Kaut kā biju palaidis garām, ka beidzot Google ir palaidis push servisu priekš Gmail. Vienkārši pēc ilgāka laika atkal uzgūglēju “gmail push” un tas izmeta rezultātu no 2009. gada 22. septembra. Tālāk jau viens toogle tipa slēdzītis telefonā, lai sinhronizē arī epastu, ne tikai kontaktus un kalendāru, un viss notiek. Nosūtam epastu “gmail push test” un pēc pāris sekundēm telefons priecīgi ievibrējas un apstiprina, ka tests izdevies. Ja kāds vēl to nezina, tad push serviss nozīmē to, ka telefonam nebūs ik pa laikam jāgriežas pie epasta servera, lai pārbaudītu, vai gadījumā tur nav ienācis kāds svaigs epasts (un jātērē datu pārraides trafiks no mobilā telefona), tā vietā epasta serveris pats pateiks telefonam, ka ir jauns epasts un kad ir laiks, tad nāc pakaļ.

Es pilnīgi jūtu, ka no šodienas man sākas jauns posms dzīvē, vairs neviens nokavēts, novēlots epasts :) Patiesībā esmu sevi pieķēris pie tā, ka arvien retāk no telefona nosūtu sms, bet aizvien biežāk epastus – tā sanāk gan lētāk, gan plašāk var izteikties, turklāt viss saglabājas epasta serverī, nevis nozūd kaut kur mobilajā telefonā.

Vai kāds vispār vairs mūsdienās dzēš epastus (ja neskaita megalielos pielikumus vai spamu)?

Pirms neilga laika iegādājos iPhone… lietotu… saskrāpētu… un ne mirkli nenožēloju savu pirkumu. Patiesībā es pat priecājos par to,  ka esmu nopircis jau saskrāpētu telefonu, jo tad vismaz man pašam nebūs jāsatraucas par to, ka varētu to nejauši nomest zemē, saskrāpēt vai vēl kādā veidā apskādēt. Jāatzīst, ka esmu diezgan pedantisks un sīkumains cilvēks un parasti man psiholoģiski ir diezgan grūti sākt lietot jaunas lietas, atņemt tām nevainību (lasīt – noņemt aizsargplēvi no telefona ekrāna). Sākumā es jaunas lietas lietoju ar īpašu uzmanību, domājot par to, ka kādreiz taču man viņas varbūt vajadzēs pārdot un tad jau man viņas jāsaglabā pēc iespējas labākā stāvoklī. Rūgtā patiesība ir tāda, ka lietas mēs pērkam, lai tās lietotu, nevis mocītos un ik mirkli satrauktos, ka tikai ar tām kaut kas nenotiek.

Telefonu es nopirku aptuveni trīs reizes lētāk nekā tāds maksātu jauns (bez pieslēguma) un uzskatu to par veiksmīgu pirkumu kaut vai tikai tādēļ, ka tagad varu to bez raizēm lietot, turklāt esmu ietaupījis krietnu žūksni naudas. Tā, piemēram, gāju pāri tiltiņam, kas veidots no paralēli novietotiem dēļiem un liekot telefonu kabatā to patiesībā aizstūmu aiz mugursomas lences, telefons palidoja zemē un atsities kā kaučuka bumbiņa lidoja tālāk. Pacēlu telefonu, paskatījos, ka itkā vēl darbojās, nopriecājos, ka neiekrita upē un devos tālāk. Varu tikai iedomāties kā “mana sirds apstātos” tad, ja tas būtu jauns, tikko izpakots iPhone.

