Vakardiena iesākās ļoti interesanti, ar 15.9 grādu aukstumu telpā, jo par siltumu to laikam vairs īsti nevar nosaukt, īpaši, ja ārā tajā pat laikā ir jau plus 1.5 grādi pēc Celsija skalas. Sinoptiķi jau brīdināja par pavasara milzīgajiem plūdiem, bet kamēr tie nav pienākuši, es to laižu gar ausi. Patiesībā viss sākās jau trešdienas vakarā, kad daži no radiatoriem bija knapi remdeni, īpaši par to nesatraucos un devos gulēt, bet no rīta mani pārsteidza liels aukstums un pilnīgi auksti radiatori. Uzreiz ķēros pie lietas un sazinājos ar dzīvokļa īpašnieku, kurš man iedeva “kooperatīva galvas”, Deivida, numuru. Piezvanīju viņam un pastāstīju savu sāpi, tas bija ap 8:40. Viņš apsolīja pie manis uzreiz kādu atsūtīt un atzvanīt, lai noskaidrotu progresu. Pēc 5min pie manis ieradās divi cilvēki, kas mēģināja izdarīt to pašu, ko es jau biju mēģinājis – atgaisot radiatorus. Tā kā radiatoros nebija ne spiediena, ne ūdens, tad, protams, to izdarīt neizdevās. Patiesībā viens no šiem cilvēkiem, Larss, bija mūsu mājas iedzīvotājs un nebija nekāds santehniķis vai apkures speciālists. Viņš atzina, ka diemžēl palīdzēt nevarēs, bet piedāvāja aizdot sildītāju, lai nedaudz sasildītu dzīvokli. Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma man pats piezvanīja Deivids un noskaidrojis, ka problēma nav atrisināta, teicās izsaukt kontraktorus, kas salabos problēmu un viņš man atzvanīšot, lai noskaidrotu statusu. Pēc pusstundas viņš atzvanīja un tā kā kontraktoru kompānija nevarēja atbraukt, viņš bija sazinājies ar avārijas dienestu, kurš tūlīt atbraukšot un salabošot. Un tā arī bija – nepagāja pat stunda, kad viņi atbrauca un visu salaboja. Vakarā vēl ienāca Larss, lai noskaidrotu, vai viss nokārtojies un vai dzīvoklis atkal esot silts.

Par ko man tas viss lika padomāt? Par to, kā es cīnījos Latvijā, ja man bija atgadījusies kāda problēma. Nomainīt spuldzīti prasīja nedēļu. “Atzvanīs” parasti nozīmēja “piezvani, kad tev atkal apniks gaidīt”. Kaut kā jutos tur vairāk izčakarēts. Vai te es esmu laimīgāks? Ne gluži, mājās tāpat nav pārāk silts – ir tikai ap 18 grādiem, bet sirdī kaut kā ir silti, jo redzu, ka cilvēki tev mēģina palīdzēt. Cilvēki te tomēr ir savādāki – ziemeļnieki. Te izlasīju rakstu par ziemeļvalstu iedzīvotājiem. Kas zin, ja nebūtu dzelzs priekškars, varbūt arī mēs būtu tādi.

Viena no visu laiku vislabāk novērtētajām īsfilmām ir Mark Osborne 1998. gada īsfilma More. Filma tika veidota 9 mēnešus, bet tajā sešās minūtēs tiek parādīts tas, cik ļoti cilvēks (attēlots kā mistisks radījums) dzīves laikā var izmainīties. Filma parāda to, ka, kaut ko iegūstot, mēs kaut ko arī zaudējam un to, ka, lai arī cik ļoti vēlētos, mēs nekad vairs nevarēsim atgriezt sevī bērnības sajūtas un labo pasaules uztveri.

