Noskatījos visas trīs pagaidām iznākušās Discovery raidījumu cikla I Shouldn’t Be Alive sezonas. Šis, atšķirībā no, piemēram, Survivor, nav dokumentāls raidījumu cikls, lai arī balstīts uz patiesiem notikumiem. Es pat teiktu, ka tas ir vairāk nekā tikai balstīts uz patiesiem notikumiem, jo tie tiek diezgan precīzi rekonstruēti no patieso varoņu atstāstiem. Viņi arī tiek intervēti raidījuma laikā un darbojas tā aizkadrā, kamēr notikušais tiek uzfilmēts ar aktieru palīdzību.

Katrs raidījums ir veidots par kādu atgadījumu cilvēku dzīvē, kur pēc dabas likumiem un varbūtību teorijām, cilvēkiem visticamāk bija jāaiziet bojā, tomēr viņi izdzīvoja. Raidījuma sākumā vienmēr skatījos, vai aizkadrā intervēto cilvēku skaits saskan ar notikušā piedzīvojušo cilvēku skaitu. Tas savā ziņā bija garants, ka visi cilvēki izdzīvos. Vissmagākā bija pati pirmā sērija, kad gandrīz vai izlēmu pārtraukt šī raidījuma skatīšanos, tomēr saņēmos un noskatījos vēl pāris sērijas, kas mainīja manas domas.

Ja arī cilvēki šajos atgadījumos izdzīvo, viņi ne vienmēr tiek sveikā cauri. Tomēr visvairāk mani pozitīvi pārsteidza fakts, ka, lai arī guvuši neatgriezenisku garīgu un fizisku traumu, viņi ir spējuši saglabāt vai pat uzlabot savu dzīvesprieku un ka šobrīd viņi patiesi spēj novērtēt dzīves vērtību. Piemēram, cilvēks, kurš bija zaudējis kāju no apsaldēšanās kalnos, vēl joprojām turpina nodarboties ar kalnos kāpšanu un ir pat noskrējis maratonu.

Interesants bija arī fakts, ka lielākā daļa lietu, ko viņi darīja, kad iekļuva kādā nelaimē, patiesībā bija kaut kas interesants un aizraujošs, un tikai nepilnīgas sagatavotības vai nelabvēlīgu sakritību rezultātā, viņus piemeklēja kāda liksta. Varbūt izklausās pretrunīgi, bet arī es gribētu darīt lielāko daļu no tā, ko centās paveikt varoņi šajos raidījumos. Varbūt šo raidījumu noskatīšanās liks man pienācīgi sagatavoties un mācīties no viņu kļūdām, bet varbūt saprast, kā izkļūt no šādām situācijām un nenonākt tādās pirmām kārtām.

Pēdējā trešās sezonas sērija tika pārraidīta 2006. gadā, tomēr izskatās, ka nākamā gada janvārī, pēc četru gadu pārtraukuma, raidījums plāno atgriezties. Gaidīšu!

Beidzoties burāšanas sezonai, palīdzējām draugu jahtai nocelt mastu un sagatavot to ziemošanai. Zviedrijā tā ir ikgadēja procedūra pirms aukstā laika iestāšanās – tiek nocelts masts un pati jahta tiek izcelta krastā, jo ziemas laikā ūdens aizsalst un var nopietni pabojāt jahtu. Savukārt, iestājoties pavasarim tiek darīts pretējais – jahta tiek iecelta ūdenī un tai tiek uzlikts masts, un tā tas atkārtojas no gada uz gadu, pa vidam arī pārklājot jahtu ar svaigas krāsas un citu aizsarglīdzekļu kārtu. Lai arī Zviedrijā pretstatā dienvideiropas valstīm sezona ilgst tikai pusgadu, tomēr daudzie salu arhipelāgi nodrošina pietiekamu burāšanas baudījumu, lai jahtas te būtu pat ļoti populāras. Stokholmā ik uz soļa var redzēt kādu jahtklubu ar savu piestātni Mälaren ezera vai arhipelāga jūras daļas krastos. Tā kā bijām pieci, tad masta nocelšana tāds sīkums vien bija. Pagāšgad viņi to nocēla divatā, tāpēc šogad jo īpaši spēja novērtēt pārējās palīdzīgās rokas. Uzņemot kadrus ik pēc 5 sekundēm, izveidoju arī īsu video ar notikušo.

Takedown of the mast from Andris Liedskalnins on Vimeo.

Sekojot 10. Saeimas vēlēšanu norisei, radās ideja veikt statistisku eksperimentu ar publiski pieejamajiem vēlētāju datiem. Ideja radās brīdī, kad pats devos uz vēlēšanu iecirkni Stokholmā, lai izmantotu savas pilsoņa tiesības un vēlētu par kādu no 10. Saeimas kandidātpartijām.

Visu pagājušo gadu, lasot ziņas vai cita veida publikācijas, mani vienmēr bija mulsinājuši Latvijas emigrācijas rādītāji. Kā gan viņi var zināt tik precīzus datus, ja cilvēki ne vienmēr piepūlas un paziņo varas institūcijām, ka atstāj savu dzimteni? Skaidri zinu, ka pats personīgi neesmu nekur oficiāli pieteicis informāciju par to, ka dotos prom. Tomēr pagājušajā nedēļā, parakstoties pie sava vārda, uzvārda un personas koda vēlētāju sarakstā, manī šī doma attīstījās tālāk un es sapratu, ka šī tad nu ir tā vieta, kur es pirmo reizi Latvijai oficiāli atzīmējos par to, ka šobrīd atrodos ārzemēs. Varbūt ceļojumā, varbūt uz patstāvīgu dzīvi pārvācies, tas šobrīd nav tik svarīgi, svarīgi ir tas, ka es šobrīd te esmu. Un neba nu kāds tagad šos datus apkopo un no tā rēķina emigrantu skaitu.

