Mēnesis ir pagājis un lieta #55 no 101 lietu saraksta ir paveikta, jo katru dienu viena mēneša garumā blogā ir publicēts vismaz viens ieraksts. Kāpēc tāds uzdevums? Tāpēc, ka bieži biju gribējis kaut ko ierakstīt blogā, bet vai nu slinkums vai laika trūkums ir patraucējis tam, kā rezultātā, blogam tā īsti vēl nesākoties, tajā jau bija iemeties klusums periodā no augusta sākuma līdz oktobra beigām. Arī pēc tam diezko liela regularitāte rakstiem nesekoja, tāpēc izdomāju sevi nedaudz piespiest un sākt rakstīt daudzmaz regulāri, kas, kā izskatās, nav nekas neiespējams un ir diezgan veiksmīgi izdevies. Rakstīt katru dienu nebija un nav mans pašmērķis, tomēr kaut kādas metrikas jau vajadzēja uzdevumam pielikt, savādāk atkal būtu izlaidies.

Continue Reading »

Šodien ir, bija un vienmēr būs pankūku diena. Kāpēc? Tāpēc, ka šodien ir ceturtdiena un ceturtdiena Zviedrijā jau no izseniem laikiem ir pankūku diena, kurā pusdienu galdā tiek likta zirņu zupa un pankūkas ar putukrējumu un ievārījumu. Šāda tradīcija radusies jau no senseniem laikiem, kad kalponēm puse ceturtdienas bija brīva, tāpēc ceturtdienās viņas pasniedza jau laicīgi pagatavoto zupu. Bet, lai nu ēdiens nebūtu tik pliekans, zviedri tam klāt ir pievienojuši arī pankūkas. Tradicionālajā maltītē ietilpst sāļas pankūkas ar nesaldu (bez cukura) putukrējumu, bet saldu ievārījumu, un dzelteno zirņu biezzupa, kurai klāt piejaukts nedaudz sīpola, sāls un cūkgaļas gabaliņu. Realitātē zupas recepte var diezgan krasi atšķirties, bet tas, ka tā ir zupa, tas gan paliek nemainīgs fakts. Turklāt šādu ēdienu ceturtdienās pasniedz lielākā daļa Stokholmas ēdnīcu.

Ja aiziesiet uz kādu bufetes tipa ēstuvi, kādā biju arī es šodien, tad varēsiet nobaudīt trīs ēdienu pusdienas par viena ēdiena cenu. Parasti bufetes tipa ēstuves piedāvā tikai otros ēdienus, bet tā kā zupa ar pankūkām tiek uzskatīta kā otrais, tad arī tā ir piedāvājumā. Rezultātā sanāk, ka es paņemu zupu, otro ēdienu, kāds nu vēl tajā dienā ir pieejams, un visam pa virsu vēl pankūkas saldajā. Tāpēc laikam arī ēstuves, kas ceturtdienās pasniedz pankūkas, vienmēr ir tik ļoti pārpildītas :)

Labu apetīti! Un, ja garšo pankūkas, tad brauciet uz Zviedriju ceturtdienās!

Falafel ir tāds interesants ēdiens, kas pagatavots no chickpeas. Es pat īsti nezināju, kā tos sauc latviski, tāpēc nācās paguglēt, lai noskaidrotu, ka tie ir turku zirņi jeb saukti arī par aunuzirņiem. Katrā gadījumā nav tik ļoti svarīgi, kas tie ir par zvēriem, cik tas, ka jau labu laiku ejot garām iestādījumam, kas saucas Falafelkungen, vienmēr biju gribējis iegriezties un pamēģināt, kā tad tie īsti garšo, diemžēl nekad tā īsti tas nebija izdevies.

Cēlušies Ēģiptē, tagad tie daudzviet pasaulē, un arī te, Stokholmā, ir tādā pat cieņā un statusā kā McDonald’s fast food. Jebkurā gadījumā manis minētais iestādījums atrodas tieši blakus McDonald’s, tam, kas pašā Odenplan promenādes sirdī. Tad nu beidzot arī mēs iepriekšējā nedēļas nogalē pēc kārtīgāka velobrauciena izlēmām piestāt un ieturēties ar kārtīgu “Falafel meal”. Viss kā jau īstam fast food pienākas – frī kartupelīši, gāzētais dzēriens (šajā gadījumā Pepsi nevis CocaCola), nu un arī falafel iekš kebabam līdzīgas maizes. Šis ēdiens patiesībā pat sanāk veģetārs, jo pagatavots no dārzeņiem, tāpēc nav vajadzības lietot uzturā samaltus vistu pārpalikumus. Nenoliegšu, ka tajā brīdī pēc krustu šķērsu izbraukātas pilsētas, tas likās vairāk nekā garšīgs, lai arī ikdienā neesmu nekāds fast food cienītājs. Garšoja kā jau viss eļļā vārītais. Jā, arī velosezona beidzot ir atklāta, pašam nedaudz kauns, ka tik vēlu, bet bija šādas tādas problēmas ar veloriepām, kuras nu veiksmīgi ir atrisinātas.

