Šodien sanāca tāda diezgan ar gaļu un tās izstrādājumiem saistīta diena. Sākumā noskatījos Dānijas ražojuma filmu, kas latviski skanētu zaļie miesnieki, bet pēcāk ekspotīcijas ieteikto raidījumu par to, kā tiek ražotas desas. Pats jau tā atturos ēst gaļu cik vien iespējams, lai arī veģetārietis neesmu, tomēr pēc šiem diviem gabaliem domāju, ka atturēšos no tās patēriņa vēl vairāk. Filma un raidījums, protams, nav salīdzināmi, jo raidījums ir fakti, vai vismaz tiek pasniegts kā fakti, savukārt, filma ir mākslas darbs, kur gaļas tēma vairāk bija tā kā apvalks tur esošajiem notikumiem un personāžiem.

Nevarētu teikt, ka desas mani jebkad būtu fascinējušas, varbūt tāpēc, ka netiku jau no agras bērnības radināts pie šīm ķimikālijām un piedevām, kas mūsdienās veido lielāko daļu desas sastāva. Kā izrādās, tad  no gaļas tur ir labi ja 40%, turklāt gaļa var būt mehāniski atdalīti atgriezumi, kauli, ādas un citas ne pārāk estētiskas un uzturam noderīgas lietas. Raidījumā tiek stāstīts par to, kā jau kopš bērnības bērnu garšas kārpiņas tiek pieradinātas pie šīm ķīmiskajām vielām, kas arī ir iemesls, kāpēc mums rodas priekšstats, ka tā ir jāgaršo īstām desām. Pat raidījumā veiktajā eksperimentā ar paprāvu cilvēku grupu, tikai 2 spēja noteikt, kura no desām satur visvairāk gaļas. Lielākā daļa par visvairāk gaļu saturošo desu izvēlējās mūsdienu variantu ar mazāko gaļas sastāvu. Nekļūdīgi to spējot noteikt arī kaķi, kuriem spēja atšķirt visu pēc tikai pēc smaržas vien ir 14 reizes lielāka nekā cilvēkam. Tā kā pirms kaut ko ēst, iespējams, ir vērts to no sākuma piedāvāt savam mīlulim un pavērot, kā viņš vai viņa uz to skatās. Domāju, ka praktiski jebkuram, kas noskatīsies šo raidījumu, pāries vismazākā vēlēšanās ēst desas. Un pat, ja ņem vērā to, ka raidījums pastāsta, kā atšķirt kvalitatīvu desu no nekvalitatīvas, runa iet ne tikai par desu, bet par gaļu un tās izstrādājumiem kopumā. Te varbūt talkā nāks jau minētā filma, kas nesaka neko sliktu par gaļu un tās patēriņu kā tādu, tā neaudzina cilvēku par veģetārieti, bet noteikti liek aizdomāties par to, ko mēs ikdienā patērējam un kas ir tas, kas mums šķiet garšīgs. Interesanti, ka Krievijas desu cehu darbinieki masveidā kļūst par veģetāriešiem. Vai tā būtu tikai sagadīšanās? Starp citu, ja ir interese, tad raidījumu par desām pilnā garumā iespējams noskatīties šeit.