Skatāmies īsfilmu, kurai fonā skan lieliski piemeklētā New Order dziesma Elegia no 1985. gada albuma Low-life:

http://en.wikipedia.org/wiki/More_(1998_film)

http://www.imdb.com/title/tt0188913/

Pirms kāda laiciņa biju padzirdējis par Transsibīrijas Ekspresi un vēlējos doties ar to ceļojumā uz otru Eirāzijas kontinenta pusi. Braucienā no Maskavas līdz Vladivostokai ar to ceļā jāpavada gandrīz 7 dienas un darīt šajā vilcienā īsti nav ko, kas arī ir galvenais iemesls kas mani atturēja no šī mērķa īstenošanas. Tomēr tas izklausās diezgan iespaidīgi un ekstrēmi, tāpēc pilnībā šo domu atmetis nebiju. Papētījis sīkāk, noskaidroju, ka patiesībā šajā maršrutā kursē četri ekspreši, no kuriem divi ir Ķīnas un divi ir Krievijas. Abu valstu vilcienu sākotnējais maršruts līdz pilsētai Čita pārklājas, bet tālāk Krievijas ekspresis turpina braucienu gar Baikāla ezeru uz Vladivostoku, savukārt Ķīnas ekspresis dodas uz Pekinu caur Mongoliju. No tūristu pieredzes uzzināju, ka labāk izvēlēties Ķīnas vilcienu, jo tā galamērķī tomēr ir ko darīt, atšķirībā no Vladivostokas, kur tā īsti nekā nav. Ķīnas vilcieni arī ir nedaudz modernāki, lai gan neko īpašu no viņiem gaidīt nevajadzētu. Pa ceļam ir pāris skaisti dabasskati, tomēr daba kopumā ir diezgan vienāda un vienmuļa.

Kamēr es biju savu ceļojumu uz laiku atlicis, parādījās Google projekts, kas ļauj mums šo ceļojumu (Maskava – Vladivostoka) veikt virtuāli. Ir iespējams izvēlēties skaistākos ceļojuma posmus, kas ir uzfilmēti un kuru garums svārstās no pāris minūtēm līdz gandrīz stundai. Fonā varam izvēlēties klausīties mūziku, krievu radio vai daiļliteratūras lasāmo gabalu, kas arī būs vienīgais, ko darīt, braucot ar šo vilcienu dzīvē. Diezgan interesants projekts un iespējams aiztaupīs man 14 dienas, ko būtu pavadījis veicot šo ceļojumu.

Tā kā mans brālēns ir uzaudzis Permā, kas arī atrodas šī maršruta pieturu sarakstā, tad pakonsultējos ar viņu, vai ir vērts veikt šādu ceļojumu, uz ko viņa atbilde bija: “Ja Tev nav laba kompānija, ar kuru pavadīt šo laiku, tad šis brauciens būs diezgan garlaicīgs.”

Varbūt arī jums aiztaupīšu laiku, ļaujot nodoties virtuālā ceļojumā, bet varbūt tieši iedrošināšu kādu to izmēģināt.

Ja runa iet par Stokholmu un IKEA, tad pirmais jautājums, kas ienāk prātā ir „Kura?”, jo Stokholmā ir divas IKEAs. Visi droši vien zina, ka IKEA nāk no Zviedrijas un tās nosaukums veidots no īpašnieka iniciāļiem (Ingvar Kamprad), fermas, kurā viņš uzaudzis (Elmtaryd), un dzimtā ciema (Agunnaryd) Zviedrijas dienvidos. Tomēr reti kurš zina par to, ka jau kopš agriem 80tajiem tā ir reģistrēta Nīderlandē un ar izcilu shēmošanu izvairās no nodokļu maksāšanu. Garš stāts īsuma ir tāds, ka uzņēmums ir reģistrēts Nīderlandē un novirza savus ienākumus Nīderlanē reģistrētai bezpeļņas labdarības organizācijai. Šai labdarības organizācijai nav jāpublisko savi ienākumi un izdevumi, jo tā nosaka Nīderlandes likumdošana. Šī organizācija ir ne tikai lielākā labdarības organizācija pasaulē, apsteidzot pat Bilu un Melindu Geitus, bet arī „skopākā” labdarības organizācija. Caur dažādām shēmām sanāk, ka šī organizācija bez nodokļu nomaksas (kā jau bezpeļņas un labdarības organizācija) noziedo savu naudu atpakaļ Kamprādu ģimenei. Bet ne par to bija stāsts – vēlējos pateikt, kur Stokholmā iegādāties mēbeles un citas mājsaimniecības preces.

