Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka dažreiz ir labāk vienkārši noskatīties uz citu problēmām nevis censties tiem palīdzēt. Jau atkal guvu žults devu, kad viss ko es vēlējos darīt, bija palīdzēt nedaudz apjukušiem tūristiem. Acīmredzot viņiem mana palīdzība nešķita vajadzīga, lai gan patiesībā viņi no tās izvairījās tikai tādēļ, ka uzskatīja mani par kādu krāpnieku vai spekulantu.
Vakardien noskatījos 2007. gada Ilmar Raag veidoto igauņu filmu Klass. Filma ir diezgan smaga un līdz ar to, protams, ietilpst drāmas žanrā. Vēl grūtāk skatīties šo filmu padara fakts, ka tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem.
Filma ir par kādu igauņu klasi, kurā kā jau visās klasēs ir daži izstumtie un daži bully tipāži. Filma sākas kā diezgan ierasta Holivudas stila filma, kur ir labais un ļaunais un kur beigās vajadzētu uzvarēt taisnībai, tikai uzreiz jāsaprot fakts, ka šī nav amerikāņu, bet gan igauņu filma, un igauņu filmas ne vienmēr beidzas tā kā amerikāņu filmas. Filmu drīzāk varētu pielīdzināt Larry Clark filmai Kids, kas, lai arī būdama amerikāņu, tomēr nav tipiska Holivudas filma.
Īpaši jāizceļ arī filmas mūzika, kura lieliski iederas filmā un veido atbilstošu atmosfēru tur redzamajiem notikumiem, padarot filmu vēl emocionālāku. Arī filmēšanas stils ir diezgan interesants un padara to daudz “reālāku”.
Fun stuff: Filmā var redzēt kādu skolnieku, kuram ir krekls ar uzrakstu “Latvia”.
Lieku tai 9 no 10.
151. filma no movies from 200 countries.
Apmēram pirms nedēļas sasniedzu brīdi, kad biju novērtējis 300 filmas movielens.org. Tas nav daudz, bet nav arī maz. Ja to pārrēķinātu tīrā laikā, sanāktu, ka skatoties kino esmu pavadījis veselu mēnesi. Varētu šķist, ka tā ir diezgan liela laika izšķērdēšana, bet es to tā neuztveru. Uzskatu, ka filmas manī rosina domāšanu un jaunu ideju veidošanu.
Bet ko tad movielens var pateikt par maniem sniegtajiem vērtējumiem, kad esmu novērtējis 300 filmas?
Šī ir pirmā filma, ko noskatījos sava uzdevuma movies from 200 countries ietvaros, ja neskaita jau pievienotās un redzētās filmas pirms uzdevuma sākšanas. Ja labi padomātu, tad droši vien atcerētos arī kādu redzētu spāņu filmu, tomēr šoreiz izvēle krita par labu neredzētai filmai.
Filma Mujeres al borde de un ataque de nervios jeb Sieviete uz nervu sabrukuma robežas ir 1988. gadā Spānijā veidota satīriska komēdija un drāma. Filmas sižets grozās ap sievieti, kuru ir pametis viņas mīļākais. Viņa par visām varītēm cenšas sakontatēties ar viņu un noskaidrot šīs rīcības iemeslus, bet, kā varat iedomāties, tas nebūt nav tik vienkārši, turklāt 1988. gadā komunikāciju iekārtas vēl nebija tik tālu attīstījušās. Bet ne jau tehnika ir tā, kas liedz atklāt cilvēku rīcības motīvus, galvenais iemesls tam ir cilvēku tipiskā rīcība šādās situācijās, kura saasinātā veidā tiek pasniegta visas filmas garumā. Tajā varam sastapties arī ar virkni komēdijai raksturīgām sakritībām, kas ik pa laikam liek skatītājam pasmaidīt, tādā veidā pierādot filmas piederību komēdijas žanram, lai gan patiesā doma varbūt pat ir diezgan nopietna. Interesanti, ka filmā savās jaunības dienās spēlē arī Antonio Banderas. Skatoties filmu, bija grūti pateikt, kurš personāžs ir šis aktieris, tāpēc nācās to izpētīt tikai pēc filmas noskatīšanās.