Tomēr kādas būtu iespējas izmantot šos datus, lai izdarītu kaut kādus nebūt secinājumus? Kopējo diasporas apjomu tas noteikti neraksturo, jo neba nu visi iedzīvotāji dodas vēlēt. Patiesībā, kā vēstīja LTV ziņu dienests, tad lielākā daļa emigrējušo Latvijas pilsoņu pat neplānoja piedalīties Saeimas vēlēšanās. Tomēr to daļu, kas piedalījās, iespējams analizēt un salīdzināt ar vēlētāju skaitu 9. Saeimas vēlēšanās, kas norisinājās 2006. gadā. Tā kā 10. Saeimas vēlēšanās nobalsoja 62.63% vēlētāju, bet 9. Saeimas vēlēšanās 62.23% vēlētāju, tad redzams, ka vēlētāju aktivitāte praktiski nav mainījusies. Pieņemot, ka vēlētāju aktivitāte nav mainījusies arī starp ārzemēs esošajiem latviešiem, varam salīdzināt vēlētāju skaita attiecību, lai iegūtu relatīvo emigrantu pieaugumu šajā laika posmā. Šie dati ir balstīti uz pieņēmumu, ka latvieši ārzemēs ir bijuši tikpat aktīvi, kā pirms četriem gadiem, un ka latviešu tūristi, kas šajā brīdī atradās ārzemēs, arī ir bijuši tikpat aktīvi. Īsāk sakot, analīze ir balstīta uz vidējo latvieti.

Continue Reading »

Manuprāt, septembris ir labākais mēnesis ceļošanai. Ja ne visā ziemeļu puslodē, tad Eiropā noteikti. Ar to, iespējams, varētu konkurēt vienīgi maijs, kurš arī nav zemē metams variants, bet uzvarētājs tāpat būtu un paliktu septembris. Ar ko gan šis mēnesis ir tik īpašs? Pirmkārt, tas ir ārpus tipiskās tūristu sezonas – vasaras, tomēr tas ir vēl pietiekami silts un diezgan labu laikapstākļu sniedzošs mēnesis. Reizēm, septembrī laiks var būt pat labāks nekā vasarā, kuras karstums citreiz spēj sabojāt visu ceļotprieku. Mums kā ceļotajiem tas nozīmē mazāku tūristu burzmu populārākajos apskates objektos, ka arī lētākas ceļojumu izmaksas.

Septembris ir tukšāks no tūristiem arī ne tikai tāpēc, ka viņi labprātāk dotos ceļojumā vasarā, bet arī tādēļ, ka septembrī parasti atsākas mācības skolēniem, kas nozīmē arī daudz ierobežotākas ceļošanas iespējas viņu vecākiem. Maijs nebūtu ne ar ko sliktāks par septembri, ja vien tas neatrastos pirms vasaras, kad cilvēki vēl nav bijuši savos atvaļinājumos. Ja aviokompānijas vai viesnīcas piedāvātu kādu vilinošu piedāvājumu maijā, tad cilvēki vēl varētu mainīt savus atvaļinājumu plānus un doties kādā ceļojumā priekšlaicīgi. Tomēr septembrī lielākā daļa cilvēku savus atvaļinājumus ir jau iztērējuši, kas nozīmē, ka aviokompānijām un viesnīcām nākas savus pēdējos iespējamos klientus ķert ar milzīgām atlaidēm, kuras mēs tad arī varam izmantot. Piemēram, Portugāles dienvidos, iespējams apmesties divvietīgā viesnīcas numuriņā ar skatu uz jūru un brokastīm iekļautām cenā tikai par 20 EUR/naktī. Vai neskan vilinoši?

Šobrīd mans ceļojumu modelis izskatās sekojošs –  vasaras mēnešos doties uz tūristiem mazpopulārām vietām, piemēram, kādā ekspedīcijā jeb pārgājienā pie dabas, kamēr ārpus vasaras mēnešiem var doties un daudz mierīgākā gaisotnē izbaudīt tūristu iecienītās vietas.

Viena no manām 101 lietām, kas jāizdara 1001 dienas laikā, bija iedvesmot vēl 5 cilvēkus piedalīties šajā projektā, lai arī viņi uzsāktu īstenot savus sapņus vai vienkārši sasniegtu savus īstermiņa mērķus. Iemesls, lai iekļautu šādu lietu, bija gaužām vienkāršs – man patīk ideja, tāpēc gribēju ar to aplaist arī citus. Tā vien izskatās, ka bez īpašas piepūles, vienkārši aizrautīgi vai ne tik aizrautīgi stāstot par savu pieredzi, būšu paveicis šo darbu, jo šobrīd sarakstā ir vismaz 5 cilvēki, kuri manā tiešā vai netiešā ietekmē ir uzsākuši īstenot arī savas 101 lietas:

• Valda
• Hana
• Cecilia
• Kaže
• Cojs
• Inga

Līdz ar to 83. lieta ir padarīta. Ja arī tevi ir kaut nedaudz ieinteresējusi šī ideja, tad dodies uz http://dayzeroproject.com un uzsāc arī tu savu “lietu” īstenošanu. Starp citu, Agnese ir apkopojusi saites uz latviešu blogiem, kuros rakstīts par dažādu personību piedzīvojumiem, veicot savas 101 lietas. Sarakstu ar saitēm var atrast viņas bloga labajā pusē. Diezgan interesanta lasāmviela, īpaši, ja rodas grūtības visas lietas sadomāt pašam.