Avokado ir lielisks auglis gan garšas, gan enerģētiskās vērtības ziņā, īpaši jau veģetāriešiem, jo avokado satur daudz vairāk taukvielu kā lielākā daļa citu augļu un dārzeņu. Mēs paši ikdienā patērējam avokado diezgan daudz, tomēr nekad nebijām iedomājušies, ka no tā varētu pagatavot arī kādu desertu. Tomēr izrādās, ka dažās pasaules valstīs tas ir diezgan iecienīts arī kā saldais ēdiens. Zemāk aprakstīšu Indonēzijas piena kokteiļa Jus Alpukat recepti. Jus Alpukat no indonēziešu valodas tulkotos kā avokadu sula, tomēr tam ir arī pāris citas sastāvdaļas.

Continue Reading »

Kārtējā porcija ar noskatītajām dokumentālajām filmām.

• Addicted to plastic (2008, http://www.imdb.com/title/tt1572965/) – filma par mūsdienu sabiedrības atkarību no plastmasas. Patiesībā, ja tā labi piedomā, tad gandrīz ik uz soļa ikdienā sastopamies ar plastmasu. Filmas mērķis nav atturēt mūs no plastmasas izmantošanas ikdienā, jo tas patiesībā tuvākajā laikā praktiski nav iespējams, drīzāk novērtēt tās vērtību un vienkārši neizmest atkritumos, kur tā nekad netiks pārstrādāta un nesadalīsies, savukārt izmetamā plastmasa jāražo bioloģiska.
• McLibel (2005, http://www.imdb.com/title/tt0458425/) – dokumentālā filma par to, kā divi vienkāršie Apvienotās Karalistes iedzīvotāji tiesājās ar fast-food gigantu McDonald’s. Nav jau gluži tā, ka viņi bija pavisam vienkāršie pilsoņi, savulaik viņi bija piedalījušies zaļo aktīvistu klubiņā un izplatījuši skrejlapas, kuras informēja iedzīvotājus par McDonald’s pārtikas kaitīgumu un ļaunumu dabai, kas tiek nodarīts, ražojot šo pārtiku. McDonald’s viņus izsekoja un iesūdzēja tiesā, kā rezultātā viņiem nācās katru rakstu, katru teikumu šajās skrejlapās atspēkot tiesas priekšā, jo Apvienotajā Karalistē, atšķirībā no ASV, nepastāv vārda brīvība un tu esi apmelotājs tikmēr, kamēr neesi pierādījis pretējo.
• In the Shadow of the Moon (2007, http://www.imdb.com/title/tt0925248/) – filma par daudzajiem NASAs Apollo lidojumiem uz mēnesi. Tajā tiek intervēta lielākā daļa vēl dzīvo astronautu, kuri piedalījušies Apollo lidojumos. Neizpaliek arī liels daudzums dokumentālo kadru un līdz šim pasaules acīm vēl neredzēta materiāla. Šī tēma nenoliedzami ir viena no top konspirācijas teorijām, tāpēc atstāšu spriedumu par filmas patiesumu jūsu pašu ziņā. Runā, ka NASA izveidojusi šo filmu, lai parādītu pasaulei, ka tā visa bijusi patiesība un ka amerikāņi tiešām pirmie spēruši kāju uz mēness. Zinot, cik ļoti Padomju Savienība tolaik sacentās ar ASV, nešaubos, ka, varbūt, neiztika arī bez kādām blēdībām, tomēr daļa no konspirācijas teorijās pieminētajiem faktiem ir tiešām smieklīga. Piemēram, kāpēc fotogrāfijās ASV karogs nav sašļucis pie masta, ja uz mēness neesot vēja. Varbūt tāpēc, ka viņi zināja, ka tur nav vēja un ielika karogā kādu stiepli kā karoga rāmi? Filmas tajā un tajā minūtē var redzēt, ka ektrāna augšpusē ir kaut kāds stienis kurš pēc tam pazūd, tas noteikti ir kāds statīvs studijā, kur šis tika filmēts. Tikai digitālajā pasaulē dzīvojušajiem droši vien nekad nav nācies saskārties ar kaut kādu gružu iekļūšanu filmas priekšā vai tās saskrāpēšanu attīstīšanas procesā. Labi, varbūt es kļūdos, un amerikāņi tiešām melo, tieši tāpēc necenšos apgalvot ne vienu, ne otru.
• The Power of Nightmares: The Rise of the Politics of Fear (2004, http://uk.imdb.com/title/tt0430484/) – dokumentālo raidījumu cikls (kopā 3 raidījumi) par to, kā politiķi cenšas iegūt varu savās rokās. Ja agrāk viņi to varēja panākt ar tukšiem, bet grandioziem solījumiem, tad tagad kritiskā cilvēku masa ir izglītojusies tik tālu, ka šādiem solījumiem vairs netic. Jaunais veids, kā pakļaut cilvēkus ir no sākuma tos kārtīgi iebiedēt, bet pēc tam solīt viņus no šīm bailēm paglābt. Raidījumos atainotā ideja nav balstīti uz “no pirksta izzīstu” teoriju, bet gan politiskā filozofa Leo Strausa teoriju. Filmas centrā ir Afganistāna, rietumu cīņa ar padomiju, kā arī to, kā arī notikumu attīstība pēc “iedomātā” ļaunuma sakaušanas.
• GasLand (2010, http://www.imdb.com/title/tt1558250/) – saņēmusi Oskara nomināciju un citus atzinīgus vārdus, filma vēsta par dabasgāzes ieguves veidu, kas piesārņo dzeramo ūdeni ar toksiskām ķimikālijām. Metode saucas hydraulic fracturing un tās pamatā ir ķimikāliju ievadīšana dziļurbumā, kuras tālāk rada plaisas augsnē un ļauj dabasgāzei nokļūt virszemē. Diemžēl šī metode piesārņo gruntsūdeņus un izmantoto ķimikāliju tvaiki brīvi iztvaiko gaisā. Tas viss dēļ starp augstām amatpersonām parakstīta nolikuma, kas ļauj dabasgāzes ieguves firmām neatklāt ķimikāliju sarakstu, kas tiek izmantots šajā dabasgāzes ieguves veidā. Rezultātā no urbumiem netālu esošajās mājās iespējams aizdedzināt ūdeni, kas nāk no krāna, precīzāk sakot, gāzes un ķimikālijas, kas atrodas ūdens sastāvā. Un, ja šos urbumus izvieto uz kartes, puse ASV tiek noklāta ar maziem sarkaniem punktiņiem. Kārtējais iemesls, kas varbūt kādu var atturēt no dzīvošanas ASV.