Filma ir saņēmusi daudz un dažādus apbalvojumus, to varētu savā ziņā pielīdzināt mūsu Limuzīns jāņu nakts krāsā, kuru cilvēki skatās arī pēc divdesmit gadiem un kuras jokus vislabāk saprot cilvēki, kas dzīvojuši tajā laikā un vietā, kad uzņemta filma. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc šo filmu neliktu “must see” sarakstā, bet novērtētu kā “will enjoy”. Lieku tai 7 no 10.
27. filma no movies from 200 countries.
Updated 2010.04.25: Beidzot saraksts pabeigts pilnībā un nopublicēts. Turpmāk automātiski tiks pieliktas arī saites uz atbilstošajiem ierakstiem.
Updated 2010.04.28: Tā kā sarakstā bija iezagusies kļūda un bez interneta nedēļu dzīvot bija plānots divas reizes, tad viena no šīm lietām tika aizstāta ar Kažes izdomāto lietu – 3000 km ar velo vienā gadā. Pagaidām nemāku spriest, vai tas ir daudz vai maz, bet ar velo gribās braukt vairāk nekā es to reāli daru.
Nesen caur Sigņa blogu uzgāju kādu interesantu projektu, kur jāapņemas izdarīt 101 lieta 1001 dienā. Patiesībā man pašam jau kādu laiku bija ideja izveidot līdzīgu projektu, ar kura palīdzību cilvēki varētu saglabāt lietas, ko plāno savas dzīves laikā izdarīt, tikai bez termiņiem, vienkārši tādu kā “bucket list” no tāda paša nosaukuma filmas The Bucket List. Bet te nu es atradu šo lielisko projektu un sapratu, ka jāliek miers manis paša radītajai idejai un jāizmanto kaut kas, kas jau ir gatavs, jo patiesībā svarīga ir pati doma – apņemties kaut ko izdarīt, nevis šīs idejas tehniskais izpildījums. Tāpat arī vienreiz bija jāizbeidz meklēt iemesli, lai to visu atliktu, un vienkārši jāķeras klāt pie darbiem. Ja esi apņēmies kaut ko darīt, tad tas ir jāsāk darīt tūlīt nevis jāatliek uz jauna gada sākumu, jāsagaida, kad ir jauns mēness utt.
Jāatzīst, ka, lai arī daudz un dažādas idejas manā galvā grozījās jau labu laiku, mēģinot tās visas salikt vienā sarakstā, secināju, ka tas nemaz nav tik viegli. Izdomāt 101 lietu, kuras visas būtu pietiekoši interesantas, izaicinošas, bet tajā pat laikā izpildāmas, ir izaicinājums pats par sevi. Tā nu es biju apstājies pie 61 lietas, kad atskaites punkts jau tika dots. Tagad esmu pabeidzis sarakstu pilnībā un tam visam būtu jābūt pabeigtam līdz 2012. gada 16. decembrim. Tā kā, ja viss labi veiksies, tad ap 2012. gada Ziemassvētkiem varēšu atzīmēt šī vēl negatavā saraksta pieveikšanu.
Ātrumā izskrienot cauri izveidotajam sarakstam, par dažām lietām pats sāku nedaudz šaubīties, jo ar vārdiem kaut ko paveikt ir vienkārši, bet kad jāķeras pie darbiem, tad tikai sāc apzināties īstās grūtības.
Bet te nu man ir jāpievieno savs saraksts, lai es tiešām apņemtos to visu izdarīt. Pagaidām tajā ir 61 lieta. Dažas no tām varbūt tiks precizētas, papildinātas, izņemtas, bet kad būšu sadomājis visas 101, tad gan saraksts tiks fiksēts un pie tā būs jāpaliek. Saraksts ir pabeigts, jāķeras pie darbiem.
Recent Photos
Andris Liedskalniņš Copyright © 2012