Continue Reading »

Lai arī pagaidām ar kreditoriem man problēmu nav bijis, ne reizi vien esmu iedomājies, ko es darītu, ja nevarētu vairs atmaksāt aizdevumus un vēlētos pazust no kreditoru redzesloka. Iedomāsimies situāciju, ka mans kredītā iegādātais dzīvoklis ir zaudējis savu vērtību tik tālu, ka vairs nespēj nosegt manas kredītsaistības. Nē, patiesībā te pat nav nekas jāiedomājas, jo tā jau ir realitāte – lai arī neiegādājos savu dzīvokli pašos augstākajos “ziedu laikos”, bet brītiņu pirms tam, tāpat tas vairs nav tik vērtīgs, lai nosegtu manas kredītsaistības. Teorētiski banka varētu jebkurā brīdī veikt atkārtotu īpašuma novērtēšanu un paziņot par to, ka mans dzīvoklis vairs nesedz manas kredītsaistības, un likt man atmaksāt starpību. Tas, protams, tā nenotiks, kamēr vien es godīgi maksāšu ikmēneša kredītmaksājumu, jo šādas bankas rīcības gadījumā sāktos absolūts haoss. Tā pamatā būtu fakts, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas vienkārši nespētu šo starpību samaksāt un banka būtu spiesta atņemt viņiem šo dzīvokli, pārdot par esošo tirgus vērtību, bet aizņēmējs vēl joprojām paliktu parādā bankai starpību. Psiholoģiski ko tādu būtu ļoti grūti pārdzīvot, daudz grūtāk nekā esošo apziņu, ka dzīvoklis vairs nav vērts to, cik esat parādā bankai, jo jūs vismaz tajā dzīvojat un, lai arī ieķīlāts, tas pieder jums. Protams, grūtības būtu ne tikai psiholoģiskas, bet arī praktiskas, jo banka ar tiesas palīdzību regulāri no jūsu mēnešalgas atskaitītu daļu naudas parāda dzēšanai.

Un te nu kā risinājums nāk jau pieminētais bēgšanas plāns – aizbēgt uz kādu tik tālu valsti, kur Latvijas (būsim atklāti – Skandināvijas) bankām nagi klāt nesniedzas, un dzīvot tur aizmirstot par Latvijā esošo parādu. Man nez kāpēc ar šādu valsti vienmēr ir asociējusies Taizeme – tā likās pietiekoši tālu, lai garie banķieru nagi līdz manīm nesniegtos, kā arī tur ir pietiekoši lēta dzīvošana, esmu dzirdējis, ka vesela vista maksā tikai 1$. Protams, nebiju par šādu variantu nekad domājis nopietni, bet bieži biju jokojis, ka ja nu būs galīgas sprukas, tad neatliks nekas cits, kā doties uz Taizemi. Uz ko mana kolēģe smejoties teica: “Jā, drausmīgākais, kas ar cilvēku var notikt, ir tas, ka viņam jāpārvācas uz dzīvi uz Taizemi…”

Bet re kā Īrijā cilvēki, kas ieslīguši dziļā parādu slogā, par bēgšanas valsti izvēlas Latviju. Laikam viņiem Latvija asociējas ar kaut ko ļoti tālu un neaizsniedzamu, kur ir pietiekoši lēta dzīvošana, lai būtu vērts uz turieni doties un slēpties no kreditoriem. Jāsaka, ka šis ir ļoti interesants pavērsiens, un varam redzēt cik dzīvē viss ir relatīvs. Nez kur muktu taizemietis, ja būtu ieslīdzis augstāk aprakstītajā problēmā?