Atceroties studiju laikus, kas pavadīti Latvijas Universitātes datorikas fakultātē, sāku pārdomāt, kas man palicis atmiņā no pasniedzējiem, kursa biedriem un studijām kā tādām.

Pamēģināju ielogoties savā LUIS sistēmā un, patiesi, izdevās. Skatos, kas tur mainījies. Nākusi klāt E-Bibliotēka, patīkami, epasts nedarbojas, izmet kārtējo Oracle kļūdu, bet tas jau pierasti. Savādāk viss gandrīz kā vecajos labajos laikos, kad back poga nedarbojās un ik pa 10 minūtēm bija kaut kas jānospiež. Pat visa mana personīgā informācija pieejama, ieskaitot steidzīgā fotogrāfa uzņemto portretu manai studenta apliecībai.

Interesanti arī pavērto kādreizējo stipendijas apjomu bakalaura studiju laikā. Sākotnēji tie bija 8 Ls mēnesī, kas vēlāk izauga līdz 10 Ls. Pēcāk gan stipendijas atcēla pavisam, vismaz man, jo biju strādājošs un nevarēju pretendēt uz “lielo” stipendiju. Esot maģistrantūrā gan bija vienkārši tikt pie lielās stipendijas, vajadzēja tikai nestrādāt un neuztaisīt nevienu parādu.