Atgriežoties pie filmas par zaļajiem miesniekiem, uzreiz jāsaka, ka viņi nav veģetārieši, vienkārši zaļā krāsa ir ļoti tuva vienam no diviem miesniekiem, kas arī iemesls, kāpēc viņu kopīgi izveidotajā gaļas veikaliņā valda zaļie toņi un viņiem jāvalkā zaļas krāsas apmetņi. Tomēr līdz savam veikalam viņiem vēl bija garš ceļš ejams. Spēcīgu grūdienu šim lēmumam deva viņu sākotnējais šefs un gaļas veikala īpašnieks, kas diendienā viņus nonicināja un uzskatīja par neveiksminiekiem un pabirām. Saņēmušies, viņi drīz vien piepildīja savu sapni un atvēra paši savu gaļas veikalu, tomēr gadījās kas nelāgs, un elektriķis, kurš bija ieradies viņu saldētavā ierīkot apgaismojumu, nejauši tika tur ieslēgs un atrasts tikai nākamajā rītā nosalis un pagalam. Kamēr Svīstošais Svens, viens no miesniekiem, gaidīja Bjernu, otru miesnieku, ierodamies darbā, viņš jau bija paspējis notirgot vienu iemarinētu elektriķa kāju bijušajam šefam, kurš bija atnācis uz viņu jaunatvērto veikalu un pēc Svena vārdiem, izvedis viņu no pacietības. Filmas turpinājumā viņi cenšas atrisināt radušos problemātisko situāciju. Miesnieku rīcību un uzvedību spēcīgi ietekmē viņu bērnības traumas, pagātnes rēgi un citas lietas, kas ir izveidojušas viņu personības. Filmā netrūkst arī citu interesantu un ar spēcīgu melno humoru apvītu notikumu, kas izceļ šo filmu uz tipiskā kino fona. Filmas režisors un scenārija autors ir pacenties un pat devis filmas varoņiem raksturīgus vārdus – Svīstošais Svens, kurš svīst, Hus (Māja) Hans, jo viņš ir nekustamo īpašumu aģents, kā arī citus vārdus tamlīdzīgā garā. Filmas galvenais varonis, Bjarne, pēc izskata un grimasēm spēcīgi atsit Maiklu Skofīldu no Prison Break, kas varbūt brīžiem traucē skatīties filmu, jo rodas sajūta, ka viņš pastiprināti domā un kaļ kārtējo plānu ar 10 gājieniem uz priekšu, kā atrisināt visas radušās problēmas. Filma ir pietiekoši savdabīga un interesanti izveidota, tāpēc noteikti ieteiktu to noskatīties, tomēr, jāņem vērā, ka daudziem psiholoģiski varētu būt grūti to skatīties, respektīvi, viewer discretion must be advised.

Lieku filmai 8 no 10.

109. filma no movies from 200 countries.

Update 2011.09.22: Tā kā ekspotīcija ir ielikusi saiti uz manu rakstu un te varētu iegriezties nedaudz vairāk cilvēku kā parasti, tad sniegšu īsu svaigākās situācijas aprakstu. Jau gandrīz gadu SupremeCard un GoYada kartes vairs nav pieejamas. Man vienīgā zināmā MasterCard Prepaid karte Zviedrijā uz doto brīdi ir SpendOn Presentkort. To var iegādāties jebkurš (arī cilvēks bez Zviedrijas personas koda), tās maksimālā nominālvērtība ir 1500 SEK un tā ir derīga vismaz vienu gadu. Uz šādām kartēm arī pats šobrīd dzīvoju.

Sākšu uzreiz ar to, ka runa rakstā ies par Zviedriju. Lai arī pielietot šo karti var visur, šeit aprakstīšu, kādi ir varianti Zviedrijā un kā pie tādas var tikt, dzīvojot te.

Nav nekāds lielais noslēpums, ka kopš 2010. gada 1. janvāra Ryanair “īpašā” karte, ar kuru, pērkot biļetes, nav jāmaksā komisijas maksa, vairs nav Visa Electron, bet gan Mastercard Prepaid. Lai arī oficiāli tas ir skaidrots ar to, ka šī karte ir cilvēkiem daudz pieejamāka (lielākā valstu skaitā), tas ir pilnīgs bullshit, jo ir pamatīgi jānopūlas un jāmeklē informācija, lai uzzinātu, kā pie tādas tikt. Maldīgs arī ir uzskats, ka Mastercard ir tas pats, kas Mastercard Prepaid, jo norēķinoties par biļetēm tas cauri neies.

Kas vispār ir Mastercard Prepaid?

