši vietas izvēles ziņā ir Darkness awaits you. Tas atrodas pilnīgas nekurienes vidū un normāli cilvēki tur nekad neiegrieztos. Tas ir atrasts tikai 83 reizes (vidēji ap 9 reizēm gadā), bet tam ir 15 favoriti, kas, jāteic, ir diezgan labs rādītājs. Vai arī draugu izveidotais Huvusta keys, kas atrasts tikai 34 reizes, bet tam piešķirti 15 favoriti. Te gan vairāk nopelns tieši slēpņa noformējumā, ne vietas izvēlē. Zināms kvalitātes rādītājs ir arī terrain, jo esmu novērojis, ka dīkdieņi parasti neveido slēpņus ar ļoti apgrūtinātu piekļuvi.

Uz šīs nots pabeidzot rakstu, jāsaka, ka pagaidām Stokholmā slēpņu mums vēl pietiek, vienīgi katru dienu ir jādodas arvien tālāk un tālāk, lai atrastu kādu jaunu slēpni. Sākumā nedaudz izbrīnīja fakts, ka te ir tik daudz unknown jeb mystery tipa slēpņu, bet laikam dēļ aukstajām zviedru ziemām, viņi to laikā risina visus mystery slēpņus, savukārt vasarā dodas tos ielogot.