Windtalkers ir tīra amerikāņu filma, bet tā stāsta par to, kā Otrā Pasaules Kara laikā amerikāņi iekaroja Saipan salu, kas ir lielākā no Ziemeļu Marianas salu arhipelāga. Šis viņiem bija stratēģisks punkts karā ar Japānu, jo atradās pietiekoši tuvu Japānai, lai tajā izveidotu savu kara bāzi. Jāpiebilst vēl tikai, ka arī filmēta šī filma netika šajās salās, bet gan vienā no Havaju salām. Tomēr neko tuvāku šai valstiņai atrast nevarēju.

Principā filmai bija gandrīz viss, lai tā izdotos par patiešām lielisku filmu – 100 miljonu budžets, lieliski aktieri – Nicolas Cage, Peter Stormare (garmatainais itālis John Abruzzi no Prison Break), Noah Emmerich, Mark Ruffalo (Chuck no Shutter Island), Christian Slater un daudzi citi, kurus tagad varam redzēt daudz un dažādos seriālos. Jāsaka, ka tur laikam arī aizgāja lielākā daļa budžeta, jo specefekti filmā manāmi piekliboja, cilvēki bieži krita tikai pēc tam, kad sprādziens jau noticis, citreiz to vien darīja, kā gaidīja, kad uz viņiem izšaus un tādā garā. Tomēr lielākais trūkums, manuprāt, bija tajā, ka filmas sižets bija diezgan vājš un lielākoties centrēts uz dažām sociālajām problēmām starp pašiem amerikāņu karavīriem, no kuriem daļa bija Amerikas iezemieši, tiesa arī tas filmā bija apspēlēts diezgan vāji un balstīts lielākoties tikai uz stereotipiem. Savukārt karš no japāņu puses vispār netika parādīts, tik pat labi japāņu vietā varēja ielikt vienkārši kartupeļu maisus, jo nekādas cilvēciskas jūtas filma man pret viņiem neizraisīja. Tā vien likās, ka tas karš ir tikai kā tāds fons filmai un notikumi tik pat labi varēja norisināties jebkur citur.

Filmas sižets ir par cilvēkiem-kodu šifrētājiem, ar kuru palīdzību amerikāņi kara laikā sazinājās. Katram šifrētājam tika piešķirts karavīrs, kurš sargāja šo kodu šifrētāju. Nikolasam Keidžam iedeva vienu indiāņu šifrētāju, kuru viņam bija cītīgi jāsargā. Kā jau noprotams, beigās gandrīz visi apmira, bet Nikolass savu šifrētāju pusjēlu iznesa no kaujas lauka veiksmīgi.

Galu galā filma atpelnīja tikai 70 miljonus un gan IMDB, gan kritiķu acīs ir diezgan zemu novērtēta. Es viņiem pievienojos.

Lieku filmai 5 no 10.

193. filma no movies from 200 countries.

Filmas nosaukums angliski skan The Man Without a Past un tā arī ir – tā stāsta par kādu vīrieti, kurš pazaudējis visas savas pagātnes atmiņas. Tas man atgādināja un lika vēlreiz pārdomāt 26. jautājumu no 50 jautājumu saraksta, kas atbrīvošot manu prātu. Tiesa filmas varonim šis atmiņas zudums iestājas nelāga starpgadījuma rezultātā ar kādu vietējo Helsinku bandu, kura tā vienkārši, bez iemesla pienāk un riktīgi iedod galvenajam varonim pa galvu. Iemesls jau viņiem ir – laupīšana, tomēr, es to par iemeslu nesauktu. Palicis bez naudas, pagātnes atmiņām un jebkā cita, viņš pamazām sāk dzīvot starp citiem ielas pabērniem. Lai arī viņš cenšas atgriezties sabiedrībā, tomēr bez vārda un vēl jo vairāk personālā numura, līdzīgi kā Zviedrijā, arī Somijā pasākt nav iespējams pilnīgi neko. Negribas sabojāt labas filmas skatīšanās prieku, tāpēc vairāk neko neteikšu. Pateikšu vien to, ka līdz šim nebiju pazīstams ar šī režisora, Aki Kaurismäki, veikumu, paldies par to Līgai, kura ieteica noskatīties šo filmu. Izrādās tā ir otrā daļa no režisora Somu triloģijas, pārējām divām esot Drifting Clouds un Lights in the Dusk, kuras arī noteikti plānoju noskatīties. Režisoram vismaz šajā filmā, jo par pārējām pagaidām nevaru spriest, ir īpašs piegājiens kā veidot filmu – bez emocijām. No sākumā tas šķita dīvaina, kamēr aptvēru, ka aktieri praktiski nemaz neizrāda emocijas un ka filma tā ir veidota ar nodomu. Tad, kad tas pieleca, sapratu, ka tas patiesībā rada filmai lielisku piesitienu un liek par jokiem smieties vēl vairāk. Domāju, ka, ja kāds Latvijā izveidotu šāda stila filmu, cilvēki uz viņu noskatītos kā uz kādu kārtējo murgu, kā, piemēram, uz tumšajiem briežiem. Beigās vēl tikai jāpiebilst, ka filma visdrīzāk vai nu patiks ļoti vai nepatiks nemaz.

Lieku filmai 9 no 10.

112. filma no movies from 200 countries.