Principā tā ir tāda kā priekšapmaksas jeb dāvanu karte. Tu iegādājies dāvanu karti, kurā ielādē noteiktu naudas summu un tad šo naudas summu tu vari iztērēt noteiktā laika periodā. Darbojas tā tieši tāpat kā parasta Mastercard un tiek pieņemta visās tirdzniecības vietās, kur pieņem arī Mastercard. Varētu šķist, ka tā ir lieliska karte anonīmiem maksājumiem, bet patiesībā iegūt šo karti nepersonalizētā veidā ir ļoti grūti, jo, pat, ja uz kartes nekur nebūs rakstīts tavs vārds, pērkot to, tev būs jānorāda sava identitāte, kura tiks reģistrēta sistēmā, jo “nabaga” bankas jau nevar atļauties nesekot tavām dienas gaitām un taviem tēriņiem.

Mastercard Prepaid pastāvēja vēl pirms Ryanair to atzina par “labo” maksāšanas veidu, tikai nebija necik populāra, es pat teiktu, ka bija viena no nepopulārākajām kartēm, kāda jebkad bijusi, un lielākā daļa cilvēku par tādu nebija dzirdējuši līdz brīdim, kad Ryanair pasludināja to par “īpašo” karti.

Continue Reading »

Atbraucot uz jaunu valsti un uzsākot tur dzīvi, nu nekādi nevar iztikt bez mobilā telefona. Tas būs vajadzīgs, lai noorganizētu tikšanās, pieteiktos darbā, noīrētu dzīvokli utt. Diez ko nopietni neizskatīsies un arī pa kabatu spēcīgāk sitīs, ja tiks zvanīts no Latvijā reģistrēta telefona. Bet kurš tad īsti būtu tas labākais pieslēgums vai priekšapmaksas karte, ko izvēlēties?

Īsumā, var teikt, ka ir gandrīz vai vienalga, kuru izvēlēties, jo to piedāvājums un cenas pārāk neatšķiras. Tomēr jāuzsver tas, ka visizdevīgākais tomēr būs tas operators uz kura pieslēguma telefoniem lielākoties zvanīsiet. Piemēram, ja draugam vai draudzenei ir Comviq (Tele2 priekšapmaksas karte), tad visizdevīgāk būtu ņemt pieslēgumu vai priekšapmaksas karti pie šī paša operatora.

Laba vieta, kur var salīdzināt pieslēgumu un priekšapmakses karšu izdevīgumu ir:
https://www.insplanet.com/mobiltelefoni/

Lielākie no mobilo pakalpojumu sniedzējiem ir:

• Telia (mūsu “mīļais” LMT) – šiem būs vislabākais pārklājums Zviedrijā, līdzīgi kā LMT Latvijā, īpaši attālos un reti apdzīvotos Zviedrijas reģionos, piemēram, ziemeļos. Viņiem ir savs tornītis pat Kebnekaises bāzes stacijā.
• Tele2 (ar priekšapmaksas karti zem nosaukuma Comviq) – pie Tele2 grūti ko piebilst, kā vien to, ka viņi bieži piedāvā ļoti izdevīgas cenas, īpaši savai priekšapmaksas kartei Comviq, kas sola zemākās cenas Zviedrijā, tiesa ne vienmēr ar zemākajiem ikmēneša maksājumiem. Uz datu pieslēgumiem bieži ir akcijas un, pārnākot pie viņiem, veselu gadu būs īpaša pazemināta maksa, parasti šādas akcijas notiek tieši pirms skolas sākuma (ne tikai pie Tele2 operatora).
• Telenor (Norvēģu vairants) – šis ir īpaši populārs ņemot to kā komplektu – “telefons + internets”, jo viņam pieder  lielākais interenta pakalpojumu sniedzējs Zviedrijā.
• Tre – šis ir interesants un īpašs gadījums, jo galvenā Tre mītne atrodas Honkongā un tas pārstāv nebūt ne tik daudz valstu. Viņi saka, ka viņiem esot labākais 3G pārklājums Zviedrijā no visiem, tā patiesumu gan nevaru apstiprināt, bet tā varētu būt, jo, ja savam Latvijas telefonam, ieslēdzu 3G, tad tur mūžīgi stāv Tre pieslēgums. Turklāt Tre Zviedrijas un Dānijas tīkls ir vienots, līdz ar to, zvanot uz Dāņu numuriem vai atrodoties Dānijā, izmaksas būs tādas pašas kā Zviedrijā. Plānos ir pievienot arī Norvēģiju, bet pagaidām tas vēl nav izdarīts.