Bet aizsākās tas viss vēl daudz, daudz senāk ar datoriem un programmēšanu pie Straujuma, kuru daži mēdza saukt arī par Lēnumu, varbūt tāpēc, ka kādam šis kurss šķita vairāk kā atkārtošana no visa tā, kas sen jau zināms. Dažiem varbūt tas lika saprast to, ka viņi vienkārši nav nonākuši pareizajā vietā. Atceros kādu meiteni, par kuru domāju, ka viņa nu noteikti ir tāda, kas nepabeigs, tomēr man par brīnumu viņa noturējās visus četrus gadus un pabeidza bakalaurus atšķirībā no citiem īsteniem datoriķiem, kuri izkrita jau pirmajā semestrī.

Continue Reading »

Dabas fenomeni mēdz izsist cilvēkus no viņiem tik ierastā ikdienas ritma. Tie liek cilvēkiem apbrīnot kaut ko neikdienišķu un nepierastu, piemēram, ziemeļblāzmas gaismas spēles debesīs. Personīgi man vienmēr bija kārojies ieraudzīt ziemeļblāzmu dzīvē, pārliecināties, vai tā tik tiešām ir tik iespaidīga un spoža, kādu to var vērot fotogrāfijās. Lai to noskaidrotu, noorganizējām kārtējo ceļojumu uz Zviedrijas ziemeļiem, kur bijām pabijuši arī vasarā. Ziemeļi vilināja ne tikai ar polārblāzmu, bet arī ar braucienu husky suņu pajūgā un citām ziemeļos pieejamajām izklaidēm.

Zviedrija ir ļoti izstiepta valsts un liela daļa cilvēku nemaz nenojauš cik ļoti izstiepta tā patiesībā ir. Salīdzinājumam, ja Zviedriju tās galējā dienvidu punktā pieturētu un apgrieztu otrādi, tās ziemeļi sniegtos līdz pat Romai. Līdz ar to nokļūšana līdz mūsu galamērķim – Abisko, nebija nemaz tik vienkārša. Kā jau tiku rakstījis iepriekš, tad pārsvarā ir divi veidi, kā iespējams tur nokļūt – lidot ar lidmašīnu vai braukt ar vilcienu. Te jāpiemin, ka Norwegian ir pārtraucis lidojumus uz Kirūnu, tā kā pa lielam atliek vien SAS, kas ir nedaudz dārgāks, bet, laicīgi pērkot biļetes, lidojumam no Stokholmas nevajadzētu maksāt vairāk kā 85 EUR vienam cilvēkam abos virzienos. Tomēr, tā kā lidošanu jau bijām izmēģinājuši un 18 stundu brauciens vilcienā šķita piedzīvojumu vērts, nolēmām doties turp ar vilcienu. Turklāt vilciens mūs aizvesda uzreiz līdz Abisko, kamēr, lidojot ar lidmašīnu līdz Kirunai, atlikušos 100 km tāpat nāktos mērot ar vilcienu vai autobusu.

Jāsaka, ka tipiskā gadījumā vilciens nav ne ātrāks, ne lētāks variants. Tomēr pa reizei SJ lapā pavīd kāda akcija. Tādu brīdi izdevās noķert arī mums un varējām doties turp par puscenu. Diezgan lētas ir arī biļetes sēdvietās, bet tas jau ir sava veida mazohisms. Kopā bijām četri braucēji un paņēmām divas trīsvietīgas kajītes guļamajā vagonā (Sovvagn). Vilcienā ir pieejamas vietas arī kopējās kajītēs cita veida guļamvagonā (Liggvagn). Tāpat tur ir arī Bistro vagons, kurā iespējams ieturēt kādu maltīti, iedzert kafiju, vai vienkārši retro atmosfērā palasīt avīzi vai grāmatu. Vilciens kursē maršrutā Stokholma – Narvika (Norvēģijā), tas atiet no Stokholmas vakarā ap 18:00 un pienāk Abisko stacijā nākamajā dienā ap 12:00. Vilciens nav rentabls un ir vairāk kā piedzīvojums nevis ierasts pārvietošanās līdzeklis. Par tādu to mēs arī uztvērām un devāmies savā trīs dienu piedzīvojumā.

Continue Reading »