Nācās gan telefonu uzlauzt, jo tas bija piesiets LMT tīklam, tomēr nesaprotu kā vispār var sevi mocīt, lietojot “legāli” iegādātu un neuzlauztu telefonu. Man jau par pašsaprotamām lietām ir kļuvušas:

• lietot Google kartes bez interneta ar voice guidance
• lejupielādēt YouTube video, lai tos skatītos vēlāk, kad nav pieejams internets
• redzēt laiku 24 stundu formātā, datumu un procentus, cik pilna baterija, augšējā statusa joslā
• nogalināt nevajadzīgos procesus, kas aizņem atmiņu
• lietot paralēli vairākas programmas
• un vēl un vēl un vēl…

No sākuma baidījos, ka telefons būs par lielu, bet tas ir pietiekoši liels, lai ērti tajā pārlūkotu internetu, bet pietiekami mazs, lai ērti justos rokā un kabatā. Protams, ja viņu liek kādā aizsargmaciņā, tad kabata varētu kļūt par šauru, bet who cares, telefons taču ir saskrāpēts, kam viņam vajadzīga aizsardzība.

Pirms ierados Stokholmā, domāju, ka dzīvesvietas atrašana nebūs problēma, ak vai, kā es kļūdījos. Tagad, satiekot jaunas sejas, tipiskais jautājums, ko man uzdod ir – “Dzīvot kur atradi? Uz cik ilgu laiku?” Kā izrādās, tad īres tirgus te nepavisam nav sakārtots. Jāsāk jau ar to, ka Zviedrijā daudzās sfērās ir diezgan izteikts sociālisms, piemēram, veļa gandrīz vienmēr tiek mazgāta mājas kopējā veļas mazgātavā. Tāda kā resursu koplietošana bieži sastopama arī citās jomās.

Lieta tāda, ka visiem zviedriem ir iespēja no valsts par samērā lētu īres maksu īrēt dzīvokli, bet, lai to izdarītu, jāstāv vairākus gadus garā rindā. Tomēr, kad šī rinda ir izstāvēta, viņiem ir “first hand contract”, praktiski uz visu atlikušo mūžu. Šis īres dzīvoklis ir izdevīgs ar to, ka to var īrēt par smieklīgi zemu īres maksu (salīdzinot ar tirgus cenu). Varētu teikt, ka dzīvoklis ir tavs, bet tu to nevari pārdot, tikai īrēt, pastāv iespējas mainīties (nu gluži kā padomju laikos, vai ne?). Tomēr gaidot vairākus gadus rindā šo lēto īres dzīvokli, cilvēki parasti jau paši sev ir nopirkuši dzīvokli un ko gan viņiem iesākt ar iegūto īres dzīvokli? Protams, izīrēt par bargu naudu ārzemniekiem ar “second hand contract”, jo reāli viņi īrē to no valsts un tad izīrē tālāk, paturot peļņu sev kabatā.

Vēl viena problēma ir tāda, ka te nav investīciju dzīvokļu, cilvēki nepērk dzīvokļus, lai viņus izīrētu vai pēc laika pārdotu, jo tas gluži vienkārši praksē nav iespējams. Visas daudzdzīvokļu mājas te ir kooperatīvi, nopērkot dzīvokli, tu iestājies kooperatīvā un tev ir jāpakļaujas kooperatīva noteikumiem. Kooperatīvam ir gandrīz neierobežota vara, viņi var piespiest tevi izvākties un pārdot savu dzīvokli. Par pamatu šādai rīcībai parasti kalpo neadekvāta uzvedība (skaļi nakts tusiņi, dzerstiņi, utt.) vai arī tas, ka tu reāli tur neuzturies, bet izīrē šo dzīvokli citam. Jāsāk jau laikam bija ar to, ka, lai tu vispār varētu sev piederošu dzīvokli izīrēt, tev jāsaņem atļauja no kooperatīva, savukārt, lai iegūtu atļauju, nepieciešams pamatojums, kāpēc tu pats tur neuzturies – īslaicīgas mācības, darbs ārzemēs. Atļauju parasti izsniedz uz gadu un parasti neizsniedz vairāk kā divas atļaujas pēc kārtas, tātad maksimāli iespējams izīrēt dzīvokli uz diviem gadiem un pēc tam to nāksies pārdot vai atgriezties pašam tajā. Sanāk tā, ka tev pieder dzīvoklis, bet rīcības iespējas ar viņu ir visai ierobežotas. No vienas puses tas arī ir saprotams – vismaz vari būt drošs, ka blakusdzīvoklī neuzradīsies kāda “točka” vai kas tamlīdzīgs. Tas arī izskaidro, kāpēc te nav investīciju dzīvokļi, jo cik gan ilgi turēsi tukšu dzīvokli, ja izīrēt to varēsi maksimums divus gadus. Protams, ja tev ir māja, tad ar to nu tu vari darīt ko vien sirds kāro.