Nacionālās īpatnības

Iegūt pieslēgumu te nemaz nav tik vienkārši, jo, lai to izdarītu, nepieciešams personnummer, kas ir kaut kas līdzīgs mūsu personas kodam. Bez tā Zviedrijā nevar izdarīt praktiski neko. Skaidrs, ka iebraucējam tāds uzreiz nebūs, un pat, ja būs, reizēm viņi uzjautā vēl pēc kāda dokumenta, piemēram, izziņas no darba vietas, ka strādājat te jau pāris mēnešus.

Loģisks solis šķiet iegādāties priekšapmaksas karti, un tā arī ir pareizā izvēle sākumā, tikai te nav kā Latvijā, kur tādas sviež visiem nopakaļ, te par to ir jāšķiras no aptuveni 100 SEK (11 EUR). Nopirkt tās var, piemēram, Phonehouse. Ja priekšapmaksas karti pasūta internetā, tad to parasti var dabūt bez maksas (viena priekšapmaksas karte vienam cilvēkam), bet tad, protams, atkal ir jāievada savs personnummer un jāgaida, kad karte atnāks uz tavu reģistrēto adresi.

Interesanti, ka te praktiski visiem pieslēgumiem un priekšapmaksas kartēm ir tā saucamā opening fee par zvana uzsākšanu, kas variē no 2 līdz 7 santīmiem, izņemot dažus “fiksētās mēneša maksas un bezmaksas minūšu” pieslēgumus.

Priekšapmaksas kartēm nav kredīta derīguma termiņa, patiesībā tas ir, bet tas ir vesels gads, kad arī izbeidzas pats numurs, ja to nepapildina. Tomēr te mēnesi pēc papildināšanas tas atlec uz pamattarifu, kurš ir ļoti, ļoti neizdevīgs, bet vismaz tur esošā  nauda neiet zudībā.

Esmu Swedbank klients jau kopš 2000. gada, kad viņi, toreiz vēl zem nosaukuma Hansabank, mani savervēja ar bezmaksas vidusskolas absolventu komplektu. Visus šos gadus esmu bijis viņu uzticīgs klients. Jā, bija šis tas, kas viņiem piekliboja, reizēm depozītu procenti bija zemāki nekā citviet, bet neba tas bija man galvenais uzticības izrādīšanas iemesls. Mans galvenais arguments bija ērta un plaša pakalpojumu klāsta nodrošināta internetbankā, ko viņi arī godam darīja. Varbūt tāpēc mani arī piemeklēja šī liksta, jo cik gan ilgi viss varēja notikt bez vērā ņemamām ķibelēm.

Continue Reading »

Kādu laiku blogā ir bijis klusums, jo pusotra nedēļa tika aizvadīta Latvijā. Karstums tur bija teju vai neizturams, kamēr, atgriežoties Stokholmā, mani sagaidīja par grādiem 10 zemāka temperatūra un gulēt pie atvērta loga bez segas laikam vairs nebūs opcija. Latvijā izmantoju iespēju aizstaigāt uz kino, kas Zviedrijā ir makten dārgs – 7 Ls par biļeti neatkarīgi no tā, kurā laikā vai nedēļas dienā tu to apmeklē. No tajā laikā kinoteātros esošā repertuāra mani saistīja Inception un Toy Story 3. Abas diezgan labi novērtētas IMDB: Inception šobrīd atrodas 3. vietā, kamēr Toy Story 3 izbauda 10. vietas laurus. Tas, protams, pagaidām, jo ar laiku gan jau pirmā sajūsma pāries un filmas nostabilizēsies, iespējams, kādā zemākā vietā, līdzīgi kā tas bija arī ar The Dark Knight.

Toy Story (1995)

Pirms devos noskatīties Toy Story 3, izpildīju mājasdarbu un noskatījos abas pirmās daļas, ko līdz šim nebiju paguvis izdarīt. Tā kā tās abas ir IMDB Top 250, tad pie reizes arī daļiņa no šī darba būs izpildīta, jo savādāk vasarā filmu skatīšanās uz priekšu iet diezgan gausi. Jāsaka, ka pirmā daļa mani patīkami pārsteidza un noskatījos to patīkamu emociju pārņemts. Varu teikt, ka uz šādu filmu man nebūtu bail vest savu bērnu, ko nevarētu teikt par citām mūsdienu multiplikācijas filmām ar ne pārāk pozitīvo ietekmi. Varbūt papildus sajūsmu manī radīja tas, ka apzinājos, cik liels sasniegums datorgrafikā bija izveidot šādu filmu 1995. gadā, lai gan arī bez tā, filmas sižets likās interesants. Filma bija vienkārša un viegli uztverama, kādai tai arī būtu jābūt, ņemot vērā to, ka tā ir bērnu filma.

Lieku tai 8 no 10.
159. filma no My IMDB Top 250.

Toy Story 2 (1999)

Otrā daļa lika man nedaudz vilties, jo tajā nesaskatīju neko jaunu un interesantu. Filmā bija problēma – kāds ir nozagts/noklīdis un nu tas ir jāizglābj. Nu ļoti jau nu līdzīgi pirmajam variantam par pazudušo kovboju un kosmonautu. Neskatoties uz to, filma bija pārpilna ar jautrībām un jokiem, kā jau bērnu filmai būtu jābūt. Neko daudz nezaudēsiet, ja šo filmu arī nenoskatīsieties, bet bērniem, protams, patiks.

Lieku tai 6 no 10.
246. filma no My IMDB Top 250.

Toy Story 3, 3D (2010)

Trešā daļa ir veidota 3D, kas, protams, dod papildus plusiņu no emocionālā viedokļa. Bet tagad ķersimies klāt pie saturiskā. Filmas trešā daļa būtībā bija tas, ko es biju gaidījis, bet nesagaidīju jau no otrās daļas. Tiesa, ja tas būtu parādīts jau otrajā daļā, tad man īsti nebūtu skaidrs, ko rādīt trešajā daļā. Runa iet par to, ka bērni kādreiz pieaug un pārstāj spēlēties ar rotaļlietām. Bet kur nokļūst rotaļlietas, kad tas ir noticis? Tiek kādam atdāvinātas, izmestas miskastē vai vienkārši nogrūstas kādā attālākā stūrī? Par to arī ir filma. Tiesa, kas gan būtu Toy Story, ja atkal kāds nebūtu kaut kur noklīdis/nozagts. Jā, arī te spriedzes momentu pa lielam rada tas pats.

Lieku tai 8 no 10.

Noskatījies filmas trešo daļu, arī pats sāku domāt par to, cik daudz bērniem mūsdienās ir rotaļlietu, turklāt viena par otru “stulbāka”, gandrīz visas kaut kādi Ķīnā ražoti plastmasas štrunti. Neiet runa tikai par to, ka tās neattīsta bērnos nekādu domāšanu (jā, jā, protams, ir izņēmumi), bet par to, ka tā ir kārtējā dabas piesārņošana ar plastmasu, kas ātri vien tiks izmesta miskastē. Atceros kā savā bērnībā man bija koka zirdziņš, koka klucīši un dažādas atjautības spēles, kuras bija praktiski mūžīgas. Bet tagad tas viss ir komercializējies – ir kaut kāda transformeru multene un kad tā tiek raidīta, tad visiem bērniem vajag transformerus. Kad tā aizies, nāks nākamā ar citiem varoņiem, bet vecie tiks izmesti atkritumos. Tas liek man aizdomāties, kā es audzināšu savus bērnus, kādas rotaļlietas es pirkšu viņiem.