Continue Reading »

Nesen vienā kruīza tipa braucienā ar prāmi no Stokholmas uz Helsinkiem atgadījās interesants gadījums. Kā jau visos kruīza maršrutos, dažādu izklaides pasākumu tajos netrūkst un tādi bija arī šajā braucienā – franču dienas. Neliela dejotāju un akrobātu komanda kruīza laikā sniedza dažādus priekšnesumus, no kuriem viens bija kaut kas līdzīgs talantu atlases šovam. Pēc kārtas uz skatuves tika izsaukti trupas dalībnieki un viņiem bija jādemonstrē viņu īpašais talants. Kad bija pienākusi kārta un tika izsaukts viens no māksliniekiem, aizkulišu balss (iedomājieties aizkadra balsi no šova “Talantu fabrika”) teica: “You! Where are you from?” Uz ko mākslinieks atbildēja: “I’m… I’m from Stockholm…” Mākslinieks vēl neko nebija parādījis, kad aizkulišu balss dusmīgā tonī teica: “Leave! You can go now! I hate those scandinavians… they are crazy people!” Man tas šķita makten uzjautrinoši, ko arī neslēpu ar saviem skaļajiem smiekliem, diemžēl attapos tikai brīdī, kad sapratu, ka esmu vienīgais, kas smejas. Tā kā atrados uz prāmja, kas kursē līnijā Stokholma – Helsinki, tad nebiju iedomājies, ka lielākā daļa te ir vai nu zviedri vai somi un viņiem šis joks varēja nešķist tik uzjautrinošs, bet man tiešām jāsaka, ka daži zviedri tāpat kā latvieši un jebkuras citas tautas pārstāvji reizēm ir “crazy people”, vismaz pēc tā ko es biju pieredzējis pirmajā mēnesī dzīvojot Zviedrijā, man par to šaubu nebija.

Continue Reading »

Updated 2010-04-13: Rakstā atjaunotas informācija par transportu starp Skavsta lidostu un Stokholmas centru

Ar šo rakstu uzsākšu nelielu “101″ tipa padomu sēriju tiem, kas domā pārcelties vai jau ir pārcēlušies uz dzīvi Stokholmā.

Ja par savu dzīvesvietu turpmākajam nenoteiktajam dzīves posmam izvēlēta Stokholma, no sākuma tur būs kaut kā arī jānokļūst. Lai arī esmu mainījis dzīvesvietu, tāpat ik pa laikam ir vēlme aizbraukt ciemos pie ģimenes un draugiem Latvijā, tāpēc laika gaitā esmu veicis diezgan detalizētu izpēti, kādas ir transporta iespējas starp Zviedriju un Latviju.

Tā kā valstis varētu gandrīz vai saukt par kaimiņvalstīm, ja ne jūra, kas tās šķir, tad diezgan pašsaprotami, ka transporta tīkls starp tām arī ir diezgan attīstīts. Ir divi praktiski veidi, kā nokļūt Zviedrijā – prāmis un lidmašīna. Viss atkarīgs no loģistikas – vai ieplānots doties ar auto, velosipēdu vai kā kājāmgājējam, turklāt arī līdzi vedamo mantu daudzums ietekmē transporta izvēli. Īsumā varētu teikt tā – ja līdzi jāved auto/velo vai arī tā ir pārcelšanās reize, kad līdzi tiek vesta liela daļa iedzīves – viennozīmīgi izvēle ir par labu prāmim. Ja tas ir ciemošanās brauciens, tad izvēle visticamāk būs lidmašīna.

Continue Reading »